Foto: DELFI

14. maijā Briselē tika sagatavots un parakstīts nopietns dokuments par tautas sporta nozīmi un attīstību Eiropā. Bija sabraukuši Eiropas sporta ministri, bet Latvijas sporta ministre – Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša – sanāksmē nepiedalījās. Tādēļ šis raksts ir veltījums arī viņai, ja nu pašai nebija laika piedalīties sēdē un dokumentu izstrādē.

Parakstītais dokuments saucas "Eiropas Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju apspriedes secinājumi par pašorganizēta sporta ieguldījumu aktīva un veselīga dzīvesveida veicināšanā Eiropas Savienībā" (Conclusions of the Council and of the representatives of the governments of the Member States meeting within the Council on the contribution of selforganised sport to supporting active and healthy lifestyles in the European Union) un tas sarakstīts uz 12 lapaspusēm ļoti birokrātiskā valodā – jo patiesībā Briseles birokrāti un ierēdņi spēj teikumus un frāzes samudžināt ievērojami efektīgāk par Latvijas Ministru kabineta dokumentu autoriem. Dokuments Latvijai ir būtisks trīs iemeslu dēļ:

• pēdējo gadu Latvijas sporta vadības haosa aspekts, kad sporta jomu ir centušies vadīt tādi prāta milži kā Sandis Riekstiņš, Vladimirs Šteinbergs un Raivis Bergs. Par šīs politikas slavenāko upuri kļuvusi Latvijas Olimpiskā komiteja;

• tas lielā mērā var kalpot par ceļakarti topošajam Sporta likumam, kura autori maldās trijās priedēs ar nosaukumiem: nauda, partiju griba un iespēja fotografēties kopā ar olimpisko čempionu. Latvijas sporta dzīves pašieceltie vadītāji Izglītības un zinātnes ministrijā rūpīgi centušies sporta politiku pielīdzināt Parkinsona 3. birokrātijas likumam, kuru varētu nosacīti tulkot tā – bez ierēdņiem neko pasākt nevar, bet, ja nu jūs kaut ko darīsiet kopā ar birokrātiem, tad iedzīvosieties nepatikšanās;

• bezcerīgākā Latvijas iestāde – Valsts Izglītības satura centrs, kas izmisīgi pretojas jebkādai bērnu sportošanai un sporta stundu skaita palielināšanai. Šī institūcija ar savu apzināti kaitniecisko rīcību ir galvenie vaininieki, kāpēc 32% Latvijas bērnu, skolu beidzot, ir liekais svars vai aptaukošanās, kāpēc Latvijas bērnu un jaunu cilvēku vidū sākas cukura diabēta epidēmija, kāpēc resnas meitenes nevar dzemdēt un kāpēc Latvijā ir katastrofāla demogrāfiska krīze.

Eiropas Savienība un tautas sports

Lai cik tas neliktos dīvaini, Eiropas Savienība (ES) reāli atbalsta tautas sportu un iedzīvotāju fiziskās aktivitātes daudzos veidos – gan tieši, gan izmantojot dalībvalstu programmas un iniciatīvas. ES finansē vairākas programmas un fondus, kas veltīti sporta un fizisko aktivitāšu atbalstam. Piemēram, "Erasmus+" programma sniedz finansējumu sporta projektiem, starptautiskajām sporta sacensībām un sporta speciālistu apmācībām.

ES struktūrfondi un Kohēzijas fonds var tikt izmantoti, lai atbalstītu infrastruktūras projektus, kas paredzēti sporta un fizisko aktivitāšu nodrošināšanai.

ES izstrādā politiku un rīko konferences, seminārus un darba grupas, lai veicinātu diskusijas par sporta nozīmi sabiedrībā un veicinātu labas prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, kā arī cenšas uzlabot sporta pārvaldību, atbalstīt cīņu pret dopingu un veicina sporta kultūru.

ES finansē pētījumus un datu apkopošanas projektus, lai izpētītu fiziskās aktivitātes un tautas sporta ietekmi uz sabiedrības veselību un labklājību. Šie pētījumi palīdz izstrādāt efektīvus politikas pasākumus un programmas, kā arī ir pamats sabiedrības informēšanai un izglītošanai par fizisko aktivitāšu nozīmi un ieguvumiem.

Pētījumi par mazkustīgu dzīvesveidu liecina, ka gandrīz 40 % eiropiešu sēž ilgāk nekā desmit stundas dienā.

ES izglītošanas un sabiedrības informēšanas darbība ietver informācijas kampaņas, informatīvos materiālus un digitālās platformas, kas veicina veselīgu dzīvesveidu un regulāru fizisko aktivitāšu veikšanu. Bet, kas nav mazāk svarīgi – ES sadarbojas gan ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO), gan un Starptautisko olimpisko komiteju (SOK), veicinot veselīgu dzīvesveidu un fiziskās aktivitātes visā pasaulē.

Latvijai ir saistoši Eiropas Savienības dokumenti un tos būtu jāievēro gan Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), gan Valsts Izglītības satura centram, gan Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK), gan sporta federācijām. Tas, ko šīs struktūras nedzird un nevēlas dzirdēt – sports Eiropā nozīmē bērnu sportu, tautas sportu un veterānu sportu (dokumentos to visu mēdz apvienot jēdzienā "pašorganizēts sports" (selforganised sport)), nevis profesionālo sportu kā miljardieru biznesu, televizora un interneta plašu informācijas daļu vai pat nacionālu reliģiju (bērni neapmeklē treniņu, jo sporta skolotājs skatās kā Latvijas izlase spēlē ar Vāciju...).

Par pašorganizētu sportu tiek uzskatīti visi sporta veidi un organizētas fiziskās aktivitātes, kas var notikt neformālā vidē, brīvajā laikā, kur nav jāievēro stingri formāli sporta noteikumi un kas ne vienmēr ietver sacensību formātu. Šīs aktivitātes var notikt vietējā un neformālā vidē, piemēram, parkos, mežā, uz norobežotas ielas brauktuves, pilsētu apkaimēs, bet vēl labāk, ja tās notiek privātās vai kolektīvās sporta infrastruktūrās, piemēram, sporta centros un sporta laukumos. Optimāli – kopā ar draugiem, kolēģiem vai ģimenes locekļiem.

Latvijai nozīmīgā dokumenta "Eiropas Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju apspriedes secinājumi par pašorganizēta sporta ieguldījumu aktīva un veselīga dzīvesveida veicināšanā Eiropas Savienībā" pārstāsts iespējami saprotamā valodā

Šo rindu autoram bija iespēja vienkārši publicēt dokumenta tulkojumu, bet šādā gadījumā lasītāju skaits (kas spētu izlasīt rakstu līdz galam) tuvotos nullei. Arī pārstāsts nevairo lasītāju skaitu, tomēr paliek cerības, ka tie, kas 4. jūnijā vēlēs jauno LOK prezidentu, kaut nedaudz būs iepazinušies ar atziņu – sports nenozīmē naudas sadali, bet tautas fiziskas aktivitātes un tautas sacensības. Tie, kam netīk mans pārstāsts, dokumentu var izlasīt paši.

To sagatavoja dalībvalstu sporta ministri un pieņēma Padomes sanāksmē – par pašorganizēta sporta ieguldījumu, atbalstot aktīvu un veselīgu dzīvesveidu Eiropas Savienībā. ES kompetencē ir veikt darbības sporta jomā, lai atbalstītu un koordinētu sporta pasākumus. ES veicina sporta jautājumu risināšanu, ņemot vērā 165. panta 1. punktu – sporta īpašo raksturu, tā struktūras, kas balstās uz brīvprātīgu darbību, kā arī sporta sociālo un sociāli izglītojošo funkciju.

ES sportam 2021. – 2024. plānos iedalīta prioritāra jomu, kas attiecas uz līdzdalību sportā un veselīgu fizisko aktivitāšu veicināšanu, un tās plānos noteikts, ka mērķis ir palielināt līdzdalību veselību veicinošās fiziskās aktivitātēs, lai sekmētu aktīvu un videi draudzīgu dzīvesveidu, sociālo kohēziju un aktīvu pilsoniskumu. Eiropas Padomes (EP) ieteikumos par veselību veicinošu fizisko aktivitāšu veicināšanu visās nozarēs uzsvērts, ka fiziskās aktivitātes sniedz labumu visa mūža garumā, un regulāra sportošana un vingrošana ir ārkārtīgi svarīgas.

Īpašā Eirobarometra 525. pētījumā par sportu un fiziskajām aktivitātēm secināts, cik ļoti nepieciešams veicināt sportu un regulāras fiziskās aktivitātes, jo īpaši to iedzīvotāju vidū, kuri vecāki par 24 gadiem un kuru regulārajai fiziskajai aktivitātei ar vecumu ir tendence mazināties.

EP pārskatītās Eiropas Sporta hartas mērķis ir dot iespēju ikvienam iedzīvotājam piedalīties sportā un jo īpaši nodrošināt, lai ikvienam būtu iespēja nodarboties ar sportu drošā, aizsargātā un veselīgā vidē.

Latvija visos mazkustības rādītājos apsteidz Eiropas vidējo rādītājus, un Eiropas līderpozīcijas šajā jomā sasniedza ar Kariņa – Pavļuta mājsēdi un sporta nodarbību aizliegumu.

Katrs trešais pieaugušais eiropietis neatbilst PVO noteiktajām fiziskās aktivitātes prasībām, gandrīz puse no eiropiešiem nekad (nekad!) neveic fiziskās aktivitātes vai nesporto. Sieviešu vidū šis rādītājs ir vēl zemāks, bet īpaši slikti ar fiziskām aktivitātēm ir vecāka gadagājuma cilvēkiem un ļaudīm zemākā sociālekonomiskā slānī. Piezīme – Latvija visos mazkustības rādītājos apsteidz Eiropas vidējo rādītājus, un Eiropas līderpozīcijas šajā jomā sasniedza ar Kariņa – Pavļuta mājsēdi un sporta nodarbību aizliegumu.

Pētījumi par mazkustīgu dzīvesveidu liecina, ka gandrīz 40 % eiropiešu sēž ilgāk nekā desmit stundas dienā, un šis rādītājs ir augstāks starp baltajām apkaklītēm, strukturu vadītājiem, studentiem un bezdarbniekiem. Dažādos pētījumos konstatēts, ka galvenie šķēršļi, kas kavē nodarboties ar sportu, ir laika trūkums, motivācijas trūkums, izmaksas, veselības problēmas un tas, ka nav prieka piedalīties sacensībās.

Šos šķēršļus vislabāk palīdz pārvarēt pašorganizētais sports. Pašorganizētajam sportam līdztekus organizētajam sportam ir nozīmīga pozitīva loma ekonomikā, taču tā nozīme ir nepārvērtējama tādu veselību veicinošu fizisko aktivitāšu palielināšanā, kas sekmē aktīvu, veselīgu un ilgtspējīgu dzīvesveidu, kā arī sociālo kohēziju un aktīvu pilsoniskumu.

Dažādām sporta aktivitāšu formām, proti, organizētam un pašorganizētam sportam, ir jābūt savstarpēji papildinošam, savstarpēji izdevīgam, lai atbalstītu aktīvu un veselīgu dzīvesveidu (patiesībā trūkst Eiropas pētījumu un datu, kas tieši analizētu, kāda ir iedzīvotāju līdzdalība pašorganizētajā sportā, bet Latvijas sniegtie skaitļi ir apšaubāmi, ja ne vispār izdomāti). Pašorganizētā sporta nodarbībām jābūt drošām un pieejamām ikvienam. Primāri tas nosaka, ka jābūt videi, kurā ikviens var droši nodarboties ar sportu – neatkarīgi no dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas, fiziskās sagatavotības, invaliditātes vai izcelsmes.

Ļoti liela nozīme aktīvas fiziskās kustības līdzdalības veicināšanā un popularizēšanā ir digitālajiem risinājumiem. Tie var sniegt vērtīgu atbalstu sporta nodarbībām, tie var palīdzēt sabiedrībai, iestādēm un sporta organizācijām gūt dziļāku ieskatu, kā arī sniegt atbalstu personām, kas nodarbojas ar pašorganizētu sportu. EP iesaka dalībvalstīm izstrādāt resursus, digitālās lietojumprogrammas un rīkus, kas saistīti ar veselību, sportu un fizisko sagatavotību.

Mūsu skatāmajā dokumentā ES diezgan precīzi norāda, ko dalībvalstīm vajadzētu veikt. Būtiski – attiecībā uz veselību, labklājību un sociālo iekļaušanu veicināt un atbalstīt politiku, kas sekmē pašorganizētu sporta veidu kā līdzekli fizisko aktivitāšu vairošanā, kā arī iesaistot eiropiešus sporta nodarbībās (sacensībās!) visa mūža garumā un popularizējot sporta sacensību labvēlīgo ietekmi uz cilvēku fizisko un garīgo veselību, kā arī labklājību.

Tieši pašorganizētais sports ir jāveicina un jāatbalsta kā līdzeklis neinfekciozu slimību profilaksei, kā arī kā līdzeklis, kas novērš to (uzsvars – sirds un asinsvadu slimības, onkoloģiskas slimības, diabēts, psihiskas slimības) izplatību. Šī iemesla dēļ ES dalībvalstīm iesaka organizēt fiziskās aktivitātes skolās, veselības aprūpes iestādēs, sociālās aprūpes namos, darbavietās.

ES iesaka dalībvalstīm veicināt kā pilsētu, tā lauku iedzīvotāju piedalīšanos sportā neformālā vidē, bet valstiski pievērst uzmanību teritorijām, kurās nav atbilstošu sporta bāzu un sportam piemērotu publisko telpu. Dokuments norāda, ka tieši veselības aprūpes speciālistiem jāieņem nozīmīgāka loma, iesakot fiziskās aktivitātes, kas atbilst katra indivīda veselības stāvoklim.

Veselības aprūpes speciālista padoms (valsts apmaksāts!) ir īpaši svarīgs sportošanas veicināšanā starp sievietēm, bērniem, jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, izolētiem cilvēkiem, kā arī cilvēkiem, kas dzīvo vientuļi, cilvēkiem ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, neaktīviem cilvēkiem, cilvēkiem ar ierobežotiem finanšu resursiem un minoritātēm.

ES atkārtoti norāda, ka veselības aprūpes speciālistiem būtu ciešāk jāsadarbojas ar kvalificētiem sporta speciālistiem un sporta profesionāļiem.

Ko tad dokuments iesaka vienkāršajam eiropietim – tādam kā šo rindu autors un to lasītāji?

Dokumentā aicināts atbalstīt tādas politikas iniciatīvas, pasākumus un sabiedriskās kampaņas, kas popularizē ieguvumus no sporta un fiziskām aktivitātēm neformālā vidē, kā arī sporta sacensību un nodarbību pieejamību iedzīvotājiem valsts, reģionālā un vietējā līmenī, un atbalsta sporta nozares pārstāvju radītu vadlīniju izplatīšanā, īpaši – vadlīnijas par iespējām iesaistīties pašorganizētā sportā (piemēram, par treniņiem un sporta nodarbībām, par to, kā organizēt sporta nodarbības un sacensības, par drošību sporta nodarbībās).

Valdībām, atbilstoši Eiropas nostādnēm, būtu jāveicina un jāatbalsta kopienu iniciatīvas, kas veicina iesaistīšanos sportā, īpaši neformālā vidē, sadarbojoties ar izglītības un apmācības iestādēm, jaunatnes organizācijām un neformālās izglītības un apmācības struktūrām, sporta klubiem, fitnesa klubiem, vecāka gadagājuma cilvēku un jauniešu apvienībām, apkaimju apvienībām. ES aicina dalībvalstis mazināt nepiemērotas treniņu metodes, apšaubāma fitnesa un bodibildinga ietekmētāju lomu, sociālo plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz ķermeņa tēla pārspīlēšanu, kā arī nepieļaut nepamatotu sniegumu uzlabojošu uzturbagātinātāju un pārtikas piedevu reklāmu.

Attiecībā uz prasmju attīstīšanu, neformālo apmācību un brīvprātīgo darbu, ES dalībvalstīm iesaka nodrošināt kvalitatīvas un atzītas prasmju pilnveides iespējas pasniedzējiem, treneriem un brīvprātīgajiem sporta entuziastiem, īpašu uzmanību pievēršot zināšanām fizioloģijā, bioķīmijā, kustību prasmēs, sporta drošībā un sportiska prieka radīšanā. Iesaka radīt stimulus neorganizētā sporta treneriem un brīvprātīgajiem, lai veicinātu dažādas sporta prakses un iemaņas, bet – kas ne mazāk svarīgi – atzīt viņu centienus ar goda diplomiem, apbalvojumiem vai publiskiem atzinības rakstiem.

Valsts varai ir jāveicina pašorganizētu sporta nodarbību praktizēšanu neformālajā un ikdienas izglītībā, jauniešu vidē, jo īpaši bērnu un jauniešu vidū, kuri var apgūt jaunas prasmes, izmantojot fiziskās atpūtas aktivitātes, attīstīt pamatprasmes, kas vajadzīgas, lai turpinātu mācīties. Sporta nodarbības bērna vecumā ir ļoti nozīmīgas kognitīvai attīstībai un sekmēm mācībās.

Attiecībā uz infrastruktūras izveidi un pilnveidošanu, valstij būtu jāatbalsta tādu politiku, kas veicina ilgtspējīgu un pieejamu publisko infrastruktūru, piemēram, sportošanai piemērotus parkus, piepilsētas mežus, takas, rotaļu laukumus un vietas, kur iedzīvotājiem būtu ērti nodarboties ar pašorganizētu sportu.

Te nozīmīga ir sporta infrastruktūras integrācija plānošanas politikā, lai radītu telpas, kurās var nodarboties ar visu veidu sportu un fiziskām aktivitātēm, un tādējādi nodrošinātu, ka sporta infrastruktūrā varētu viegli nodarboties cilvēki ar dažādām prasmēm, cilvēki ar invaliditāti, un – lai šī infrastruktūra būtu viegli pieejama. Šādu infrastruktūru raksturo inovācijas, elastīgums un modulārība.

ES diezgan stingrā tonī iesaka veicināt aktīvu mobilitāti, piemēram, pārvietošanos kājām, ar velosipēdu un citiem aktīviem ikdienas pārvietošanās veidiem, kas nozīmē veloceliņu un gājējiem draudzīgu maršrutu izveidi.

LOK jāuzņemas atbildība par visu Latvijas iedzīvotāju sportu, nevis naudas sadali starp sporta federācijām un izredzētu personu ekskursijām uz olimpiskajām spēlēm.

Vienlaikus labvēlīgā tonī tiek ieteikts veicināt reģionālās sporta attīstības integrāciju, piemēram apkaimju sporta infrastruktūras attīstību, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fondu.

Dokumentā parādas arī aicinājums EK veicināt visu veidu līdzdalību sportā, izmantojot Eiropas Sporta nedēļu, informētības veicināšanas kampaņas, kas saistītas ar sporta un fizisko aktivitāšu popularizēšanu; veicināt esošo finansējuma iespēju izmantošanu, jo īpaši ERAF, ESF+, Life un RRF -, lai turpinātu attīstīt pieejamu un ilgtspējīgu publisko infrastruktūru saskaņā ar Eiropas Zaļo un ilgtspējīgo attīstības stratēģiju; palielināt informētību par iniciatīvu SHARE 2.0, kuras mērķis ir strukturēt un stiprināt sadarbību un zināšanu apmaiņu par piekļuvi ES finansējumam – gan kā sargāt veselību, gan kā virzīt inovācijas; aktualizēt 2021. gada Komisijas ziņojumu "Inovatīvas prakses kartēšana sporta organizēšanas jomā".

Ko tad dokuments iesaka vienkāršajam eiropietim – tādam kā šo rindu autors un to lasītāji? Turpināt sadarboties ar valsts iestādēm, lai izstrādātu tādu sporta politiku, kas būtu atbilstoša visām sporta prakses formām, tostarp pašorganizētam sportam, kā arī pielāgotu sporta veidu klāstu jeb piedāvājumu jaunākajām dzīvesveida tendencēm un eiropiešu gaidām.

Organizēt sporta pasākumus kopienas līmenī, kas ietver gan sacensības, gan atpūtas pasākumus. Sporta klubos iekļaut elastīguma elementus, lai indivīdi varētu brīvi nodarboties ar sportu bez grafikiem, rezervācijām vai nepieciešamības būt daļai no stingri reglamentētas komandas.

Sporta klubos uzsvaru vajadzētu likt tieši uz masveidību, sporta nodarbībām dažādās vecuma grupās, attīstīt dažādas atpūtas sporta aktivitātes attīstību, lai piesaistītu jaunus dalībniekus. Nozīmīgi ir atbalstīt sacensību rīkošanu, ļaujot sacenties savā starpā atbilstošas fiziskās sagatavotības un līdzīga vecuma cilvēkiem.

Kopumā vismaz 20% Latvijas jauniešu bez medicīniskas apaugļošanas palīdzības nespēs radīt bērnus, Latvijas demogrāfija ir katastrofa.

Šī garā dokumenta tulkojums tiem, kas nevēlējās to lasīt ne orģinālā, ne manā pārstāstā.

Katram cilvēkam, kas izlasa 12 lapaspušu garu stratēģisku dokumentu, ir tiesības rast tajā atšķirīgus secinājumus un likt atšķirīgus akcentus. Šī raksta autors, izlasot stratēģisku Eiropas sporta ministru radītu dokumentu, ir radījis savas esences Latvijas valstiskajai un sabiedrības izpratnei par sportu:

• "sports visās politikās" nevis valsts politika sportā, pārvēršot sportu un sporta vadību par cirku. Tātad – IZM ir jānodrošina, ka katrs Latvijas bērns septiņas reizes nedēļā vismaz stundu nododas fiziskām aktivitātēm. Vismaz vienai no šīm reizēm būtu jābūt peldētapmācībai baseinā, bet vismaz reizi nedēļā fiziskās aktivitātes veicamas brīvā dabā. Labklājības ministrijai būtu jātur rūpi par pensionāru un invalīdu sportu, Vides un reģionālās attīstības ministrijai – par sportu reģionos ar sliktāku sporta infrastruktūru, Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām – par savu darbinieku teicamu fizisko formu utt. Savukārt par visu Latvijas cilvēku iesaisti sporta aktivitātēs rūpi jāuzņemas pašai Ministru prezidentei;

• atbildību par sportu jāuzņemas veselības ministrijai – sporta vieta Latvijas sabiedrībā ir sabiedrības veselības jautājums. Mūsdienu sports nozīmē – katra cilvēka sports, fiziskās aktivitātes katru dienu pieejamās telpās un infrastruktūrā, nevis dažu labi apmaksātu profesionāļu sports, kad valsts izmet miljonus starptautiskām atlases sacensībām vai dažu miljonāru izklaidei – rallijam ar dārgām mašīnām;

• LOK jāuzņemas atbildība par visu Latvijas iedzīvotāju sportu (uzsvars – katra bērna sporta nodarbībām katru dienu vismaz stundu), nevis naudas sadali starp sporta federācijām un izredzētu personu ekskursijām uz olimpiskajām spēlēm;

• sporta vadība nozīmē rādīt labu piemēru – sporta vadītāji nedrīkst būt mazkustīgi cilvēki ar aptaukošanās pazīmēm;

• šobrīd Latvijas lielākais apdraudējums ir aptaukošanās un mazkustības epidēmija, kas skar 32% bērnu, kas beidz skolu. Meitenes ar aptaukošanos nedzemdēs, puišiem būs ļoti zems testosterona līmenis, viņi nespēs dienēt armijā un aizsargāt valsti. Kopumā vismaz 20% Latvijas jauniešu bez medicīniskas apaugļošanas palīdzības nespēs radīt bērnus, Latvijas demogrāfija ir katastrofa. Diabēta, aptaukošanās un mazkustības epidēmija, kuru lielā mērā radīja Kariņš un Pavļuts, ir daudzkārt bīstamāka Latvijai par Covid–19;

• Latvijā ir slimīga attieksme pret peldētapmācību – skolu direktori izvairās maksāt par baseinu, vecāki un ģimenes ārsti dod atbrīvošanas dokumentus no peldēšanas nodarbībām, bet Latvijā katru gadu noslīkst pusotrs simts jaunu cilvēku, jo nav apmācīti peldētprasmē un drošībā uz ūdens.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!