Foto: LETA
Hokeja fanu lielvalsts – tā reiz bija viena no pirmajām asociācijām, ko varējām attiecināt uz sevi ar lepnumu un bez pārlieku lielas piepušķošanas. Tas lielais plīvojošais karogs virs līksmojošā arēnas pūļa "Prāta vētras" dziesmā "Welcome to my country" šķita pašsaprotams – tikpat iederīgs kā kadri no Dziesmu svētkiem. Bet hokeja saimniecības funkcionāri, kas nolēma, ka augstās inflācijas laikā ir prātīgi rīkot šeit čempionātu un par to prasīt ārkārtīgi augstas biļešu cenas, šķiet pielikuši roku, lai stāsts par lielisko hokeja fanu valsti kļūtu par arvien blāvāku pasaku.

Šis nav stāsts par kapitālismu un to, ka nav jau spiesta lieta iet uz hokeju. Tā tiešām ir, tā nav spiesta lieta. Šis ir stāsts par absolūti greizu prioritāšu secību un attieksmi pret iedzīvotājiem – čempionāta rīkotāji daudzkārt atkārtojuši, ka ir tik dārgi, jo viss taču dārgs, tāpēc loģiskas arī cenas, un tā visu laiku uz riņķi. Tomēr, kaut nedaudz domājot valstiski, prioritātei bija jābūt – vai mēs esam spējīgi rīkot pasākumu tā, lai tie ir svētki? Pārdoto biļešu skaits un ažiotāža par dārdzību ir diezgan skaidra atbilde, ka tas nav izdevies. Vēl nesaprotamāk šķiet, ka nav dzirdēts par kaut vienu atbildīgo no rīkotāju puses, kas spētu to godprātīgi atzīt un komentēt pēc būtības. Fakti ir nenoliedzami: spēli pret Norvēģiju 2006. gadā vēroja 9173, bet trešdien – 6872. Salīdzinājumam varam atcerēties, ka uz čempionātu Ķelnē 2001. gadā, kas Latvijas faniem uzlika kroni, aizbrauca aptuveni 8000. Mums iepriekšējā desmitgadē bija sezonas, kad uz Rīgas "Dinamo" spēlēm sezonā vidēji nāca vairāk cilvēku, nekā tagad atnāca uz spēli pret Norvēģiju.

Televīzijas kadros redzami tukši laukumi sektoros, kur biļešu cena bija 135 eiro. Turklāt tās nav nekādas VIP vietas, parastas sēdvietas sānu sektoros. Tā ir cena par vienu biļeti. Iedomāsimies, ka ģimene grib kopā aiziet pabaudīt slaveno hokeja pavasari. Nu tā, ne pārāk lielā barā, teiksim, kādi 4–5 cilvēki.

Televīzijā spēles komentētāji tam vērību nepievērš, izskan tādas frāzes kā "hokejs ir latviešu dzīslās", "uz arēnu ir vienkārši jānāk, emocijas ir fantastiskas" utt. Tajos brīžos es nesaprotu, vai šie cilvēki tiešām runā par to pašu čempionātu, kas tagad notiek Rīgā. Es neatkārtošos ar argumentiem par to, ka, kā un vai mēs zaudējām/zaudējam labāko fanu statusu, tas ir aprakstīts šeit un šeit. Tomēr čempionāta rīkošana, nespējot piedāvāt biļetes, kuras vēl palikušie hokeja fani varētu atļauties, ir kaitnieciska līdzšinējā stāvokļa vēl tālāka pasliktināšana. Maksa par biļetēm, kas konkurē ar "Beyonce" tūres cenrādi vai ir stipri virs vienas pilnas pielietas degvielas bākas biļešu izmaksām ir, maigi sakot, ņirgāšanās par leģendām apvīto sesto spēlētāju.

Labāku sajūtu par čempionātu nepadara biļešu tirgotājs. Igauņu uzņēmums ir ar visai savdabīgu attieksmi. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!