Inteliģenta, sirsnīga. Apdraudēta. Reiņa Runča mamma un viņu trauslā 'ekosistēma'
Teksts – Kārlis Arājs, Laura Dzērve, foto – Māris Morkāns
Pirms gada mums durvis atvēra dzejnieka Reiņa Runča (47) māte Rasma, bet šoreiz tā ir aprūpētāja Marija. Ielaiž koridorā, aicina novilkt apavus un ved istabā, kur klusa, viegli aizsmakusi, bet stipra balss mūs sveicina. Joprojām te Butānas Karalistes karogs, fotogrāfijās Dalailama un Bukovskis, un funkcionālajā gultā – garš vīrietis ar skūtu galvu. Taču nu mājoklim pārstiepusies drūma ēna – Rasmai, kura pēdējos 19 gadus bijusi paralizētā Reiņa nozīmīgs balsts, ir smaga saslimšana.
Reinis uzreiz ir tiešs, atminoties pērn notikušo sarunu. Viņš auksti nosaka – tad bija daudz foršāk. Skaidrojot situāciju, viņš norāda, ka mammai atkal konstatēts vēzis. Reiz jau smagā saslimšana uzvarēta, bet nu veselības problēmas atkal atgriezušās. Reinis vairākkārt uzsver, ka visus šos gadus māte sekojusi ārstu norādēm, proti, regulāri apmeklējusi pārbaudes, lai būtu droša, taču audzējs šoreiz slēpies kur citur. Tagad pārciestas divas lielas operācijas. Rasmas mājās nav. Viņa mūsu tikšanās laikā smagā stāvoklī ārstējas privātā paliatīvās aprūpes centrā, kas viņu bija gatavs pēc slimnīcas uzreiz pieņemt un par viņu atbilstoši parūpēties. Cik ilgi viņa tur būs un kad atgriezīsies, nav zināms.

Taču skaidrs ir tas, ka 76 gadus vecā māte arī atgriezusies mājās būs līdzīgā situācijā kā Reinis – kopjama. Tāpat arī skaidrs, ka nekas vairs nebūs kā senāk, mazās mājsaimniecības "ekosistēma" ir apdraudēta, un jārēķinās ar jauniem izdevumiem. Tas ir ne tikai tikai jaunais lielais elektrības rēķins, ko Reinis jau saņēmis. Reiņa mātes uzturēšanās paliatīvās aprūpes centrā izmaksā dienā ap 75 eiro jeb mēnesī virs 2200, ja nav centrā kādas neplānotas papildu manipulācijas. Patlaban, gada beigās, šīs izmaksas sedz "Ziedot.lv" no citā labdarības akcijā savāktiem līdzekļiem.
Atšķirīgi, bet mīloši
Interviju ar Reini nav iespējams sarunāt, vienkārši jebkurā laikā piezvanot. Feisbukā vienojamies, kad ar Reini sazvanīsimies, proti, tad, kad pie viņa būs rīta aprūpētāja. Viņa pieliks Reinim pie auss telefonu. Reinis var rokas pacelt, taču tām nav satvēriena. Ķermenis ir gandrīz pilnībā paralizēts un tas paģēr faktiski nepārtrauktu aprūpi. Tā ir jau 19 gadus, kopš kāda brauciena ar kolēģiem Cēsu virzienā, kad mašīna uz saslīdēja uz sniegota ceļa, zem kura bija paslēpies ledus, un sāka velties. Pēc brauciena sekoja, paša vārdiem, elle.
Intervijā pirms gada "Stiprini stipros" rakstā, kad vācām ziedojumus Reiņa aprūpētājai, viņš teica tieši: "Es jau 18 gadus esmu paralizēts, tas ir šausmīgi daudz. Man jau sen vajadzēja būt beigtam, bet, pateicoties mammai, es vēl aizvien funkcionēju, kas vispār ir brīnums." Turklāt viņam svarīgi nevis "funkcionēt", guļot un truli blenžot griestos, bet darboties, arī dot kādu atgriezenisko saiti cilvēkiem apkārt. Reinis Runcis ir trīs dzejas krājumu autors, arī Rakstnieku savienības biedrs.
Runcim neviens nevarētu pārmest lieku runāšanu aplinkus –, raksturojot savas attiecības ar māti, viņš atzīst, ka nekad līdz galam nav labi saticis ar viņu, taču tas nemazina mīlestību. "Viņa ir inteliģenta, ļoti smalka un sirsnīga, bet es – kaut kāds alternatīvais. To pēc manas dzejas var redzēt, ka es nemīlu standarta dzeju un visu, kas ir parasts, jo man tas šķiet garlaicīgi. Turpretim viņai vienmēr licies, ka es cenšos izcelties, bet tas tā nav, es vienkārši tāds esmu. Man ir garlaicīgi. Vienmēr mums tā bija, ka viņa skatījās šķībi uz to ko es daru, bet tas jau nenozīmē, ka es mammu nemīlu, vai, ka viņa nemīlētu mani. Vienkārši esam atšķirīgi cilvēki," saka Reinis un piebilst, ka mammai vienmēr paticis teātris, latviešu literatūra, piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš.
"Viņai tā strādāšana bija tāda kā atpūta no manis"
"Gaišs cilvēks," tā Rasmu raksturo Reiņa aprūpētāja Marija. Viņa atminas, ka laikā, kad Rasma vēl bija mājās, viņa regulāri Marijai atstājusi kādu saldumu, lai izgaismotu dienu. Tāpat Reiņa mamma regulāri interesējusies par Marijas studijām. "Viņai vienmēr bija tāds smaids, ka varēja redzēt, ka viņai tiešām ir interesanti, nevis jautā, jo tā pieklātos," saka Marija.
Reiņa mamma jau pirms krietna laika pārkāpusi pensijas vecuma slieksni, taču viņa turpināja strādāt. "Viņa strādāja, viņai tā strādāšana bija tāda kā atpūta no manis," atklāti saka Reinis.

Rasma savu darba mūžu var saistīt ar burtiem – visu dzīvi strādājusi par korektori. Taču nu jau vairākas gadus viņai bija otrs darbs, par kuru gan neviens nemaksāja – viņa arī apkopa savu dēlu. 76 gadu vecumā viņai nācās apgriezt Reini uz sāniem, palīdzēt viņu iekārtot uz nakti, lai nerastos izgulējumi, un darīt citas lietas, kas šādā vecumā nevar palikt bez sekām. "Mammai bija ļoti grūti, bet viņa mēģināja tos caurumus lāpīt. Viņa palīdzēja naktīs, arī robos starp aprūpētājām, tad, kad kāda aprūpētāja neatnāca, bija saslimusi vai gāja prom no darba," stāsta Reinis.

Kāda ir aprūpējama cilvēka ikdiena
Reinim ikdienā palīdz trīs aprūpētājas, kuras viņš vienoti dēvē par māsiņām. "Nu jau divus mēnešus esmu bez mammas. Viņas vietā nekā prātīga nav. Ir divas māsiņas, kas nāk regulāri, kā arī trešā, kas nāk reizēm, bet faktiski tās divas iznes četru cilvēku slodzi," atzīst Reinis.

Aprūpe Reinim neizmaksā lēti, kopā vienā dienā tie ir aptuveni 65 eiro. Parastā mēnesī šī summa tuvojas gandrīz 2000 eiro. Daļu summas Reinis sedz pats – invaliditātes pabalsts un pensija kopā sastāda 550 eiro, par ko algo vienu aprūpētāju, otru – par pērn "Delfi"un "Ziedot.lv" rīkotās atbalsta akcijas "Stiprini stipros" savāktajiem ziedojumiem, savukārt trešo – par Reiņa atbalstītāju līdzekļiem. Kad mamma atgriezīsies mājās, aprūpētāja būs arī nepieciešama viņai.

Taujāts, kas tieši ietilpst šajās slodzēs Runcis, izsakās detalizēti – diena sākas pusdeviņos, kad viņam tiek iedotas zāles, mainīts katetrs, veikta visa ķermeņa mazgāšana. Tam seko brokastis, bet pēc tam Reinis tiek apgriezts uz sāna un seko nepatīkama procedūra, ar cimdu tiek izņemti ekskrementi. Viss šis process ilgst līdz 11.30, tad aprūpētāja dodas prom. Pēc tam ap pulksten 12 ierodas nākamā māsiņa, kura apdara mājas lietas, uztaisa paēst, apgriež Reini uz muguras, aiziet uz veikalu un veic citas darbības. Tā ir Marija, un viņa šo maiņu sauc par "mini sekretāri". Ap pulksten 19 ierodas vakara "māsiņa", kura apgriež Reini uz otriem sāniem. Reizēm viņa arī sagatavo ēdienu, bet vienmēr tas nav iespējams dēļ aizņemtības. Otrs svarīgākais dienas process ir pašā vakarā, kad Reinim ir jāsakārto spilveni, lai varētu viņu nolikt gulēt. Ņemot vērā, ka viņš ir nekustīgs, tas ir īpaši svarīgi, jo citādi var veidoties izgulējumi. Laikā, kad mamma vēl bija mājās, šo procesu bieži veikusi tieši viņa.

Marija Reini aprūpē trešo gadu, viņa šurp nāk pat trīs reizes dienā. Biežāk tieši pēdējos mēnešos, kopš Reiņa mammas nav mājās. "Pa dienu, vakarā, naktī. Man paveicies, ka es netālu dzīvoju, tāpēc es arī izvēlējos šo darbu, es varu ātri atskriet, palīdzēt Reinim un doties mājās," saka Marija. Iepriekš aprūpi naktīs viņas ar Rasmu dalījušas, tagad Marija to dara viena. Ja kādam rodas jautājums, kāda palīdzība var būt vajadzīga naktīs, Marija atbild: Reinis sāpju dēļ bieži nevar naktīs gulēt, jādod zāles, lai nakti izturētu. "Padomājat, cik vispār bieži cilvēks dienā ēd, dzer, iet uz tualeti, ieņem medikamentus, vienkārši guļot vēlas pagriezties vai piekārtot spilvenus, bet to pats nevar. Iedomājaties, ka esat piesiets dīvānam... Cik reižu jūs palūgtu palīdzību?"
"Nevar būt trausls tas, kā nav. Es nevarētu pat vienu algu samaksāt tad, ja būtu mazturīgs, bet man ir trīs algas jāsamaksā. Tas ir pazemojoši, es pat par valsti negribu runāt..." – tā, jautāts par pašvaldības vai valsts palīdzību aprūpes mājās nodrošināšanā, saka Reinis.

Rīgas domes lapā gan var atrast informāciju, ka tā nodrošina aprūpi mājās. Taču tā pieejama vien ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Šī ģimene ar līdz šim strādājošu 76 gadus vecu pensionāri un dēlu ar pirmās grupas invaliditāti, kurš raksta dzeju un vāc ziedojumus, bija pārāk turīga šāda pabalsta saņemšanai.
Proti, Rīgas dome pilnībā apmaksā sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā, ja personas un ar viņu kopā dzīvojošo ģimenes locekļu ienākumi nepārsniedz 500 eiro mēnesī katram ģimenes loceklim. Daļēju apmaksu nodrošina, "ja šis ienākumu slieksnis tiek pārsniegts, taču vispār netiek nodrošināta, ja cilvēki paši spēj to paveikt." Domes palīdzība arī pienākas tikai tiem, kam nav likumīgu apgādnieku, vai tie objektīvu apstākļu dēļ nespēj sniegt nepieciešamo palīdzību.
Īsumā, komentējot šādas palīdzības iespējas Reinis rezumē – kaut kur vajag uzrakstīt ar lieliem burtiem, ja tu neesi mazturīgais, valstij par tevi ir nospļauties.

"Ja man šobrīd nebūtu šīs ziedotāju palīdzības, es nomirtu pansionātā, vai arī nomirtu mājās, vai vienkārši izdarītu pašnāvību. Es par to [pašnāvību] runāju pavisam nopietni," tiešs ir Runcis. Taču, protams, viņš vēlētos dzīvē to pašu, ko daudzi cilvēki, ģimeni, labas sajūtas, arī mazu Ziemassvētku egli. Pēdējo vēlmi gan piepildīt ir daudz, daudz vieglāk.

"Delfi" jau rakstīja, ka pēc mātes diagnozes smaguma atklāšanas, bažās par nākotni Reinis arī sociālajā tīklā "Facebook" vērsās pie draugiem un draugu draugiem. Tā kā visa iekrātā nauda līdz ar jauniem, prāvajiem izdevumiem par mammas ārstēšanu sāka kust, Reinis sāka sāka ziedojumu vākšanu uz savu kontu, aicinot cilvēkus ziedot mēnesī nelielas summas, "no kuras viņiem dzīvē nekas nemainās... bet mums tas dzīvē visu mainītu". Tas Reinim ir aktuāli arī joprojām, un par to vairāk var lasīt "Facebook" ierakstā šeit un šeit.
Kas būtu jāmaina sistēmā
Taujāts, kas būtu jāmaina valstī, lai ilgstoši aprūpējami cilvēki varētu dzīvot labāk, Reinis ilgi nedomā. "Pirmkārt, ģimenes ārsts, kam ir tūkstošiem pacientu, nav spējīgs normāli attiekties pret pirmās grupas invalīdiem, kuriem nepieciešama diennakts aprūpe. Šī ir pati lielākā problēma. Būtu jābūt speciālam ģimenes ārstam, kuram ir daži simti pacientu. Šim ārstam būtu jāzina visu par to, ko tam cilvēkam valsts var palīdzēt. Mēs – pirmās grupas invalīdi – ne visi spējam to apzināt. Ne visi varam izburties cauri likumiem un dabūt to kriksīti, kas jau tā ir nepietiekošs. Rezultātā ir tā, ka pat to, kas mums pienākas, mēs nedabūjam, jo ģimenes ārstam ir vienkārši pie pakaļas un viņš neko nestāsta, ja tu neko neprasi," saka Runcis.

Viņš turpina: "Otrkārt, vajag padomāt loģiski, cik maksā diennakts aprūpē pansionātā. Valsts budžetā tie ir vairāk nekā tūkstoš eiro mēnesī. Tad kāpēc mums pabalsts aprūpei ir 250 eiro? Tā ir ceturtā daļa no tā ko valsts iztērē pansionātā? Tas ir nopietni? Tā nav ņirgāšanās?"

Reinis uzsver, ka pansionātā viņš izdzīvotu, nevis dzīvotu. Attieksmi pansionātos viņš raksturo kā tādu, ka personālam galvenais, lai cilvēks būtu dzīvs, nevis, lai viņam būtu labi. "Kā dārzenis – ēst taču iedod, kakā, guli – ar to pietiek," saka Runcis, piebilstot jau pērn teikto – tā nav dzīve, tā ir elle.
Intervijā pirms gada Reinis stāstīja par kādu savu paziņu, kurš arī bija paralizēts. "Viņam nekustējās pirksti, bija trešā, ceturtā un piektā skriemeļa bojājumi, bija tāds vīrs. Ar ko beidzās tas, ka viņam nomira mamma? Viss bija labi līdz brīdim, kamēr viņa mamma vēl vilka visu vezumu, bet, kad viņa nomira..." Viņš nonāca pansionātā. Tur dzīvojot, ik pēc pāris mēnešiem nācies doties uz slimnīcu, lai cīnītos ar dažādām veselības problēmām, no kurām daļa radusies tieši dzīves apstākļu dēļ pansionātā. Pēc trim gadiem paziņa nomiris. Pansionātā nevar nodrošināt tādu individuālu aprūpi, kāda nepieciešama gultai piekaltam cilvēkam, ir pārliecināts Reinis. Šis nebūt nav vienīgais "Stiprini stipros" stāsts, kur ģimenes locekļiem ir līdzīgi argumenti par dzīvi institūcijās un tāpēc šāda doma liekas nepieņemama.

Arī Reiņa māte Rasma intervijā pirms gada pauda neizpratni par valsts nespēju palīdzēt cilvēkiem, kurus piemeklējusi šāda traģēdija: "Nevar būt tā, ka ir divas ministrijas, kur viena dara vienu lietu, bet otra citu". Arī uzsvēra, ka pašā sākumā nav neviena, kas palīdzētu, kas pateiktu, kas darāms. "Mums, tuviniekiem, taču nav saprotams, kas ir pareizi, kas ne. Kāpēc valsts, ja noticis šāds negadījums, nevar norīkot sociālo darbinieku, kurš sākumā pastāsta, ko darīt, kā var iedzīvoties izgulējumos. Elementāras lietas."
Budisms, Butāna un Bukovskis
"Neidealizēju ne Butānu, ne (rakstnieku Čārlzu) Bukovski, ne Dalailamu, neko neidealizēju. Absolūtas var būt tikai sāpes un stulbums, joks, bet katrā jokā ir... Tātad budisms – mani fascinē ideja, ka izvairīties no nevajadzīgām ciešanām var, mīlot cilvēkus. Patīk, ka budisms nav reliģija un visas budisma dogmas ir tikai neobligātas interpretācijas, kā sasniegt mieru un līdzsvaru, rezonansi ar absolūtu. Arī dievs te ir kā simbols un katrā budisma paveidā tas var būt, var nebūt, var būt miljons dievu utt. Ļoti svarīgi, iepazīstot budismu, saprast, ka pilnīgi visa mācība un teksti ir tikai simboli un palīglīdzekļi, lai sasniegtu galveno, nekas vairāk. Nu, lūk, un Butāna ir bezgala skaists primitīva budisma un brīnišķīgas dabas rezervāts. Viņiem netrūkst problēmu, kā jau visur, bet tur ir tik ļoti skaisti, un viņi neļauj pasaulei sevi izvarot. Tāda prātīga ieiešana nākotnē ļoti priecē un karogs ir skaists, dod man kalnu spēku un reizēm vienkārši priecē acis".
Noslēguma vietā
Sarunas nobeigumā jautājam, ko Reinis gribētu pateikt mammai un lasītājiem. Pie šī jautājuma Reinis iepauzē, bet tad skaidri nosaka – mammai es gribētu pateikt, ka es viņu mīlu un pateikt paldies. Taču lasītājiem viņš novēl tikai vienu – nekad nenokļūt tādā situācijā kā viņš.

Sarunas pirms gada ar Reini bija smagas, tagad tās ir vēl smagākas. Ikdienā mēs visi skrienam šurpu un turpu, bet jāatceras, ka ne visi var paskriet, ir tādi, kam vienīgais skrējiens notiek galvā. Reinim un Rasmai nu vajag mūsu visu palīdzību, lai vismaz šis skrējiens turpinātos.

2022. gada 1. janvārī Rasma Priekule aizgāja mūžībā. Izsakām ģimenei visdziļāko līdzjūtību.
Stiprini Rasmu
Lai viņai nodrošinātu aprūpi mājās vai paliatīvās aprūpes centrā (atkarībā no nepieciešamības), aptuvenās izmaksas gadā ir 7200 eiro. Šogad atbalsta akcijā "Stiprini stipros" nepieciešams savākt vismaz 65 tūkstošus eiro, par kuriem varēs nodrošināt aprūpi mājās visiem šī un iepriekšējo trīs gadu stāstu varoņiem.

Iepriekšējais raksts
Nākamais raksts
Projekts tapis
sadarbībā ar
Projektu “Stiprini stipros" veidoja: saturs – Laura Dzērve, Dita Vinovska, Aija Rutka, Kārlis Arājs, Olga Petrova, Lelde Lūse, Sabīne Košeļeva, Egita Segliņa, Līgija Ciekure, foto – Kaspars Garda, Māris Morkāns, video – Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis, Daniēls Portnajs, dizains – “VUCA Communications”, Inga Čujevska, izstrāde – Ervīns Malnačs, Karīna Sabecka, projekta vadītāja – Elise Bikova.
Arhīvs: 2018 2019 2020
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.