"Esmu parasts Latvijas karavīrs", tā sevi pieteica nedaudz pārsteigtais Ivars Ēvaldsons, kad Lāčplēša dienas sakarā lūdzu viņam interviju.
Ivars nu jau sesto gadu dien NBS Štāba bataljona Godasardzes rotā (GSR). Paskaidroju, ka viņa kandidatūra intervijai bija tīri nejauša. Pirms vairākiem gadiem man bija iespēja fotografēt viņa un citu karavīru defilē treniņa un lauku apmācību laikā. Vienkārši izvilku viņa fotogrāfiju no kaudzītes un izlasīju uzvārdu uz karavīra formas.
Ivars stāsta, ka dienestu sāka, kā pirmās paaudzes profesionālās armijas karavīrs, kopā ar pēdējiem obligātā militārā dienesta karavīriem. Dienēt sācis iekšējās pārliecības dēļ. Palīdzējusi arī tēva pozitīvā attieksme. Mācījies skolā, ieguvis vidējo profesionālo izglītību. "Izglītība armijā paver plašākas iespējas. Piemēram, par instruktoru var kļūt kareivis tikai ar vidējo vai augstskolas izglītību," stāsta Ivars.
Kā ar svešvalodām? – vaicāju. "Pats brīvi pārvaldu divas valodas. Piedaloties miera uzturēšanas misijā Afganistānā, piemēram, ļoti palīdzēja angļu valodas zināšanas," stāsta Ivars. Vēlos noskaidrot, vai sevišķā stāvokļa laikā mans sarunas biedrs varētu komandēt kādus jauniņos? "Varētu," viņš atbild. "Bet savu zināšanu un kompetences robežās. Jo teiksim, šaušanas treniņos par norisi un drošību atbild tas, kas tās rīko."
Vairākkārt ir nācies dzirdēt, ka Godasardzes rotā dien tikai tādi parādes karavīri. Ivars pasmaida. "Drīzāk otrādi. Nereti iznāk tā, ka no rīta piedalies svinīgajā ceremonijā, bet vakarā jau esi lauka mācībās. Dienests Godasardzes rotā arī prasa uzmanības koncentrēšanu un citas kareivim svarīgas iemaņas. Dienot GSR, brīžiem uz tevi skatās gandrīz vai puse pasaules. Stāvēt pie Brīvības pieminekļa vai Rīgas pils nemaz nav tik viegli. Atbildība liela. Dažreiz uz tevi skatās un prasa: "viņš vispār ir dzīvs?" Iekšēji dažreiz tik dzīvs, ka pat nevarat iedomāties, bet pakustēties nedrīkst. Ne tad, kad kāda skaistule ķircina, ne tad, kad skudra atradusi taku uz tavas muguras."
Vaicāju arī par formastērpu - vai sanācis nēsāt nu jau "veco" zaļo formu un kura Ivaram patīk labāk? "Jā, esmu paspējis panēsāt arī zaļo formu. Par to, kura ir labāka - man liekas, ka abas labas. Pie gaiši brūnās esmu pieradis."
Un kā ar brīvo laiku? "Brīvajā laikā palasu kādu grāmatu. Lasu savu Liepājas novada avīzi. Vairāk informācijas iegūstu no interneta, piemēram, lasu Delfi. Patīk riteņbraukšana, hokejs un volejbols." Esi precējies? – painteresējos. Ivars atbild, ka nē, bet esot aizņemts. Ir draudzene.
Visbeidzot vaicāju Ivaram, ko viņš gribētu pateikt karavīru tuviniekiem un dienestā esošiem? "Tuviniekiem – nepārdzīvot par mums. Esam drošās rokās. Karavīriem – gribu novēlēt iespēju robežas svētkus svinēt ģimenēs. Tas ir galvenais. Pārējais? Pārējais seko pēc tam," atbild Ivars.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
