Stāsts ir sekojošs. Senos laikos Haminas pilsētā dzīvoja kāds ļoti veikls zaglis. Par viņa nodarbošanos klīda aizdomīgas sarunas, bet viņš mācēja tā zagt, ka neviens nekad neko nevarēja pierādīt. Pie tam viņš regulāri nāca uz baznīcu un nekad neatteica kaut ko iesviest ziedojumu traukā.
Bet tad kādu reizi baznīcas zvaniķis aizskāra šī vīra lepnumu, teikdams, ka baznīcas atslēgas viņam neuzlauzt un Dievu nepiemānīt. Pēc neilga laika, no rīta atnākot uz baznīcu, cienīgtēvs konstatēja, ka viss sudrabs ir pazudis. Krusti, svētvakara biķeri, sudraba dālderi un svētmaizīšu trauciņi.
Leģenda vēsta, ka zaglis kopš tās dienas nevienu nakti neesot varējis mierīgi gulēt. Visu nakti viņš esot dzirdējis dālderu šķindēšanu lādē un spalgus kliedzienus – "perkele, verkele"! Latviešu valodā tas būtu – "Lai tevi velns parautu!" Tad zaglis atcerējās, ka baznīcā uz marmora plīts ir iekalts dāņu konsula Johana S. Ignatiusa testamenta teksts, kurā teikts, ka šis augstmanis novēl 12 500 sudraba rubļus glabāt S.Pēterburgas ķeizariskā bankā, bet summas gada renti - piecus simtus sudraba rubļus – viņš atvēl pilsētas nabagu uzturēšanai.
Tad nu zaglis saprata, kas sargā baznīcas dārgumus. Viņš galīgi novājējis un trīcošs ieradies pie baznīcas kunga un teicis, ka naktī pie viņa ieradies Ignatiuss un norādījis, kur baznīcas sudrabs esot norakts, bet viņam ir teikts, ka tagad viņam visu mūžu jākalpo baznīcai par velti un sudrabs jāsargājot arī pēc nāves. Tā baznīca atguva pazaudēto sudrabu.
Baznīcēni no prieka dejojuši. Tieši tajās dienās Haminu apmeklēja Krievijas imperators. Tika ziņots, ka viņš Haminas baznīcu apmeklēšot un gribot noklausīties aizlūgumu par Somijas lielkņazistes mūžīgu uzplaukumu.
No tā laika visi haminieši zina, kāds liktenis gaidot baznīcas sudraba zagļus. Un nekad nesakiet somiem – "perkele, verkele". Tas viņiem nepatīk.
Es gan domāju, ka sudrabu sargā ne tikai šī teiksma. Ievēroju, ka baznīcā ir novērošanas kameras, kustību sensori un cita drošības elektronika.
Neskatoties uz to, pat pēc baznīcas dārgumu glabātuves apmeklējuma mani nepameta sajūta, ka kāds mani novēro. Arī fotogrāfijas brīžiem pavīd kāda sargājoša ēna un skatiens. Perkele, verkele!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
