Par nepamatotu 'ieslodzīšanu' pansionātā ECT liek Latvijai maksāt 15 000 eiro  (31)

Kā portāls "Delfi" uzzināja Ārlietu ministrijā (ĀM) 2000.gada 13.martā pēc sadzīviska strīda ar sievu, viņš piespiedu kārtā tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā Rīgā, kur viņš atradās līdz 2002.gada 30.janvārim. 2000.gada sākumā tika ierosināts civilprocess, lai viņu atzītu par rīcībnespējīgu personu un maijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atzina vīrieti rīcībnespējīgu personu un noteica aizgādnības nodibināšanu. Rīgas bāriņtiesa iecēla sievu par vīra aizgādni un vēlāk viņš tika pārvests no psihiatriskās slimnīcas uz pansionātu „Īle", kas paredzēts pacientiem ar smagiem garīgās veselības traucējumiem.

2009.gada Mihailovs lūdza palīdzību Latvijas Pilsoniskai Cilvēktiesību komisijai, lai atjaunotu viņa rīcībspēju, kā arī lūdza "Īles" vadību un Labklājības ministriju (LM) atbrīvot viņu no sociālās aprūpes centra, jo viņš tur vairs nevēlas uzturēties, bet likums paredz, ka personai aprūpe tiek sniegta pēc tās brīvas gribas. Turklāt Mihailova māsa informēja Rīgas bāriņtiesu un Rīgas domi, ka vēlas, lai brālis dzīvotu pie viņas. Vēlāk māsa tika informēta, ka tikai Mihailova aizgādne - sieva - varēja risināt jautājumu par vīrieša dzīvesvietas maiņu.

Tomēr 2009.gada 22.decembrī un 2010.gada 25.janvārī, ņemot vērā Latvijas Pilsoniskās Cilvēktiesību komisijas iesniegumus, kuros bija lūgts vīrieti no "Īles" atbrīvot, LM paskaidroja, ka šādu lūgumu var izteikt tikai aizgādnis un tāds nav izteikts, tāpēc atbrīvošanai nav pamata. Latvijas Pilsoniskās Cilvēktiesību komisija vērsās Tieslietu ministrijā, prasot skaidrojumu par to, cik lielā mērā rīcībnespējīgas personas aizgādnim bija tiesības uzstāt, lai persona uzturētos "Īlē", ja pati persona uzskatīja, ka viņai šāda aprūpe nebija nepieciešama. TM atzina: aizgādnim katrā atsevišķajā situācijā bija jāvērtē, vai konkrētā rīcība bija rīcībnespējīgās personas interesēs.

2010.gada 1.aprīlī "Īle" pārcēlās uz jaunām telpām Lielbērzē, Auru pagastā, kur Mihailovs turpināja uzturēties un atteicās pārcelties uz citu sociālās aprūpes centru tuvāk Rīgai. Par viņa tiesībām iznākt no aprūpes centra turpināja cīnīties Latvijas Pilsoniskā Cilvēktiesību komisija un ar 2011.gada 22.septembrī ar tiesas lēmumu Mihailova sievai tika atņemtas aizgādnes tiesības, jo viņa nenodrošināja vīram iespēju uzturēties ārpus "Īles", kā arī apmeklēt savu vecāku atdusas vietu, kā viņš to bija vairāk kārt vēlējies.

Kā norāda ĀM, Mihailovs 2010.gadā iesniedza sūdzību ECT, kurā bija norādīts: no 2002.gada 30.janvāra pret savu gribu turēts LM, aprūpes centrā „Īle" un bez aizgādņa piekrišanas viņš nevarēja apstrīdēt savas brīvības ierobežošanas likumību un panākt tās kontroli tiesā. Mihailovs sūdzējās arī par viņa pārvietošanās brīvības ierobežošanu un par to, ka pārkāptas viņa tiesības uz privāto dzīvi, jo viņam ilgstoši ir atņemta rīcībspēja.

Viņš lūdza ECT uzdot Latvijai atlīdzināt viņam par nodarīto morālo kaitējumu 500 000 eiro (351 402 latus).

ECT vispirms vērtēja 1947.gadā dzimušā Mihailova situāciju laika posmā no 2002.gada 30.janvāra līdz 2010.gada 1.aprīlim un atzina, ka šo vairāk nekā astoņu gadu laikā viņš pret savu gribu atradās sociālās aprūpes iestādē personām ar smagiem garīgās veselības traucējumiem un šo centru nedrīkstēja atstāt bez iestādes vadības atļaujas, tādējādi pilnībā un ilgstoši izjūtot šāda brīvības ierobežojuma nelabvēlīgās sekas.

Lai gan viņa sieva, kura bija iecelta par aizgādni, bija devusi piekrišanu iesniedzēja brīvības ierobežošanai, ECT ieskatā tam trūka objektīva medicīniska rakstura pamatojuma - norādes uz garīgās veselības traucējumiem, un indikāciju iesniedzēja uzvedībā - apdraudējums sev un citiem, lai to atzītu par likumīgu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē.

Turklāt netika apsvērta iespēja piemērot vīrietim personas brīvību mazāk ierobežojošus līdzekļus.

Tomēr ECT piekrita Latvijas valdības argumentam, ka uz laika posmu pēc 2010.gada 1.aprīļa, kad Mihailovs atradās atvērta tipa iestādē Lielbērzē, ar kuras apstākļiem un režīmu viņš bija apmierināts, un kuru viņš nebija izteicis vēlmi pamest, nav attiecināms iepriekšminētās konvencijas punkts par tiesību uz brīvību un drošību aizskāruma nepieļaujamību. Tādēļ šajā sūdzības daļā ECT konvencijas pārkāpumu nekonstatēja.

ECT arī atzina, ka nav noticis konvencijas pārkāpums saistībā ar viņa brīvības ierobežošanu pēc 2010.gada 1.aprīļa un atsevišķi nav nepieciešams vērtēt vīrieša sūdzību daļā par tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi pārkāpumu. Pārējās Mihailova sūdzības ECT noraidīja kā nepamatotas.