Tādēļ mums, kas šodien pie Brīvības pieminekļa esam nākuši, un visiem, kas piemin 25.marta deportācijas citviet Latvijā vai aiz mūsu valsts robežām, ir jāapzinās mūsu lielā atbildība par tautas likteņstāsta saglabāšanu un mūžīgas piemiņas turēšanu paaudžu paaudzēs - no bērniem uz mazbērniem visos laikos.
Atceres un piemiņas dienas nav tikai cieņas un līdzjūtības apliecinājums represijās cietušajiem. Šīs dienas ir skaudrs atgādinājums visai pasaulei par to, kas mūsu zemē ir noticis lielvaru ambīciju dēļ, sacīja prezidents.
Viņš atgādināja, ka 1949.gadā vairāk nekā 42 000 Latvijas pilsoņu bez tiesas un taisnības tika nodēvēti par kulakiem, bandītiem, viņu atbalstītājiem un necilvēcīgos apstākļos izsūtītu uz Sibīriju. Tā daudziem jo daudziem kļuva par pēdējo pieturvietu, it sevišķi bērniem un sirmgalvjiem.
Valsts prezidents norādīja, ka ir 21.gadsimts un cilvēce ir piedzīvojusi divus pasaules karus, neskaitāmus bruņotus konfliktus un traģēdijas, ko raisījusi lielvaru varaskāre un ambiciozas apsēstības plāni.
"Veselais saprāts liek cerēt, ka reiz tam visam tiks pielikts punkts, ka cilvēki ir mācījušies no vēstures skaudrākajiem notikumiem un nekad nenovēlēs to piedzīvot saviem bērniem," sacīja prezidents.
"Diemžēl mūsdienu notikumi liek aizdomāties par gluži pretējo. Tepat Eiropā, visas pasaules acu priekšā, pat televīzijas tiešraidēs redzam, kā nogalina, draud, demonstrē spēku un gatavojas jaunām sadursmēm," uzrunā norādīja Valsts prezidents.
"Visu deportāciju upuru vārdā, visu to cilvēku vārdā, kuru dzīves ir nežēlīgi izpostījis karš, mums ir jādara viss, lai nepieļautu, ka šis konflikts izvēršas tam līdzīgās cilvēces traģēdijās, kas notika pagājušajā gadsimtā. Mēs esam šo traģēdiju liecinieki un to mantinieki, mūsu pienākums ir atgādināt, prasīt un rīkoties! Bet pats galvenais - nebaidīties, jo bailes nav sabiedrotais. Mēs esam stipri, jo Latvija šobrīd ir tik stipra, cik tā nav bijusi nekad savā vēsturē. Būsim gudri un tālredzīgi! Tikai tā mēs būsim brīvi un neatkarīgi laiku laikos," rezumēja prezidents.
Savukārt tieslietu ministre Baiba Broka (NA) godinot 1949.gada komunistiskā režīma politisko deportāciju upuru piemiņu, atzīmējusi, ka patiesā cieņā noliec galvu to cilvēku priekšā, kas, "par spīti visām šausmām, grūtībām un dažbrīd šķietamai bezcerībai, tomēr atrada sevī drosmi. Drosmi uzdrīkstēties izdzīvot, drosmi uzdrīkstēties nepadoties un vēl lielāku drosmi atgriezties dzimtenē. Atgriezties caur sāpēm, caur ciešanām un pazemojumiem, bet atgriezties".
Ministre ir pārliecināta, ka nepamatoti represēto Latvijas iedzīvotāju cerības par brīvību un brīvu Latviju ir piepildījušās. Tāpēc to paaudžu pienākums, kas paši nav pieredzējuši baigos notikumus, ir godāt šos cilvēkus, nekad neaizmirst vēstures sniegto mācību, bet pats galvenais - novērtēt un pieņemt sev kā paraugu patiesu un nesatricināmu patriotismu un dzimtenes mīlestību, kuras apliecinājums ir politiski deportēto cilvēku garaspēks, ticība, sapnis un cīņa par atgriešanos Latvijā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
