Labējie politiķi zaudē kontroli pār iecerēto priekšvēlēšanu kampaņas scenāriju – gluži tāpat kā Pabriks un Štokenbergs 2009. gada janvārī Doma laukumā zaudēja kontroli pār naida uzkurinātiem cilvēkiem, kurus viņi uzskatīja tikai par naiviem statistiem savu reitingu uzpumpēšanai. Vairākos Latvijas medijos krievu nīšanas un citas ksenofobijas putra iet pār katla malu, jau smird pēc deguma – tādējādi nelatvieši tiek tīši tracināti un provocēti paust savu sašutumu, lai latvisko sabiedrību varētu biedēt ar viņu nelojalitāti. Ja "Vienotība" ar tagadējo valdību kaut ko tādu pieļaus, pašiem visu nāksies izstrēbt un satīrīt, skaidroties Briselē un Vašingtonā. Kā arī, protams, neveikli melot Latvijas tautai, kāpēc ļaunā Eiropa mūs atkal nesaprot. Man šobrīd nez kāpēc pat kļūst žēl savu politisko pretinieku, kaut, protams, nav viņi to pelnījuši. Paši tik tālu aizspēlējās, cerot atkal pirms velēšanām tradicionāli sarīkot "vadāmu" etnisko saspīlējumu – šoreiz spekulējot ar Ukrainas notikumiem.
Patlaban vērojama masu mediju darbinieku un citu latviskās sabiedriskās domas veidotāju demonstratīva radikalizācija. Etniskā naida lozungus, ar kādiem Edgars Rinkēvičs un "Vienotība" savās balsu medībās tikai ciniski rotaļājas, bet Nacionālā apvienība uzmanīgi dozē, viņi tagad sludina agresīvā nopietnībā – jo nespējot un nevēloties apzināties reālās iekšpolitiskās un ārpolitiskās sekas. Nedemokrātiski, prettiesiski, rasistiski, totalitāri un vienkārši amorāli izteikumi tiek izplatīti auditorijā un uztverti kā patriotiska norma. Klausoties Latvijas Radio "žurnālistu" jēlības vai lasot citu informatīvās telpas aizpildītāju aizvadītās nedēļas izpausmes (piemēram, 22. augusta "SestDienas" tiražētās Ervīna Šņores idejas par Latvijas attīrīšanu no cittautiešiem, veicinot viņu izceļošanu), var diezgan droši minēt, ka drīz citi no ķēdes norāvušies "patrioti" centīsies viņus pārtrumpot ar vēl agresīvākiem paziņojumiem. Ļoti ticams, ka tie varētu būt publiski apspriesti piedāvājumi ieviest valstī ārkārtas stāvokli un preventīvi sadzīt visus "nelojālos elementus" filtrācijas nometnēs; rīkot tīrīšanas valsts iestādēs un dienestos, atbrīvojoties no "etniski nepareizajiem" ierēdņiem, policistiem vai apkopējām. Es vairs nebrīnītos, ja kāds it kā līdz šim cienījams viedokļu līderis uzskatīs par vajadzīgu paziņot, ka "labs saskaņietis ir miris saskaņietis" vai vēl kaut ko banāli neģēlīgu.
Cilvēki kļūst apsēsti ar ideju, ka "Rietumu karš ar Krieviju ir neizbēgams" un tas ļauj viņiem atmest malā visus – līdz šim acīmredzami ar mokām pieciestos – demokrātijas, cilvēktiesību un Eiropas vērtību pinekļus. Sakarsētiem prātiem šķiet, ka patlaban rodas izdevīgs brīdis Latvijā padarīt valsts varu sterili latvisku. Vai pat etniski nosterilizēt visu Latviju, pareizāk sakot, noplicināt un izdeldēt – iztumjot no tās visu, ko šie cilvēki uzskata par nelatvisku vai nepietiekami latvisku. Iespējams, tas ir izskaidrojams, bet ne attaisnojams, ar tradicionālo mediju krīzi, ar žurnālistu bažām par aroda parspektīvām un iztiku. Tāpēc tagadējai Latvijas valsts varai var neatlikt nekas cits, kā cīnīties par pašas radītiem un vaļā laistiem dēmoniem – iespējams, steigšus mest pie malas labas manieres un censties aizkulisēs pierunāt masu mediju īpašniekus vai piespiest vadītājus "piegriezt skrūves", pirms dažu publicistu vingrinājumi naida runā nav pilnībā dezorientējuši daļu sabiedrības un iemiesojušies ielu sadursmēs. Valdība, kas iemanījās padarīt Latviju par hronisku savas drošības garantiju ubagotāju, par uzbāzīgu NATO bāzu diedelētāju, nevar pieļaut alinanses robežvalstī atklātu rusofobijas un totalitārisma sludināšanu. Vēl vairāk – varas partijām būtu vērtīgi ar specdienestu palīdzību noskaidrot, vai šis mediju radikalizācijas uzplūds tomēr netiek organizēts un koordinēts ar tīšu mērķi tām kaitēt. Vai pakļaut tās citu diktātam.
Man ir pat neērti apzināties, ka gan es, gan manis pārstāvētā partija – kaut arī pret pašu gribu – patlaban profitējam no šīs naida uzkurināšanas. Jo sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa", atšķirībā no saviem pretiniekiem, neuzskata, ka "jo sliktāk – jo labāk". Tāpēc mēs darīsim visu, lai noslāpētu naida kurinātāju visatļautību – vēršoties gan pie Latvijas tiesu varas un likuma sargiem, gan pie Latvijas sabiedrotajiem.
Mēs šodien esam vienīgā reālā alternatīva "Latvijas sterilizētājiem". Šodien cilvēki redz, ka nacionālradikālā histērija tiek vērsta tieši pret mums, un pret mūsu sabiedrības saliedēšanas centieniem – nevis pret demonstratīvajiem Latvijas valsts nicinātājiem. Patiesībā viņi jau ir "labie krievi", jo palīdz iebaidīt latviešus un piespiest tos samierināties ar "nacionālu" valdību, kam vienaldzīga nācijas labklājība un nākotne.
To redz ne tikai nelatvieši, kurus radikāļi klaji nicina un vēlas izstumt no Latvijas – arī ikviens cits valsts pilsonis, kurš nevēlas dzīvot savstarpēja naida pārņemtā sabiedrībā un jūtas tiesīgs prasīt no savas valsts varas vēl kaut ko citu bez tās latviskuma – izaugsmi veicinošu ekonomisko politiku, cilvēcīgu veselības aprūpi, harmonisku sabiedrību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
