Rihards Kols: Mīksts mugurkauls – drošības cena  (12)

Valstij nelojāli cilvēki nav pārsteigums. Pārsteigums ir fakts, ka mums joprojām nav pietiekami ātra un efektīva veida, kā šādus grupējumus izskaust to saknē. Tagad tiesībsargājošās institūcijas strādā tādā kā ugunsdzēsēju režīmā, jo apturēt provakatorus vēl pirms aktīvas rīcības, pirms publiskiem uzsaukumiem, ir visai apgrūtinoši. Drošības policijai ir jāpaplašina pilnvaras, lai tā ir tiesīga rīkoties jau tad, kad tiek plānotas pretvalstiskas operācijas, tā novēršot tiešu apdraudējumu Latvijai.

Mums ir jāapzinās, ka līdzīgas provokācijas tikai pieaugs. Mums blakus ir agresīvs kaimiņš, kuram Latvijas iekšējie satricinājumi, dažādie viedokļi vai diemžēl arī provocēts atbalsts Ukrainas karam, ir laikā izdarīta piespēle, kuru izmantot pret Latviju.

Latvijas pilsonim, nepilsonim vai ārzemniekam, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja mūsu valstī, iestājas kriminālatbildība par prettiesiskām darbībām citas valsts teritorijā. Tas ir saistoši brīdī, kad konstatēts noziegums. Latvijas drošības interesēs ir preventīvi strādāt un izvērst sankcijas pret pretvalstiskām organizācijām. Kāpēc šādi grupējumi, kas nenoliedzami ir drošības iestāžu redzeslokā, turpina legāli darboties, saņemot apšaubāmu finansējumu, piemēram, anonīmā veidā no Krievijas?

Šo grupējumu dalībnieki, visticamāk, izmanto Latvijas bezmaksas veselības sistēmu un nevar izslēgt – arī sociālās garantijas. Tātad faktiski katrs nodokļu maksātājs ar savu naudu finansē valstij nelojālus pilsoņus un finansē viņu patieso nodomu – graut Latvijas pastāvēšanu.

Lai izkļūtu no šī absurda, viens no pirmajiem politiķu uzdevumiem jau nākamās Saeimas sasaukuma laikā ir sakārtot tiesisko regulējumu tā, lai valstij nelojāliem pilsoņiem tiek atņemta pilsonība, savukārt ārzemniekiem – pastāvīgās uzturēšanās atļauja, ja tāda ir piešķirta. Drošības iestādēm ir jābūt pilnvarām šos Latvijai nevēlamos indivīdus nekavējoties aizturēt uz robežas, ja ir tāda nepieciešamība.

Tik pat svarīgi ir ierobežot pretvalstisku organizāciju darbību Latvijā, piemēram, izvēršot sankcijas, kas ļautu iesaldēt banku kontus, tā paralizējot jebkādu pretvalstisku organizāciju darbību. Šo organizāciju biedriem jāatņem Šengenas dotās priekšrocības, ceļot pa Eiropas Savienību.

Šis nav vienīgais gadījums, kurā spilgti redzams, ka Latvija nespēj tikt galā ar valstij nelojāliem cilvēkiem, un Latvijai nav vienotas rīcības stratēģijas šajā jautājumā. Fakts, ka Tatjana Ždanoka pārstāv Latviju Eiropas Parlamentā (EP) ir apkaunojošs. Tagad, kad Ždanoka noslēgusi līgumu ar Krimas premjera vadīto politisko kustību "Krievu vienotība", viņas "Latvijas interešu pārstāvība Eiropā" ir klaja ņirgāšanās ne tikai par Latvijas, bet visas Eiropas Savienības principiem.

Atcerēsimies, ka Latvijai, pārsūdzot Eiropas Cilvēktiesību spriedumu, izdevās pamatot Ždanokai uzliktos ierobežojumus kandidēt Saeimas vēlēšanās, tomēr šis ierobežojums nav saistošs Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu likumā. Vēl pirms četriem gadiem Nacionālā apvienība aicināja strādāt šajā virzienā un virzīja priekšlikumu noteikt ierobežojumus personām, lai kandidētu EP.

Diemžēl toreiz politiķiem pietrūka politiskās gribas šo iniciatīvu atbalstīt. Tagad, redzot notikumu eskalāciju Ukrainā, Latvijas goda jautājums ir darīt visu, lai "ždanokas farss" nekad vairs neatkārtojas, liedzot viņai iespēju kandidēt EP uz visiem laikiem. Lai to izdarītu, nekavējoties ir jāveic izmaiņas Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā. Tiesa gan, ceru, ka šoreiz politiskās gribas nepietrūks.

Politiskās gribas trūkums gan ir ilgstoša sērga, ar kuru slimo atsevišķi politiskie spēki. Šodien nav nekas svarīgāks, kā skaidra Latvijas pozīcija, nosodot notikumus Ukrainā. Kāpēc mēs gaidām Eiropas Savienības pozīciju, lai "zaļos cilvēciņus" Ukrainas austrumos sauktu par teroristiem? Kāpēc politiskā elite izvairās lietot vārdu karš, lai gan tieši tas šobrīd notiek Ukrainā? Tikai dažas dienas pēc NATO Velsas samita redzam, ka Eiropas Savienības līderi piekāpjas savos izteikumos.

Kategorisms ir nomainīts pret nogaidošu pozīciju, sankcijas tiek atliktas, tā atkal viešot bažīgu jautājumu, vai tiešām Eiropas Savienība vispār vēlas apturēt Krievijas agresiju? Latvijai pietiek locīties un izlikties, ka karš uz mums neattiecas. Mums ir būtiski negaidīt uz Eiropas Savienības līderiem, bet gan pašiem skaidri definēt savu pozīciju un nostāju! Pozīcija bez mugurkaula var izrādīties Latvijas drošības augstākā cena.