Ziņu reportāžas no Lībijas mums kārtējo reizi atgādina, kādas sekas izraisa labi gribētā, bet neveiklā un paviršā Rietumu iejaukšanās iekšpolitiskā krīzē. Tas, protams, nav vistraģiskākais piemērs, tomēr ļoti sāpīgs "Homo Europiensis" pašcieņai.
Blakus, Vidusjūras "otrā krastā", sešu miljonu cilvēku liela nācija ar vēl nesen spēcīgu ekonomisko bāzi grimst arvien dziļāk politiskā un militārā haosā, savukārt pasaules spēcīgākās organizācijas - Eiropas Savienība, Ziemeļatlantijas alianse, G-7 - spēj tikai noraudzīties. Negribu piesaukt nelaimi, taču diemžēl līdzīgu likteni drīz riskē piedzīvot arī Ukraina. Turklāt neraugoties uz to, ka valsts vara bauda Rietumu palīdzību: plašu politisko, pietiekami devīgu finansiālo un drīzumā, iespējams, arī militāro.
Un pat vairāk - tieši nekritiskas palīdzības dēļ Ukraina var kļūt par "failed state", par jaunu Eiropas "melno caurumu" - nevis tādu kā Dienvidslāvija pirms divdesmit gadiem, bet daudz briesmīgāku. Pagaidām prognozes par šeit iespējamo trešā pasaules kara šūpuli ir tikai politisko spriedzi tīši kāpinoša retorika, - bet cik ilgi? Rietumu bezierunu solidaritāte mudina Kijevu apzināti turpināt un eskalēt saspīlējumu ar Kremli. Ukrainas politiķi neslēpj bailes, ka, noslāpstot konfrontācijai ar Krievijas Federāciju, viņi kļūs neinteresanti tagadējiem aizrautīgajiem sabiedrotajiem un paliks vieni paši aci pret aci ar visām nācijas, valsts un ekonomikas rehabilitācijas problēmām. Ciniskais Otrā pasaules kara laika teiciens "Baudiet karu, jo miers būs briesmīgs" šobrīd lielā mērā raksturo Ukrainas politiskās elites noskaņojumu.
Ja ES, NATO vai kāds cits vēlas reāli palīdzēt šai valstij, tam situācija būs jāizvērtē aukstasinīgi, bez sentimenta un jābūt gatavam tādai rīcībai, kas var šķist nežēlīga un netaisna. Tieši tā pieredzējuši glābēji rīkojas, kad slīcējs vai ugunsgrēka upuris krīt histērijā, riskējot pazudināt arī palīdzības sniedzējus.
Zilums zem acs pazudīs, salauztais deguns saaugs - galvenais, ka cilvēka dzīvība ir nosargāta. Ukrainai patiess glābiņš nav iespējams bez pašas nestiem upuriem, un tas nozīmēs ne tikai pamatīgu triecienu tās nacionālajam pašlepnumam.
Taču neizliksimies nemanām, ka Ukrainas krīze ir Rietumu - īpaši ES - diplomātijas neveiksmju tiešs rezultāts. Jo Brisele (man joprojām īsti neizprotamas) lielummānijas lēkmē iemanījās sākotnēji konstruktīvo "Austrumu partnerības" programmu degradēt līdz, atvainojos par rupjību, modernizētai teitoņu doktrīnai "Drang nach Osten".
Tagad Rietumu pienākums - ja vien tie no patiesi nevēlas jaunu "aukstā kara" laikmetu vai kaut ko traģiskāku - ir gan ar burkānu, gan ar pātagu "ciniski" piespiest Ukrainu rīkoties konstruktīvi un ciest tai neizbēgamus zaudējumus, lai tiktu sasniegts šīs valsts un ES izlīgums ar Krieviju.
Protams, gandarījot šos zaudējumus ar politisku un ekonomisku (ne tikai finansiālu) atbalstu. Atļaušos apgalvot, ka tieši tādu rezultātu no Rietumiem šobrīd cer sagaidīt visa pārejā pasaule. Pieļauju, ka tā apsveiktu arī tagadējo ES un NATO konfrontāciju ar Krieviju*, ja vien sankcijas un draudi spētu strauji graut Kremļa pozīcijas un liktu tam atteikties no savām pretenzijām. Taču mēs redzam, ka tas netiek panākts.
Ex occidens pax
Pusotru desmitgadi man ir gods vadīt starptautisku intelektuāļu forumu, kurā vairāku valstu ārpolitikas eksperti (un bieži vien arī tās īstenotāji) cenšas veidot sapratnes tiltus Rietumu pasaules un postpadomju telpas attiecībās - gan Baltijas jūras reģionā, gan ārpus tā.
Šajā laikā mēs esam piedzīvojuši starptautiskās politikas paisumus un bēgumus, bezvēju un vētras, kas reizēm sagrāva visus "Baltijas foruma" dalībnieku pūliņus. Šī pieredze iedrošina mani aicināt jūs atmest politkorekto retoriku un atzīt acīmredzamo: pasaule pēc noklusējuma turpina uzskatīt, ka tieši rietumvalstu pienākums ir būt par arbitru, policistu un reizēm pat aukli. Turklāt uz to tiek klaji cerēts, neraugoties uz labi domātās rīcības bieži vien visai nožēlojamiem rezultātiem paļāvībā, ka "gan jau viņiem nākamreiz izdosies".
Jo cita iespējamā arbitra vienkārši nav, ja vien, kā vēstī futurologi, Ķīna nesabloķēsies ar Indiju. Un visiem ir vienalga, vai paši Rietumi vispār vēlas un spēj pildīt šo misiju, iespējams, vairs nesaskatot tajā nekādas privilēģijas un ieguvumus, vien pārmērīgi smagu nastu. Ironija ir tā, ka Kiplinga absolūti rasistiskajā dzejolī par "baltās rases nastu" ietvertais vēstījums, par spīti gadsimtu ilgam pasaules progresam, turpina būt tikpat rūgts pravietojums.
Arī daudzi "sliktie zēni", kuri skaļi nosoda iejaukšanos savās iekšējās lietās, klusībā cer, ka vienā brīdī tiks aiz rokas izvesti no strupceļa. Tā ir cerība dabūt mieru, humāno palīdzību, aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem - turklāt kopā ar patīkamu iespēju visās savās iepriekšējās un turpmākajās nelaimēs vainot "Rietumu diktātu". (Paškritiski jāatzīst, ka arī Austrumeiropas politikā šāda "māksla" ir izkopta līdz pilnībai.)
No arbitra tiek sagaidīta efektīva rīcība, dodot tam tiesības augstvērtīga un arī augsti morāla rezultāta sasniegšanai lietot apšaubāmas un "morāli elastīgas" metodes no "Realpolitik" arsenāla.
Tieši tāpēc arī pasaulē, izņemot pavisam radikālus ideālistus, nepārmet Rietumiem nevēlēšanos "eksportēt" demokrātiju un cilvēktiesības uz Saūda Arābiju vai kādu Persijas līča valsti (vai vērst pret tām sankcijas kā teroristu finansētājām).
Reizēm mieru var panākt, tikai "apbalvojot agresoru un piedzenot kontribūciju no cietušā". Ko vērta ir augstu morālo ideālu deklarēšana, ja ar tiem tiek piesegts karš un neprasme to izbeigt? Globālās sabiedrības pieprasījums pēc efektīvas diplomātijas šodien saskaras ar piedāvājuma trūkumu.
Minhenes rēgs un aizmirstā Deitona
Kā apliecina Ukrainas krīze, Rietumu diplomātija patlaban balstās tikai uz dažiem līderiem, uz viņu personisko šarmu, harismu, talantu, intuīciju un gribu. Obama, (Martins) Šulcs, Merkele, Kamerons, varbūt vēl arī Olands nodrošina visu "brīvās pasaules" ārpolitisko rīcībspēju - gluži kā Zeme viduslaikos balstījās uz ziloņiem. Savukārt zem līderiem ir tukšums - rietumvalstu ārpolitiskais aparāts acīm redzami apliecina ne tikai elastības trūkumu, bet vispārēju nesagatavotību notiekošajam. It kā diplomāti būtu palikuši komfortablajā vakardienā, primitīvi lobējot savas valsts biznesa intereses vai (rezidējot nelielās valstīs) brutāli tās uzspiežot.
Atļaušos apgalvot, ka diplomātija pārdzīvo savu dziļāko krīzi kopš pirmsākumiem (ja ticam Kisindžeram, tā radās 17. gadsimta sākumā līdz ar nepieciešamību noslāpēt Trīsdesmit gadu karu). Un tagad ar tik lieliem resursiem un tik lielu pieredzes bagāžu - tik nožēlojams rezultāts! Labai diplomātijai jāspēj gan novērst konfliktus un karus, gan arī tādus radīt - ja nepieciešams. Pašlaik ārpolitikas dienesti spēj tikai radīt un eskalēt konfrontāciju. Taču militārs konflikts agri vai vēlu beidzas, valdībai un diplomātiem atkal liekot pievērsties realitātei.
Šī gada maijā "Baltijas Foruma" ekspertu grupa izstrādāja savu priekšlikumu apkopojumu krīzes novēršanai, piedāvājot tos īstenot ES un tās dalībvalstīm, Krievijai un Ukrainai, risinājumā ietverot arī Moldovas un Armēnijas būtisku līdzdalību interešu līdzsvara un sadarbības nodrošināšanā starp ES un Muitas savienību. Šīs iniciatīvas autori bija ekspertu grupa Mūsdienu attīstības institūta (INSOR) prezidenta Igora Jurgena vadībā, kuru atbalstīja mūsu foruma Rietumvalstu dalībnieki.
Šīs grupas "motors" bija Maikls Emersons, "Eiropas politikas pētījumu centra" vadošais pētnieks, kurš priekšlikumu sagatavošanā aktīvi izmantoja savus ciešos personiskos kontaktus ar ES ārpolitikas veidotājiem. Tāpat vērtīgu ieguldījumu mūsu darbā deva ilggadēja foruma dalībniece Amanda Pola no Beļģijas Ārpolitikas un drošības politikas pētniecības centra.
Apzinoties situācijas nopietnību un nepieciešamību apturēt militāra konflikta sākšanos, mūsu priekšlikumi bija uzsvērti reālpolitiski, tostarp cenas mehānisma veidošanas priekšlikumi par Krievijas piegādāto dabas gāzi Ukrainai.
Mēs būtu gandarīti, ja ārpolitikas dienesti, pie kuriem mēs vērsāmies, izvērtētu mūsu darbu vismaz ar kritiskiem vai ironiskiem argumentiem - neraugoties uz foruma ekspertu nenoliedzamo kvalifikāciju un reputāciju. Atļaušos secināt, ka mūsu ieteikumi daudziem konflikta veidošanā - nevis tā novēršanā! - iesaistītajiem diplomātiem šķita tikpat nevajadzīgi kā ķīniešu ābece - salīdzinājumā ar perspektīvu "ierādīt Krievijai tās īsto vietu".
Rietumvalstīm ir nepieciešamas steidzamas un apjomīgas investīcijas diplomātu izglītošanā un karjeras diplomātu "kastas" intelektuālajā spēcināšanā. Pieļauju, ka šādam mērķim vajadzētu piešķirt daļu no līdzekļiem, ko plānots izlietot NATO kaujas spēju palielināšanai. Gribas cerēt, ka arī turpmāk pasaulē diplomātija būs primārais ārpolitikas īstenotājs, bet militārais spēks - sekundārais.
Iespējams, kāda daļa problēmu ir meklējama "jubilejas datuma sindromā" - ir pagājuši 75 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma. Atmiņas saasina "vecās Eiropas" bailes (kā arī jauno ES dalībvalstu tīši pārmetošā retorika), ka to atkal apsūdzēs par "jaunu Minhenes paktu - piekāpību agresoram un citu valstu neatkarības iztirgošanu". Šīs britu un franču vēsturiskās traumas dēļ ES vadība pašreizējā situācijā saskata pagājušā gadsimta 30. gadu situācijas atkārtojumu. Tas paralizē ES politiķu spēku un traucē tiem domāt un rīkoties racionāli.
Turklāt ES pozīcijas attaisnošana ar šīm atmiņām tikai apgrūtina iespēju novērst tās attiecību krīzi ar Krieviju. Pašlaik (it īpaši Austrumeiropas politiķiem) par savdabīgu "nacionālo sportu" kļuvusi sacensība, kurš Putinu skaļāk un izaicinošāk pielīdzinās Hitleram - tādējādi vēl vairāk graujot Krievijas sabiedrības uzticību Rietumiem. Pieļauju, ka pats Kremļa saimnieks šajā ziņā ir grūti ievainojams, taču tas ir nāvīgs apvainojums cilvēkiem, kuriem uzvara pār nacismu ir nacionālā lepnuma un viņu ģimenes vēstures pamats. Šāds salīdzinājums ir efektīva recepte naida eskalācijas turpināšanai starp Krieviju un tās oponentiem - līdz pat atklātai militārai sadursmei.
Minhenes draudīgā ēna jau ir aizsegusi daudz pozitīvākas Rietumu diplomātijas veiksmes piemēru - 1995. gada Deitonas miera līgumu, kas izbeidza nežēlīgus etniskos karus Bosnijā un Hercegovinā. Varmācības izbeigšana Balkānos tika panākta arī tāpēc, ka Rietumu lielvalstis (tad to vidū bija arī Krievija) spēja nedalīt konfliktā iesaistītās puses aizstāvamajos "mīluļos" un sodāmajos grēkāžos. Tagad tautas, kuru armijas reiz savstarpēji karoja un veica etnisku tīrīšanu, ir pazīstamas kā idilliska "Balkānu mafija", kas balso Eirovīzijas konkursos...
"Aizbildņu padome" Ukrainai
Kijevas politiķi cenšas sev, nācijas vairākumam un Rietumu sabiedrotajiem iedvest pārliecību, ka joprojām ir iespējama "cīņa līdz galīgai uzvarai" - visas problēmas atrisināsies, sakaujot dienvidaustrumu separātistus, atgūstot viņu pārvaldītās teritorijas un atjaunojot kontroli pār robežu ar Krieviju. Prezidents Porošenko pat izsaka deklaratīvas cerības integrēt atšķēlušās teritorijas, arī Krimu, atpakaļ Ukrainā, tai sasniedzot augstāku dzīves līmeni (skaidri spekulējot ar sabiedrības aklu paļāvību uz ES vai ASV dāsnumu). Viņš nezina - vai izliekas nezinām -, ka iepriekšējais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili tieši tādā pašā veidā sapņoja atgūt Dienvidosetiju - ceļot tās robežai blakus supermārketus un kino multipleksus -, bet bija spiests piedzīvot Piecu dienu karu.
Iespējams, tieši piepildot savu sapni un militārā ceļā panākot kontroli pār "dumpīgajām" teritorijām, Ukrainas vara pārliecināsies, ka valsts vienotība ir neiespējama - jo valstī neizbēgami uzradīsies no centra pārvaldītas "okupācijas zonas" bez vietējām pašvaldībām, kurās miljoniem cilvēku tiktu turēti aizdomās par nelojalitāti pret valsti un - diemžēl ļoti ticami - nebūtu pasargāti no savu "uzvarētāju" patvaļas. Bijušo prezidentu Janukoviču kādreiz balstījušās Reģionu partijas atteikšanās piedalīties Ukrainas parlamenta (Radas) vēlēšanās ir savdabīgs "dunča dūriens" normalizācijas procesā, jo tādējādi atšķeltajās teritorijās dzīvojošiem nebūs gandrīz nekādu politisko interešu pārstāvju Kijevā. Viņu vārdā arī turpmāk runās tikai Doņeckas vai Luhanskas suverenitāti aizstāvošo militāro formējumu vadītāji un to atbalstīti funkcionāri. Kaut gan, lai Dievs dod, vispirms Ukrainai pārdzīvot Radas vēlēšanu kampaņu, kurā daži kandidāti savas tiesības būt par likumdevējiem atklāti un lepni pamato ar to, cik ļoti viņi ienīst "maskaļus".
Pieļauju, ka vienīgais racionālais risinājums Ukrainas krīzei ir ES, ASV un KF kopīgi īstenota patronāža pār Ukrainas rehabilitāciju - it īpaši ekonomisko -, īstenojot kādu jaunu "Māršala plānu" (šis senais jēdziens Austrumeiropā joprojām skan maģiski), ļaujot tai "sadziedēt brūces" un attīstīties kā savienojošam elementam starp Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju un Muitas savienību. Protams, šādas "aizbildņu padomes" izveidošana ir pazemojums neatkarīgai (un Eiropas mērogos lielai) nācijai, taču tai reāla alternatīva ir ieildzis militārs konflikts un ekonomisks kolapss, kas turpina ārdīt valsts leģitimitāti un iedzīvotāju jau tā pieticīgo labklājības līmeni.
Jebkādi centieni aizbildņu "trijotnes" vietā izveidot "pāri" varētu tikai sagandēt šādu Ukrainas atveseļošanas uzraudzības mehānismu. Ja to uzņemtos ASV un Krievija - ātri vien viss nonāks līdz abu "superlielvaru" ierastajai sāncensībai, padarot Ukrainu par sava kārtējā diplomātiskā boksa mača ringu. Turklāt bez ES tirgus un finanšu atbalsta Ukrainas ekonomiskā atveseļošana nav reāla. Ja ASV atteiksies no dalības aizbildniecībā, tad ES - kā jau tas diemžēl šogad pierādījās - būtu grūti noturēt spēku līdzsvaru pret Krievijas ambīcijām, jo ASV joprojām ir un būs "spēcīgākā eiropiete". Vēl bezjēdzīgāks šis projekts būtu, ja to uzņemtos tikai ES un ASV, izvairoties aicināt palīgā KF. Bez sadarbības ar Krieviju Ukrainai nav nekādas reālas iespējas izbeigt militāro konfrontāciju un novērst tās atjaunošanās riskus, integrēt tagadējās "dumpīgās teritorijas" un rast pieņemamu risinājumu savām attiecībām ar Krimu.
Taču šādai aizbildniecībai nepieciešama pirmām kārtām pašu aizbildņu vienošanās, kas nav iespējama bez elastīgākiem un motivētākiem Rietumu diplomātiem. Atliek tādus atrast, izvirzīt un uzmundrināt.
* Taupot lasītāju laiku, situācijas analīzē Krievijas šābrīža īstenotās politikas monolītums un efektivitāte tiek pieņemta kā konstante, ar kuru mums, ES politiķiem, ir jārēķinās - bez ilūzijām to kardināli mainīt tuvākajā laikā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
