1939. gada 23. augustā Vācijas ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa un PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova parakstītie dokumenti noteica Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Polijas un Rumānijas likteni.
Rezultātā Baltijas valstis okupēja PSRS, Somija Ziemas karā zaudēja Karēliju, Rumānija Besarābiju un Bukovinu, bet Poliju savstarpēji sadalīja Vācija un PSRS. Otrajā pasaules karā, kas izbeidza abu lielvaru "draudzību", Vācija tika sakauta un PSRS ietekmes sfēra kļuva vēl lielāka.
Molotova – Ribentropa pakts nav vienīgais "pasaules dalīšanas" piemērs. Tādā vai citādā formā vadošās valstis ietekmes teritorijas ir dalījušas gan pirms, gan pēc tam. Daži piemēri apskatīti šajā publikācijā.
Milzums piemēru, kad spēcīgas valstis nekonsultējoties ar konkrēto zemju iedzīvotājiem, savā starpā sadala to teritorijas, ir koloniālisma vēsturē. Lielu daļu mūsdienu Āfrikas un Tuvo Austrumu valstu robežas kādreiz ir novilkušas koloniālās lielvaras.
Viens no spilgtākajiem ietekmes zonu dalīšanas piemēriem ir Spānijas un Portugāles strīds par jaunatklātajām teritorijām. 15. gadsimta beigās bija sācies lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets un aizjūras teritoriju apgūšanā dominēja Spānija un Portugāle, gūstot pasakainas bagātības.
1492. gadā Spānijas finansētā ekspedīcijā Kristofors Kolumbs, meklēdamas rietumu ceļu uz Austrumiem, sasniedza Amerikas piekrastes salas. Spānija nekavējoties pieteica savas tiesības uz atklājumu, tomēr Portugāle uzstāja, ka Kolumba atklātās salas jau iepriekš ir bijušas pasludinātas par Portugāles īpašumu.
Tā kā Spānija un Portugāle bija katoļu valstis, palīdzība strīda izšķiršanā tika meklēta pie Svētā Krēsla. Pāvests Aleksandrs IV 1493. gadā izdeva rīkojumu, ar kuru kartē tika novilkta iedomāta līnija no ziemeļiem uz dienvidiem, rietumu virzienā no Kaboverdes salām Rietumāfrikas piekrastē, kur Portugālei jau bija vairākas kolonijas. Vienošanās paredzēja, ka vēl neatklātās teritorijas uz austrumiem no šīs līnijas pienākas Portugālei, bet uz Rietumiem - Spānijai. Pārrunās līnija tika pārbīdīta vēl vairāk uz rietumiem un 1949. gada 7. jūlijā Spānija un Portugāle noslēdza Tordesiljasas līgumu, kas apstiprināja šo pasaules dalījumu.
Lai gan sadalošās līnijas atrašanās vieta nebija precīzi nosakāma, jo līgumā netika minēts, vai tās atrašanās attālumu mērām no Kaboverdes salu rietumiem vai austrumiem, kā arī citas valstis vienošanos nekad neatzina, tās sekas ir jūtamas vēl šodien - Latīņamerikā un Karību reģionā, kas atrodas uz rietumiem no līnijas, iedzīvotāji runā spāņu valodā, bet Brazīlijā, kas atrodas uz austrumiem no līnijas - portugāļu valodā.
Vēlāk abas koloniju atklāšanā dominējošās valstis vienojās arī par teritoriju sadalīšanu Austrumu puslodē - 1529. gadā tika noslēgts Saragosas līgums.>
Viens no spilgtākajiem lielvaru vienošanās piemēriem ir Polijas - Lietuvas ūnijas (Žečpospolitas) vardarbīgā sadalīšana 18. gadsimtā. Pēc Polijas teritorijām kāroja Austrija, Krievija un Prūsija, kuras Poliju līdz pilnīgai tās likvidēšanai dalīja trīs reizes - 1772., 1793. un 1795. gadā.
Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700. - 1721.) Žečpospolita zaudēja savu lielvalsts statusu un nonāca arvien lielākā atkarībā no Krievijas impērijas. Krievijas pakļautībā nonāca bijusī Zviedru Vidzeme, kas saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem pienācās Polijas - Lietuvas valstij. 1763. gadā Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Krievijas politiskā atkarībā, lai gan formāli vēl skaitījās Žečpospolitas daļa.
1764. gadā ar Krievijas atbalstu Polijas - Lietuvas Seimā par karali ievēlētais Staņislavs Poņatovskis atļāva Krievijas armijas ievešanu valstī, kur notika pilsoņu karš. Pēc 1768. gada Žečpospolita faktiski kļuva par Krievijas protektorātu, pret ko iebilda Austrijas impērija.
Izmantojot Žečpospolitas ieilgušo iekšpolitisko un ekonomisko krīzi, 1772. gada 25. jūlijā Prūsija, Krievija un Austrija vienojās savstarpēji palīdzēt izmantot radušos apstākļus, lai iegūtu Polijas teritorijas, uz kurām tām ir "senas tiesības".
Valstis parakstīja konvenciju par Žečpospolitas okupāciju un teritoriju pārdalīšanu. Polijas - Lietuvas valstij tika izteikts ultimāts ar spēka draudiem, kam Žečpospolitas karalis un Seims piekāpās. Krievija anektēja Poļu Vidzemi un daļu Baltkrievijas, Prūsija - daļu Lielpolijas, bet Austrija - Mazpoliju. Tā bija Polijas pirmā dalīšana.
Otrā Polijas dalīšana notika pēc tam, kad 1791. gadā Žečpospolitā tika pieņemta jauna konstitūcija un Krievijas impērija okupēja valsti. 1793. gada 12. janvārī Krievija Sanktpēterburgā vienojās ar Prūsiju par atlikušo Žečpospolitas teritoriju sadalīšanu. Krievijai tika Austrumbaltkrievijas zemes, bet Prūsijai Polijas ziemeļu un rietumu teritorijas.
Pēc Polijas - Lietuvas valsts otrās dalīšanas tās bijušajās zemēs sākās lokāli dumpji, nepakļaušanās okupācijas varai un veidojās nacionālās atbrīvošanas kustība, kas kulminēja ar Tadeuša Kostjuško sacelšanos 1794. gadā. 1795. gada 13. oktobrī Austrija, Krievija un Prūsija vienojās trešo reizi - par atlikušo Žečpospolitas teritoriju sadalīšanu, karaļa Poņatovska atteikšanos no troņa un Polijas suverenitātes palieku likvidāciju.
Krievija anektēja Kurzemes un Zemgales hercogisti, Baltkrievijas un Ukrainas rietumu daļu, Lietuvu, bet Austrija un Prūsija pārējās teritorijas. Pavisam Austrija ieguva 17,7 % Žečpospolitas zemju, Prūsija - 19,3 %, bet Krievija - 63 %.
Neizbēgama ietekmes pārdalīšana notiek pēc kariem, turklāt dalītāji parasti ir uzvarētāji, bet dalāmais - zaudētājs. Tā tas notika arī pēc Pirmā pasaules kara beigām, kad Lielbritānija, Francija un Krievija (Antante) noteica zaudētājas - Vācijas likteni.
1918. gada 11. novembrī karš beidzās ar pamiera līgumu, bet 1919. gada 28. jūnijā pēc ilgiem strīdiem tika noslēgts Versaļas miera līgums. Tajā Vācijai nācās uzņemties atbildību par kara postījumiem, tai bija jāmaksā reparācijas Antantes valstīm, jāatbruņojas, kā arī jāsamierinās ar teritoriju zaudēšanu.
Vācijai nācās šķirties no teritorijām par labu Francijai, Dānijai, Beļģijai, Čehoslovākijai un Polijai. Tāpat agrākā impērija zaudēja savas aizjūras kolonijas. Vācija zaudēja arī teritorijas, ko bija ieguvusi no Krievijas, noslēdzot Brestļitovskas miera līgumu. Daļā šo zemju izveidojās jaunas neatkarīgas valstis, to skaitā Latvija, Lietuva un Igaunija.
Militārā ziņā līgums noteica, ka Vācijai nedrīkst būt par 100 000 vīru lielāks karaspēks, tanki, zemūdenes un gaisa spēki. Ekonomiskā ziņā Vācijai bija jāmaksā smagas reparācijas, bet tās industrijai svarīgākās teritorijas bija zaudētas.
Versaļas sistēma savu mērķi nepanāca un mieru Eiropā nenodrošināja. Visa atbildība par kara izraisīšanu bija uzvelta Vācijai, apvienojumā ar līguma smagajiem nosacījumiem tas radīja neapmierinātību vāciešos. Veidojās labvēlīga augsne nacionālsociālisma izaugsmei, kas jau pēc 20 gadiem noveda Eiropu pie jauna kara.
Pēc Vācijas bezierunu kapitulācijas 1945. gada maijā drupās sagrautā valsts bija pilnībā okupēta. Vācija bija sadalīta četrās okupācijas zonās - ASV, Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības. Savukārt Baltija un Austrumeiropas valstis nokļuva PSRS ietekmes zonā. Pēckara pasaules kārtību sabiedroti valstu līderi noteica vairākās konferencēs.
Kasablankas konferencē 1943. gada janvārī tika noraidīts britu premjera Vinstona Čērčila ierosinājums caur Grieķiju iebrukt Balkānos un Centrāleiropā, tas deva iespēju Padomju Savienībai okupēt Vācijas austrumus.
1943. gada beigās Teherānas konferencē tika apspriesta Vācijas sadalīšana ASV, Lielbritānijas un PSRS zonās, kā arī pēckara Polijas robežas. Pēc konferences sākās darbs pie konkrētiem Vācijas sadalīšanas un pārvaldes plāniem.
Sabiedroto līderiem 1945. gada februārī tiekoties Jaltā, ASV prezidents Franklins Rūzvlets un britu premjers Čērčils uzstāja uz okupācijas zonas piešķiršanu arī Francijai. PSRS diktators Josifs Staļins tam piekrita tikai ar nosacījumu, ka Francijas daļa tiek veidota, noņemot teritorijas no britu un ASV okupācijas zonām.
Staļins uzstāja, ka PSRS neatdos 1939. gadā anektētās Polijas teritorijas, norādot, ka Vācija pēdējos 30 gadus divas reizes izmantojusi Poliju par koridoru iebrukumam Krievijā, bet Polijai zaudētās teritorijas kompensējamas ar Vācijas zemēm.
Jaltu bieži sauc par "Austrumeiropas iztirgošanu", jo konferencē tika panākta vienošanās, kas apmaiņā pret PSRS iesaistīšanos karā ar Japānu Maskavas ietekmes teritorijā atstāja Austrumeiropas valstis, kur jau atradās PSRS karaspēks. Tāpat netika apspriesta vēl pirms kara PSRS okupēto zemju atbrīvošana. Pārmetumi par Austrumeiropas iztirgošanu bieži veltīti vadošās Rietumvalsts - ASV - prezidentam Rūzveltam, kurš konferences laikā jau bija vārgs un mira divus mēnešus pēc tās.
Rietumu līderi saņēma no Staļina solījumus, ka "atbrīvotajās valstīs" notiks brīvas vēlēšanas, lai gan, domājams, apzinājās, ka nekas tāds nenotiks un PSRS šajās zemēs izveidos savus marionešu režīmus.
1945. gada Potsdamas konferencē Staļinam izdevās panākt, ka Jaltā panāktās vienošanās tiek apstiprinātas. Potsdamā arī nolemts, ka okupējošās valstis no Vācijas saņems reparācijas preču un ražošanas aprīkojuma formā, turklāt PSRS panāca to, ka var saņemt industriālās ierīces no citām okupācijas zonām apmaiņā pret lauksaimniecības produkciju.
Jaltas konferences rezultātā miljoniem eiropiešu gadu desmitiem bija atstāti PSRS pakļautībā. ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zonas Vācijā 1949. gadā tika apvienotas, izveidojot Vācijas Federatīvo Republiku (Rietumvāciju), bet PSRS zonā radās Vācijas Demokrātiskā Republika (Austrumvācija).
Mūsdienu situācija Korejas pussalā, kur viena tauta dzīvo divās naidīgās valstīs, kuras atdala smagi nocietināta "demilitarizētā zona", pastāvīgi valda spriedze, savstarpēji draudi un pat naidīgi incidenti, ir sekas lielvalstu vēlmei saglabāt savu ietekmi un neļaut konkurentam sagrābt visu.
Sabiedroto valstu uzvara Otrajā pasaules karā noveda pie Japānas impērijas gala, izbeidzot arī 35 gadus ilgušo Tokijas koloniālo varu Korejā. 1945. gadā PSRS un ASV vienlaicīgi okupēja Korejas pussalu, sadalot to savās ietekmes sfēras pa 38. paralēli – aptuveni valsts vidū.
Kairas konferencē panāktā vienošanās paredzēja, ka okupācija būs pagaidu aizbildniecības pasākums, lai izveidotu valdību un Koreja kļūtu pat neatkarīgu valsti. Lai arī vēlēšanas jau bija ieplānotas, PSRS atteicās sadarboties ar ANO un sarīkot brīvu balsošanu visā Korejas pussalā.
Vēlēšanas 1948. gada maijā tad notika tikai uz dienvidiem no 38. paralēles – ASV kontrolētajā teritorijā, kur tika proklamēta Korejas Republika. Jaunā valdība tika pasniegta kā visas Korejas vara, kas nebija pa prātam pussalas ziemeļu daļas PSRS atbalstītajiem komunistiem.
Pussalas ziemeļos tika sarīkotas savas vēlēšanas un 9. septembrī pasludināta Korejas Tautas Demokrātiskā Republika ar Kimu Irsenu priekšgalā. Korejas pussalā nu bija divas valstis, kuras atbalstīja dažādas lielvaras, bet katra no tām sevi uzskatīja par leģitīmu visas
Abas valstis neslēpa vēlmi apvienot teritorijas ar spēku, apspiežot "separātismu". 1949. gadā PSRS un ASV karaspēki no pussalas tika izvesti, bet abu Koreju attiecības saasinājās, līdz 1950. gada 25. jūnijā komunistiskā Ziemeļkoreja, kas kopš 1949. gada bija aktīvi iepirkusi bruņojumu, šķērsoja 38. paralēli un iebruka Dienvidkorejā.
Postošais karš, kura laikā ASV un ANO atbalstītie dienvidkorejieši tika padzīti līdz Korejas pussalas dienvidu galam, bet pēc tam ar ASV papildspēkiem nonāca jau pie pašas Ķīnas robežas, kur komunistisko valsti izglāba ķīniešu "brīvprātīgo" karaspēka iesaistīšanās un PSRS atbalsts, beidzās 1953. gada jūlijā ar tādu pašu teritoriālo sadalījumu, kāds pussalā bija pirms 1950. gada.
Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja joprojām formāli atrodas kara stāvoklī, jo 1953. gadā noslēgts vien pamiers, nevis pilnvērtīgs miera līgums. Šo gadu laikā Ziemeļkoreja ir kļuvusi par pasaulē izolētāko valsti, kur valda ekonomiska atpalicība un varas sankcionēts terors, bet Dienvidkoreja ir viena no plaukstošākajām pasaules ekonomikām.
Starp abām valstīm joprojām notiek asas vārdu apmaiņas un draudi, ir bijuši arī bruņoti incidenti. Par zīmīgākajiem no tiem var lasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
