- Nu, tas ir skumīgs fakts, bet patiesībā tādas kopējās enerģētikas politikas ES nav. Tā vietā mums ir divpusējās vienošanās. Pieļaujot šādu situāciju, ES dod Krievijai iespēju īstenot klasisku politikas pieeju - "skaldi un valdi". Tas ir vienkāršs un skumīgs fakts. Protams, Krievija izmanto šādu iespēju. Būtu muļķīgi viņu vietā to neizmantot. Protams, viņi saka, ka vēlas būt uzticami piegādātāji, taču dažreiz ir ļoti vilinoši izmantot savu varu. Un mēs esam redzējuši pagātnē, kā viņi izmanto šo varu. Tā vienkārši ir nepieņemama situācija, skatoties no ES puses. Problēma ir tāda, ka dažas lielvalstis - Vācija, Francija, Itālija - ir vairāk ieinteresētas iegūt to, kas tām vajadzīgs, nekā tās ir ieinteresētas kopējā politikā. Un tas nav tikai jautājums par kopējo politiku, tas ir jautājums par iekšējo funkcionētspējīgu tirgu. Tas ir arī jautājums par solidaritāti ES iekšienē. Un solidaritātei būtu jābūt par vienu no pamatlietām, kam būtu jāsasaista ES dalībvalstis. Es biju ļoti skeptisks par "Nord Stream" projektu no paša sākuma. No ekonomiskā viedokļa, mums jau ir savienojumi, kurus varētu nostiprināt un paplašināt ar mazākiem ieguldījumiem.
Kāda tad bija Dānijas nostāja šajā jautājumā?
- Nu, tas ir labi zināms, ka Dānija bija viena no pirmajam valstīm, kas devusi nepieciešamo "zaļo gaismu" šim projektam. Paskaidrojot savu rīcību, amatpersonas sacīja, ka tas bija tikai administratīvs jautājums. Un man bija ļoti kritiska attieksme pret to, jo Dānijā nav notikušas nekādas politiskās diskusijas. Es tikai ceru, ka dāņu valdība un visi pārējie, kuri pēc tam devuši akceptu gāzes vada būvniecībai, bija rūpīgi iepazinušies ar vides novērtējumu. Manuprāt, "Nord Stream" ir apšaubāma investīcija no ekonomiskā viedokļa. Un tas acīmredzami novieto Baltijas valstis sarežģītā situācijā, jo jūs riskējat tikt izolētas. Un šajā gadījumā man ir ļoti grūti saprast, kādēļ netika izdarīts lielāks spiediens, apspriežot šo projektu.
Kāpēc Krievija kā piegādātājs jūtas brīvi diktēt noteikumus, ja parasti tirgus apstākļos tieši patērētāji nosaka savas prasības? Vai Maskava jūt, ka mēs kļūstam arvien vairāk atkarīgi no izsīkstošajiem dabas resursiem?
- Tas ir fakts, ka Eiropai būs problēmas nākotnē. Piemēram, Dānija jau ilgus gadus iegūst gāzi Ziemeļjūrā, bet krājumi pamazām beidzas. Es nezinu precīzus datus, bet arī Nīderlande saskaras ar līdzīgām problēmām. Tātad, jā, resursi izsīkst, un mēs kļūsim aizvien vairāk atkarīgi no gāzes piegādēm, tostarp arī no Krievijas. Tāpēc Krievija sevi nostāda pozīcijā, kas arvien vairāk izskatās pēc monopola varas. Un tas ir pareizi, skatoties no Krievijas viedokļa. Taču tas nav pareizi no Eiropas viedokļa, ja mēs pieņemam šādu lietu kārtību. Un tā vietā, lai parakstītu divpusējās vienošanās, mums būtu jāapvieno spēki, jo patērētāji var būt tikpat stipri, kā piegādātāji.
Ko darīt, lai nepieļautu šādu situāciju?
- Turpināt izdarīt spiedienu uz valdībām, veicināt diskusijas. Atbalstīt tos spēkus Eiropas Komisijā, kuri strādā šajā virzienā. Mēģināt ietekmēt valstis, kuras nevēlas to darīt.
Ja mēs runājam par kopīgu drošības politiku, vai te nav vērojamas līdzīgas tendences, sevišķi, ņemot vērā Francijas nodomu pārdot Krievijai "Mistral" bāzes kuģus?
- Te nav runa vienkārši par kuģi. Te ir jautājums, kādēļ kādam ir vēlme izvietot "Mistral" Baltijas jūrā un kā uz to būtu jāreaģē pārējiem. Manuprāt, tā ir dīvaina situācija. No Francijas un Krievijas skaidrojumiem mums nekļūst skaidrs, kas patiesībā notiek. Mani bieži kritizē kā veco aukstā kara cīnītāju, bet es necenšos demonizēt Krieviju. Es nāku no paaudzes, kuru neapmierināja vienkārši skaisti vārdi, mums vajadzēja konkrētas darbības. Un tas nav tas, ko es redzu mūsdienu Krievijā. Kāpēc viņiem vajag "Mistral" Baltijas jūrā? Kāpēc viņi turpina savu bumbvedēju "Lāču" lidojumus Norvēģijas, Īslandes un Dānijas virzienā, liekot pacelt gaisā mūsu iznīcinātājus? Kādēļ viņi to dara? No skolas laikiem visi atceras huligānus - lielus un stiprus, bet ne pārāk gudrus. Visi viņiem aiz muguras smējās, taču bija ļoti uzmanīgi, lai neizprovocētu. Mums nevajadzētu šādi izturēties pret Krieviju. Tas nav nedz Krievijas, nedz mūsu interesēs. Tieši tāpēc mums ir jārunā atklāti un jākonfrontē Krievija ar atklātiem jautājumiem. Kad Dienvidosetijas konflikta laikā Krievija pārkāpa ar ES noslēgto sešu punktu pamiera līgumu, nekas nenotika. Nekas! Tas nav veids, kā izturēties pret partneriem. Mums jāliek Krievijai saprast, ka jebkurai rīcība var būt sekas.
Vai tas nav trauksmes signāls Eiropas idejai kā tādai, ja mums ir grūti runāt vienā balsī tik svarīgos jautājumos kā "Mistral" un "Nord Stream"?
- "Mistral" ir labs piemērs tam, ka kaut ko mēģina pabāzt zem paklāja. To nevajadzētu darīt īpaši tagad, kad notiek nopietnas diskusijas par drošības struktūru ES. Es atceros Helsinku procesu, kad mēs izveidojām Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju (EDSO), konvencionālos bruņotos spēkus Eiropā (CFE) utml. Tas viss veidoja struktūru jaunajai Eiropai pēc aukstā kara. Un šodien šos noteikumus sistemātiski pārkāpj Krievija. Mēs nedrīkstam to pieļaut. Tāpat kā mēs nedrīkstam pieļaut ideju par ietekmes sfērām Eiropā, kad lielas valstis cenšas ietekmēt un kontrolēt mazākus kaimiņus. Tāda bija EDSO ideja. Un kad tā tiek pārkāpta, cieš tādas valstis, kā, piemēram, Gruzija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
