Liene Sīle: Mediķu un pacientu attiecības – veselības aprūpes sistēmas spogulis

Pandēmija ļoti sašķobīja pasaules godbijību un cieņu pret zinātni un medicīnu, un, protams, attiecīgi arī pret tās pārstāvjiem, tostarp mediķiem. Diemžēl situācija nav uzlabojusies, rodas iespaids, ka sociālajā vidē tiek popularizēts viedoklis, ka stingri jāpastāv uz savām vēlmēm, tiesībām un prasībām pret apkārtējiem, tai skaitā veselības aprūpi, reizēm aizmirstot par to, kas ir individuālā atbildība un pienākumi.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas nesen veiktā pētījumā atklājās satraucoši dati – 80% respondentu-mediķu norādīja, ka ir saskārušies ar dažāda veida vardarbību no pacientu puses. Vardarbība var būt gan emocionāla, gan fiziska, ietverot izteiktus draudus, dažādas formas vajāšanu, arī paceltu balsi vai atkārtotu nepamatotu sūdzību iesniegšanu. Šī agresija ne tikai ietekmē mediķu psihoemocionālo stāvokli un fizisko drošību, bet arī var radīt un jau rada nelabvēlīgu ietekmi uz pacientu veselības aprūpes procesu un vispārējo sabiedrības veselību.

Mediķu un pacientu attiecības ir kā indikators veselības aprūpes kvalitātei un efektivitātei. Attiecībām būtu jābūt balstītām uz uzticību, savstarpēju cieņu un atklātību. Mediķi ir atbildīgi par sniegto aprūpi un pacientu veselības uzraudzību, savukārt pacientiem ir tiesības saņemt informāciju par savu stāvokli un ārstēšanas iespējām, kā arī izteikt savas vēlmes un bažas. Komunikācijai starp mediķiem un pacientiem jābūt adekvātai, ietverot pacientu izpratni par slimību, tās smagumu un ārstēšanas procesu, kā arī mediķu spēju efektīvi sazināties un ieklausīties pacientu vajadzībās. Taču, kā jau minēju, ne vienmēr tā notiek.

Kāpēc rodas šī agresija? Mēs, mediķi, apzināmies, ka, sastopoties ar tuvinieka vai paša saslimšanu un izjūtot bezpalīdzību konkrētajā situācijā, normāla cilvēka psihe sastopas ar visām krīzes reakcijas fāzēm, no kurām viena ir dusmas. Dusmās ierasti meklējam vainīgos, un šajā gadījumā vainīgais ir tas, kurš pateicis šo diagnozi. Tātad ārsts. Jā, dusmas ir saprotamas, taču to radītai sociāli nepieņemamai un apdraudošai uzvedībai attaisnojumu nav. Pacientam vajadzētu saprast, ka viņš nevis dusmojas uz konkrēto ārstu, bet personificē diagnozi. Tā pat ir jāveicina izpratne, ka ārsts nav vainojams pie veselības aprūpes sistēmas kopumā, kā arī veselības aprūpes sistēma nav vainojama pie cilvēka saslimšanas. Protams, ir stingri jānovelk robeža, kurā brīdī kāds nav bijis profesionāls savā ārstniecības darbā, – tas ir jāizvērtē kompetentajām iestādēm, nevis jāizrēķinās ar ārstniecības personu, pielietojot agresiju.

Tomēr arvien pieaugošā agresija pret medicīnas personālu ir ne tikai pacientu un mediķu atbildība. Tā ir kā signāls, kas norāda uz nepieciešamību pārskatīt arī valsts attieksmi pret veselības aprūpes darbiniekiem. Jāsaprot, ka vardarbība pret medicīnas darbiniekiem lielā mērā atkarīga no veselības aprūpes sistēmas resursiem, sabiedrības veselības pratības līmeņa, pacientu tiesību un pienākumu regulējumiem, kā arī pašreizējiem medicīnas un sociālekonomiskajiem apstākļiem valstī.

Lai risinātu šo problēmu, ir jāuzsver vairāki aspekti. Mediķa statusam jābūt pienācīgi novērtētam un aizsargātam, pielīdzinot to varas pārstāvjiem, piemēram, policistiem un ugunsdzēsējiem. Pastiprināt atbildību pret ārstniecības personālu – šāds aicinājums no mediķu profesionālajām organizācijām atbildīgajām ministrijām jau nosūtīts.

Situāciju sarežģī arī medicīnas personāla pārslodze un laika trūkums, pacientu neizpratne un nepilnīgās zināšanas par veselības jautājumiem, kā arī neuzticēšanās ārstu spriedumam. Pētījumi rāda, ka agresiju vairāk piedzīvo ārsti, kuriem ir lielāks noslogojums un kuri strādā vairākas slodzes pēc kārtas. Kāpēc tā notiek? Iespējams, ārsts pacientam nav atbildējis pietiekami izsmeļoši vai nav uzsmaidījis, bet ja nu ārsts strādā jau 36 stundas? Jā, tas ir dramatiski, taču tā notiek, jo kritiski trūkst ārstu. Daudziem ārstiem izlemjot strādāt tikai ierastās 8 stundas dienā – kā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju –, nāktos daļu veselības aprūpes pakalpojumu pārtraukt un daļai pakalpojumu pieaugtu rindas, kas veselības aprūpes pakalpojumu padarītu teju nepieejamu. Tā ir pirmā valstiska mēroga problēma, kas steigšus jārisina, lai nepieļautu vēl lielāku ārstniecības personu deficītu, piemēram, mediķu aizplūšanu uz ārvalstīm. Tas galvenokārt ir adekvāta atalgojuma un slodžu samērojamības jautājums.

Izšķiroši būtiska varētu būt arī slimnīcas darba vides uzlabošana, piemēram, pacientu plūsmas mainīšana uzņemšanas nodaļās, kur ierasti šaurā platībā kopā ilgstoši ir jāgaida cilvēkiem ar dažādiem akūtiem jautājumiem (kāds ir vielu intoksikācijā, kāds cits ar spēcīgām sāpēm) un visiem ar krīzes situāciju savā pašsajūtā. Šādas tikšanās var izvērsties par agresīvām sadursmēm, kuras varētu novērst, ja vien ārstu un pacientu sadarbību varētu veidot ārstēšanai piemērotos komfortablos apstākļos, kur pacients izjūt drošību un privātumu.

Nedrīkstam aizmirst, ka sabiedrības vardarbīguma pieaugums visos dzīves aspektos liecina par plašākām sociālajām problēmām, kas jārisina nevis ārstniecības sistēmas ietvaros, bet gan iesaistoties pašvaldībām un sociālajiem dienestiem. Viens no risinājumiem varētu būt jau preventīva to cilvēku, kuri varētu būt vardarbīgi pret mediķiem, identificēšana. Piemēram, pacienti, kas nav līdzestīgi ārstēšanas procesā, bet tajā pašā laikā uzstājīgi vēlas saņemt kādus tikai pašu gribētus medikamentus. Mediķiem ir jāstrādā komandā ar sociālajiem dienestiem, bet ārstniecības persona nevar būt prioritāri tā, kas risina sociālās problēmas vai ar probācijas dienestiem saistītas problēmas. Bieži vien ārsti vardarbīgās situācijās ir bezspēcīgi. Puse no iesniegumiem Valsts policijai netiek pieņemta – daudzos agresijas gadījumos nav viegli noteikt noziedzīga nodarījuma sastāvu.

Visi minētie faktori veicina negatīvas tendences veselības aprūpes procesā, kā rezultātā gan mediķi, gan pacienti izjūt savstarpēju sasprindzinājumu, pat spriedzi. Tos nevar ignorēt, tie jārisina.

Protams, nav jau viss tikai slikti. Netrūkst arī siltu un pozitīvu attiecību starp medicīnas personālu un pacientiem. Vēlētos, lai plašsaziņas līdzekļos netiktu iztirzāti tikai negatīvie starpgadījumi, bet atspoguļotas arī pozitīvās tendences.

Tālab Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) uzsākusi akciju “Saprast un atbalstīt”, kuras laikā vērsīs sabiedrības uzmanību uz to, cik svarīga ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās un atbalsts mediķu un pacientu saskarsmē veiksmīgam veselības aprūpes procesam. Akcijas mērķis ir apkopot informāciju un pieredzes stāstus par veiksmīgiem gadījumiem, kad sapratne un atbalsts veicina labvēlīgu komunikāciju starp pacientiem un mediķiem, un to, kā tas ietekmē turpmāko veselības aprūpes procesu. Akcijas “Saprast un atbalstīt” ietvaros LĀB aicina gan iedzīvotājus, gan medicīnas darbiniekus dalīties savā pieredzē par veselības aprūpes procesu, izmantojot īpaši izveidoto tīmekļvietni https://saprastunatbalstit.lv/. Iegūtā informācija tiks apkopota un analizēta, lai izstrādātu precīzākas vadlīnijas komunikācijas uzlabošanai gan pacientu, gan medicīnas personāla starpā, kā arī labākas sadarbības un savstarpējās sapratnes veicināšanai.

Galu galā – tikai kopīga darba un sapratnes ceļā mēs varam radīt veselīgu un cieņpilnu vidi, kurā mediķi var efektīvi strādāt, sniedzot kvalitatīvu aprūpi, bet pacienti var saņemt nepieciešamo atbalstu un rūpes.