Atkritumi - posts vai iespēja?
Visai dīvaini rakstīt par šo tēmu laikā, kad aizvien biežāk un visdažādākajos līmeņos - ES, nacionālajā, biznesa, NVO, utt. - tiek runāts par atkritumiem kā par "resursiem", "vēlreiz izmantojamām izejvielām", "potenciāli augošu biznesa nišu".
Ja jau atkritumi ir tik vērtīgi, kāpēc vēl joprojām šis "zelts" mētājas ceļa malās, mežos, reizēm arī uz ielām? Kāpēc viss, ko iespējams izmantot vēlreiz - papīrs, PET un stikla pudeles, "skārdenes" - netiek rūpīgi sašķirots, aizvests uz pārstrādes rūpnīcām un apzinīgi lietots vēlreiz un vēlreiz?
Kas ir vainīgs? Masoni? Valdība? Slinkie iedzīvotāji? Atkritumu savācēji? Būtu jau kārdinoši šajā tekstā (un dzīvē vispār) atrast vienu vainīgo. Diemžēl parasti tas ir neiespējami. Jo viena vainīgā nemēdz būt. Tāpat kā ikviena jauna iniciatīva var attīstīties un kļūt stipra tikai sadarbojoties, arī lietas, kas mums nepatīk, ir tādas, kādas ir, tāpēc ka mēs visi lielākā vai mazākā mērā ar savu rīcību (vai tieši pretēji - nedarīšanu) tās atbalstām.
Tas nevienam domājošam cilvēkam nav noslēpums, ka, pieaugot labklājības līmenim, valstī parasti pieaug arī patēriņš. Pieaugot patēriņam, pieaug atkritumu daudzums. Mūsdienās, atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem, šie atkritumi būtiski atšķiras. Daudz vairāk ir tādu atkritumu, kas dabā sadalās ārkārtīgi ilgi. Piemēram, plastmasa.
Ne visi zina, ka plastmasas atkritumi ik gadu nogalina apmēram 1 miljonu jūras putnu un 100 000 jūras zīdītāju. Tā plastmasa, kas ir radīta līdz šim, vēl joprojām turpina eksistēt. Labākajā gadījumā - pārstrādātā veidā. Taču tā diemžēl ir mazākā plastmasas daļa. Vēl nosacīti neliela daļa tiek noglabāta poligonos. Taču lielākā daļa krājas okeānos, jūrās, mežos un pilsētās. Šī kaudze pieaug ar katru minūti. Un mēs runājam par materiālu, ko ir iespējams izmantot vairākkārtēji. Par materiālu, kas pēc savas būtības ir resurss. Tāpat kā papīrs, stikls, metāls.
Masonu sazvērestība vai cilvēku slinkums?
Pavasarī biedrība "homo ecos:" uztaisīja blogu www.bezatkritumiem.lv ar galveno domu palīdzēt iedzīvināt "zero waste" ideju Latvijā. "Zero waste" (nulles atkritumi jeb nulles izšķiešana) ir koncepts, kas pasaulē radās pagājušā gadsimta vidū. Tā pamatideja - pārskatīt procesus un ieviest izmaiņas, lai - līdzīgi kā dabā - nekas netiktu izmests. Ja palūkojamies plaši, ikkatra lieta, ko mēs lietojam, ir potenciāls atkritums. Mūsu mēbeles, sadzīves tehnika, drēbes, apavi, iepakojums, pārtikas atlikumi.
Daļu no šīm lietām, kad tās mums vairs nav vajadzīgas, mēs varam atdot citiem. Daļu mēs varam pārtaisīt (piemēram, pāršūt apģērbu) un turpināt lietot, taču jau citā kvalitātē. Daļu mēs varam salabot. Un tā tālāk. Savukārt daļu no lietām mēs varam sašķirot, lai, tās pārstrādājot, tiktu izgatavotas jaunas lietas.
Ik pa laikam bloga lasītāji mums sūta vēstules - izsaka komentārus vai iesaka jaunas tēmas. Daļa no komentāriem ir par atkritumu šķirošanu. Papētot tos, sapratu, ka ir 5 apgalvojumi, kas parādās visbiežāk. Domāju, ka ir vērts par tiem padiskutēt. Apgalvojumus lūdzu pakomentēt Janai Duhovskai no "Latvijas Zaļā punkta", Laurai Jegorovai no "ZAAO" (atkritumu apsaimniekotājs Ziemeļvidzemē) un Jānim Brizgam no biedrības "Zaļā brīvība".
Tā kā šī raksta mērķis ir rosināt diskusiju, lai saprastu, "kas nestrādā'' un ko "vajag uzlabot", lūdzu ar konstruktīviem ieteikumiem un pieredzi - gan "labo", gan "slikto" - komentāros dalīties arī lasītājus.
1. apgalvojums
Atkritumus šķirot nav nekādas jēgas, jo atkritumu savākšanas mašīnas visu tāpat saber kopā.
Kā norādīja eksperti, reizēm diemžēl patiešām ir situācijas, kad tā notiek. Taču tas ir tikai tad, ja, atverot atkritumu konteinera vāku, šoferis redz, ka, piemēram, uz sašķirotā papīra un kartona izgāzti kafijas biezumi, skābi kāposti vai kartupeļu mizas. Ja tā ir noticis, diemžēl viena nevīžas paveiktais ir sabojājis pārējo iedzīvotāju darbu. Materiāls ir sabojāts, vairs nav derīgs un tāpēc tiek iekrauts sadzīves atkritumu konteinerā. Pārstrādei derīgs materiāls ir tāds, kurā ir ne vairāk kā 15% - 20% sadzīves atkritumu piemaisījumu. Tāpēc katru situāciju šoferis novērtē un sašķirotie atkritumi pie kopējiem atkritumiem tiek mesti tikai tad, ja piemaisījumu ir pārāk daudz.
Vēl var gadīties tā, ka neuzmanīgs vērtētājs situāciju pārprot, jo šķirotos atkritumus atsevišķā, speciāli organizētā reisā vāc ar to pašu automašīnu, ko izmanto sadzīves atkritumu izvešanai.
Ir pašvaldības, kurās speciālā šķirošanas mašīnā tiek iekrauts gan stikls, gan plastmasa, gan papīrs. Arī tas var radīt maldīgu iespaidu, ka šķirošanai nav nekādas jēgas. Taču jēga ir, jo šādi sašķiroto materiālu pēc tam ir vieglāk izmantot.
Kā iesaka eksperti - nevajag ticēt visam, ko stāsta kaimiņi, ir jāpārliecinās pašam, piemēram, pajautājot šoferim, kas tiek darīts un kāpēc.
2. apgalvojums
Iedzīvotāji nešķiro atkritumus, jo pie viņu mājām nav šķirošanai paredzēto atkritumu konteineru.
Protams, ka attālums ietekmē motivāciju. Jo tālāk ir konteiners, jo šķirot ir grūtāk. Kā atzīst eksperti, tas būtu ideāli, ja pie katras mājas varētu nolikt pa šķirošanas konteineru komplektam. Tomēr ne vienmēr tas ir iespējams, un iemesli ir dažādi, piemēram, pagalma šaurība, kurā nevar izgrozīties atkritumu savākšanas transports.
Kā būtisks iemesls tiek minēti arī tādi ekonomiski - ekoloģiskie aspekti kā mazs sašķirotā materiāla apjoms vai sarežģīta iekļaušana šķiroto atkritumu savākšanas transporta maršrutā, kas rada lielu degvielas patēriņu ar mazu materiāla atdevi.
Kā alternatīva patlaban vairākās pašvaldībās ir atkritumu apsaimniekotāju ierīkotie publiskos šķirošanas laukumi un punkti. Tie ir diezgan labi apmeklēti, piemēram, maijā ZAAO Ziemeļvidzemē iekārtotos ekolaukumus apmeklējuši 2325 šķirotāji.
Rīdziniekiem ir pieejami Latvijas Zaļā punkta un Rīgas Rimi/Supernetto ierīkotie publiskie šķirošanas laukumi deviņu veikalu stāvvietās.
3. apgalvojums
Atkritumus šķirot ir pārāk sarežģīti (nepieciešami vairāki konteineri, ne visu plastmasu ir vērts atšķirot, utml.).
Kā atzīst eksperti, zināmas priekšzināšanas ir nepieciešamas, taču tā "nav nekāda kosmosa zinātne".
Pirmkārt, vajag koncentrēties uz to, kas ir, nevis, kas nav šķirojams. Un šķirojams ir: dzērienu plastmasas (PET) iepakojums un cietās plastmasas pudeles (tām uz dibena atradīsit atzīmi HDPE vai PEHD), tāpat arī stikla iepakojums (burkas, pudeles), papīrs, kartons, žurnāli un dzērienu pakas. Pārējam materiālam pagaidām ir vieta sadzīves atkritumos.
Otrkārt, lai šķirotu parasta dzīvokļa nelielajā virtuvē, nav nepieciešams nedz daudz vietas, nedz vairāki konteineri: pilnīgi pietiek ar vienu izturīgāku maisu vai spaini, kurā krājams viss šķirojamais. Ja pudeles un burkas ir sausas un izskalotas no pārtikas atliekām, tās neradīs smaku, tāpēc var tikt uzkrātas nedēļām. Kad maiss vai spainis pilns, ar to var doties uz šķirošanas konteineriem un attiecīgi sašķirot uzkrāto materiālu.
Varu dalīties arī ar savu pieredzi (man gan nav par ko gausties, jo pagalmā ir iespēja šķirot) - man papildus sadzīves atkritumu konteineram ir atsevišķs maisiņš plastmasai un atsevišķs papīra maisiņš papīram. Daudz vietas tiešām neaizņem.
Lai atvieglotu šķirošanu, privātmāju iedzīvotājiem Ziemeļvidzemē ZAAO piedāvā īpašu pakalpojumu - EKO somas, kur uzkrāt sašķiroto iepakojumu un izlikt pie sētas bezmaksas iztukšošanai.
Eksperti uzsver, ka svarīgi ir sākt. Piemēram, atšķirot papīru. Vai atšķirot plastmasu.
4. apgalvojums
Atkritumus šķirot nav svarīgi - mans kaimiņš to nedara un vispār, ir svarīgākas lietas, par ko domāt. Lai vai kā, manā dzīvē no tā, vai es šķiroju, vai ne, nekas nemainās.
Šis apgalvojums lika ekspertiem pasmaidīt. Jānis Brizga to nokomentēja īsi: "Noteikti ir svarīgākas lietas, bet tā mēs varam daudz ko nedarīt, ja arī zobus mazgāt nav svarīgākā lieta ko darīt."
No šķirotāju viedokļa interesants ir fakts, ka, saskaņā ar ZAAO aprēķiniem, šķirojot atkritumus un bez maksas tos izmetot atbilstošos konteineros, ZAAO darbības reģiona iedzīvotāji līdz pat 40% var samazināt kopējo rēķinu par atkritumu izvešanu.
Es varu tikai piebilst to, ka šis apgalvojums tikai parāda tā izteicēja necieņu gan pret sevi, gan pret vietu, kurā viņš (vai viņa) dzīvo.
5. apgalvojums
Ja jau tie mani atkritumi ir tik vērtīgi - kā izejmateriāls - lai tad atkritumu kompānijas pašas man piemaksā, ka dodu viņiem iespēju pie šiem izejmateriāliem tikt.
Par izejvielām un vērtību atkritumi kļūst tikai tad, kad ir pareizi apsaimniekoti - savākti, nogādāti šķirošanas līnijā, pāršķiroti pa veidiem pēc piegādātāja noteikumiem, sapakoti un gatavi pārstrādei. Minētā ķēde prasa lielus ieguldījumus un darbu. Laura Jegorova atzīst, ka šobrīd atkritumu šķirošanas pakalpojums ZAAO nenes peļņu.
Jana Duhovska norāda, ka jau patlaban iedzīvotāji maksā tikai par to atkritumu izvešanu, kuri tiek apglabāti atkritumu poligonā. Par šo atkritumu apglabāšanu atkritumu apsaimniekotājs maksā poligona turētajam "pēc fakta", proti - ievesto atkritumu svara (~7 - 14 Ls/tonnā, cena dažādos poligonos ir atšķirīga), bet nemaksā par nošķirotajiem atkritumiem. Par nošķiroto atkritumu izvešanu un pārstrādi caur Latvijas Zaļo punktu jau ir samaksājuši uzņēmumi, kuri ražo vai importē preces iepakojumā.
Šobrīd ir tā, ka ietaupījums (vai neizdotā summa) ir mērāma santīmos, nevis latos, taču jau tuvākajos gados ietaupījums būs jūtamāks, jo strauji celsies izmaksas par atkritumu apglabāšanu poligonā. Šīs izmaksas regulē valsts ar Dabas Resursu nodokli par atkritumu apglabāšanu poligonā, un to celšanas mērķis tieši tāds arī ir - motivēt, lai maksimāli daudz tiktu sašķirots un maksimāli maz - noglabāts.
Savukārt Jānis Brizga atgādina, ka par nodoto stiklu un vietām arī "skārdenēm" jau tagad iedzīvotāji var saņemt samaksu, bet pārējie materiāli ir mazāk vērtīgi - kopējā gada laikā poligonos nonākošā PET vērtība pārsniedz miljonu Ls, bet tos pašlaik nav ekonomiski izdevīgi atšķirot no sadzīves atkritumiem, jo darba izmaksas būs vēl lielākas.
Nobeiguma vietā
Uz mirkli aizveriet acis un iztēlojieties... jūs aizceļojat laikā... ir pagājuši vēl daži gadsimti... ir saulaina diena... un jūsu pēcteči laimīgi rotaļājas... atkritumu kalnā. Jo atkritumi nosedz visu - ielas, laukumus, vietas, kur kādreiz bijuši meži, tie nosedz visu ezeru, upju, jūru un okeānu virsmu. Iztēlojieties smirdoņu, ko rada atkritumu izgarojumi. Un kas gan vēl cits ir šī ainava, ja ne pasaules gals? Vai ar šo vīziju nepietiek, lai katrs no mums kaut ko darītu lietas labā? Nevis meklētu vainīgos, bet skatītos, ko pats var uzlabot?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
