Māris Antonevičs, 'Latvijas Avīze': Kā skaistāk iepakot Maskavas intereses...  (241)

Atšķirībā no "latviskajām" un "krieviskajām" partijām, kur dalījums parasti tiek vilkts diezgan intuitīvi, bet pašām partijām vienmēr ir iespēja apgalvot, ka "par mums balso ne tikai krievi" (vai otrādi), medijiem it kā ir skaidrāka robežšķirtne - valoda, kurā plašsaziņas līdzeklis uzrunā klausītājus, skatītājus vai lasītājus. Tomēr ne jau valodai ir lielākā nozīme, bet ideoloģiskajai nostādnei un pozīcijām. Krieviskie mediji šajā ziņā parasti ir vienoti un pat piemeklētie argumenti parasti ir ļoti līdzīgi, it kā tie būtu tapuši kādā centrā, tikai izsūtīti dažādiem adresātiem. Tikmēr latviešu valodā rakstošie un raidošie plašsaziņas līdzekļi šajā ziņā viens no otra pamatīgi atšķiras, vēl vairāk - pat vienas avīzes autori dažreiz nespēj rast kopsaucēju dažādos jautājumos.

Pieminot vārdu "telpa" rodas iespaids, ka krievu auditorijai tiek stāstīts par citiem notikumiem, nekā latviešiem un tās ir divas šķirtas pasaules. Bet tā tas nav. Tie, kuri regulāri seko avīzei "Vesti", radio "Baltkom" vai Pirmajam Baltijas kanālam, zina, ka liela daļa tēmu ir tās pašas, kas citos Latvijas medijos. Taču kā tas tiek pasniegts...

Ilustrācijai daži pēdējo nedēļu piemēri.

Ziņa  - Krievija paziņojusi, ka daļēji aizliegs piena produktu importu no Lietuvas. Lēmums tiek pamatots ar "sanitārijas un epidemioloģiskajiem riskiem", lai gan tikai lieli naivuļi nesaprot, ka lēmumam ir politiski motīvi. Tie saistīti ar novembrī Viļņā paredzēto ES Austrumu partnerības samitu, kurā iecerēts parakstīt ES Asociācijas līgumu ar Ukrainu, kā arī parafēt šo līgumu ar Moldovu. Pie dažādiem Maskavas uzliktiem ierobežojumiem tādēļ tikušas arī abas pieminētās valstis. Ko par šo notikumu ziņo Latvijas krievu mediji? Skaidrs, ka nav vērts "pūst pīlītes" un apgalvot, ka Krievijai tiešām tik ļoti satraukusi Lietuvas produktu kvalitāte. Tā vietā tiek izvēlēts it kā pozitīvais "iepakojums" - lai tie lietuvieši cieš, mums taču viņi nav nekādi draugi, toties Latvijas piena produktu ražotājiem šī varētu būt lielā iespēja. Lūk tas ir gudrs gājiens - ar vienas ziņas palīdzību izvērst aģitāciju par Latvijas ārpolitikas virziena maiņu, piedāvājot gan atteikties no Baltijas solidaritātes idejas, gan ieņemt Maskavai ērtu pozīciju ES Austrumu partnerības politikā.

Ziņa  - Nacionālā apvienība pieprasījusi ierobežot uzturēšanās atļauju izsniegšanu nekustamā īpašuma pircējiem, draudot, ka neatbalstīs budžetu. Krieviskie mediji, kuriem agrāk nav bijušas īpašas rūpes par Dombrovska valdību (drīzāk pretēji), pēkšņi ir ļoti norūpējušies par nacionāļu nekaunīgajiem izgājieniem, kas apgrūtinot Ministru kabineta darbu. Līdztekus tam atkal tiek raustītas ekonomiskā izdevīguma stīgas - latviešu politiķi gribot atteikties no dzīvas naudas, viņiem taču ar galvu kaut kas nav kārtībā. Tiesa, censonim Abikam Elkinam radio ēterā pasprūk frāze, ka esot vairāk jādomā kā ierobežot ķīniešus, kas par uzturēšanās atļaujām negribot maksāt tik daudz, cik turīgie Krievijas pilsoņi. Te nu kļūst skaidrs, ka runa nav par valdības stabilitāti, atļaujām vai par atsevišķu vietējo biznesmeņu ienākumiem, bet gan par Krievijas interesēm.

Ziņa  - Lietuvas kabeļtelevīzijas operators pārtraucis Pirmā Baltijas kanāla apraidi, reaģējot uz  raidījuma "Cilvēks un likums" tendenciozitāti. Raidījumā apgalvots, ka 1991. gada slaktiņā pie Viļņas televīzijas torņa vainojami paši lietuvieši. Viļņas administratīvā apgabaltiesa uz trim mēnešiem aizliegusi Lietuvā raidīt PBK programmas. Latvijas krieviski mediji atturas vērtēt raidījuma saturu, toties ir ļoti satraukti par demokrātijas un vārda brīvības ierobežošanu Latvijas kaimiņvalstī. Nav gan manīts, ka līdzīgs satraukums kādreiz būtu izcēlies par demokrātiju un vārda brīvību Krievijā, tur laikam viss kārtībā.

Tā varētu turpināt, līdz ātrāk vai vēlāk atduries pie atziņas, ka runa nemaz nav par informatīvo telpu un medijiem, tā vienkārši ir forma, kuru izmanto Maskavas interešu lobisti.