Runa ir par Maltu, kas plāno pārdot 1800 pases par šādu cenu, papildus piedāvājot nopirkt pases arī ģimenes locekļiem, vecākiem vai vecvecākiem par 25 līdz 50 tūkstošiem eiro. To visu būšot iespējams nokārtot pašā Maltā tikai iegriežoties, lai nopirktu kādu īpašumu, investētu akcijās vai obligācijās un intervijā apliecinātu savus labos nodomus. Zvēresta došana jau tad būtu tikai formalitāte. Par Maltas plāniem šādi izpārdot Eiropas Savienības pilsonību šonedēļ diskutējam Eiropas Parlamentā; plānojam arī pieņemt stingru rezolūciju. Taču Maltas rīcība liek no jauna uzdot jautājumus arī par citviet īstenoto uzturēšanās atļauju izsniegšanu pret investīcijām nekustamajos īpašumos, tai skaitā Latvijā.
Latvija nebūt nav izņēmums citu ES dalībvalstu starpā. Piemēram, Spānija ir skaidri paziņojusi, ka uzturēšanās atļauju izsniegšana pret investīcijām 500 000 eiro apmērā ir galvenokārt vērsta uz krievu un ķīniešu investoriem. Spāņiem galvassāpes rada aptuveni miljons nepārdotu jaunbūvju. Līdzīgi noteikumi izstrādāti arī Portugālē un Īrijā, kur investīciju apjoms noteikts tādā pašā apmērā kā Spānijā.
Taču Latvija ir izņēmums citā ziņā, jo padomju okupācijas rezultāta latvieši ir kļuvuši gandrīz par minoritāti savā zemē. Tādēļ mums jārēķinās ar izaicinājumiem, ko termiņuzturēšanās atļaujas rada papildus jau esošajām integrācijas problēmām. Lai gan ārzemniekiem netiek automātiski piešķirta Latvijas pilsonība, pēc pieciem gadiem viņi var uz to pretendēt. Turklāt Latvijā noteiktais „slieksnis" investīcijām nekustamajos īpašumos (142 000 eiro Rīgā un citās pilsētās, 71 000 latu citviet), pēc kura trešo valstu pilsoņi var iegūt termiņuzturēšanās atļauju, šobrīd ir zemākais visā Eiropas Savienībā.
Labums tautsaimniecībai ir apšaubāms, ja nu vienīgi nekustamo īpašumu nozarei, kur termiņuzturēšanās atļaujas palīdz uzturēt uzpūsti augstas dzīvokļu cenas. Nereti gan patiesās darījumu summas ir mazākas, abām pusēm vienojoties par attiecīgu samaksu un papīros norādīto cenu „uzskrūvēt" līdz vajadzīgajai. Tikmēr mūsu pašu cilvēki dzīvokļus nopirkt vairs nevar atļauties.
Diemžēl nākas secināt, ka 2010. gadā, kad tika pieņemti grozījumi Imigrācijas likumā, pieļaujot šādu termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu, galvenais deputātu motīvs ir bijis nekustamā īpašuma tirgus glābšana, nevis investīciju piesaiste krīzes skartajā Latvijas tautsaimniecībā.
Ja reiz Valsts prezidents jaunos Imigrācijas likuma grozījumus atdevis Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, jāizmanto šī iespēja, lai tos pārveidotu atbilstoši Latvijas ilgtermiņa interesēm. Kvotu ieviešana un nekustamo īpašumu darījumu summas paaugstināšana līdz 150 000 eiro nav pietiekams risinājums. Uzskatu, ka termiņuzturēšanās atļaujas būtu piešķiramas tikai tiem ārzemniekiem, kas veic nozīmīgus ieguldījumus reālajā ekonomikā, reģionos ar augstu bezdarba līmeni, radot jaunas darbavietas tieši Latvijas iedzīvotājiem. Pretējā gadījumā vienīgie ieguvēji ir tikai nekustamo īpašumu mākleri, ne Latvijas tautsaimniecība kopumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
