2014.gads NATO vadītajai starptautiskās drošības atbalsta spēku misijai Afganistānā (ISAF) ir izšķirošais, jo, kā sola ASV prezidents Baraks Obama, karš Afganistānā beigsies šogad.
Un šeit runa nav par militāro uzvaru pār Taliban kaujiniekiem, bet gan drīzāk par ASV un NATO militārās iesaistes samazināšanos Afganistānā. Līdz ar ekonomisko krīzi un samilzušām problēmām mājās, nav brīnums, ka Obama vēlas atsaukt savus karavīrus no 12 gadus ieilgušā kara pret teroristiem, kas ir izmaksājis amerikāņiem ap 100 miljardiem dolāru gadā. Tas ir 7 reizes vairāk par pašas Afganistānas IKP (14 miljardi ASV dolāru), nemaz nerunājot par kritušajiem - ja Latvija tur ir zaudējusi četrus karavīrus, tad amerikāņiem kritušo un ievainoto skaits mērāms tūkstošos. (Report, 2010)
Arī sabiedrotie pēdējo gadu laikā ir būtiski samazinājuši savu klātbūtni Afganistānā. Viss aizsākās ar Nīderlandi, kas izveda ap 2000 vīru no sava karaspēka jau 2010. gadā; tā pati Francija, kas kādreiz bija otra lielākā donorvalsts pēc ASV, 2012. gadā pilnībā atsauca visas savas kaujas vienības, vēlāk poļi uz pusi samazināja savu kaujinieku skaitu u.t.t.
Britu kaujinieki gan stāv līdz galam plecs pie pleca ar amerikāņiem. Pārsvarā atsauc kaujiniekus, jo militārās operācijas tiek arvien vairāk nodotas afgāņu drošības spēku rokās, lai gan tas nenozīmē, ka nav jācīnās un nav militāri jāatbalsta afgāņu spēki "on the ground".
Šobrīd Afganistānā atrodas ap 57 000 ISAF un ASV spēku karavīri, no tiem 131 karavīrs nāk no Latvijas. Ir būtiski, ka Latvija ar savu civil-militāro darbību Afganistānā sevi parāda kā atbildīgu un uzticamu NATO partneri arī pēc 2014. gada. Saeima apstiprināja Latvijas dalību Afganistānā līdz 2014. gada 31. decembrim un tas ir pozitīvi. Galu galā tas ir reputācijas jautājums, jo mūsu aizsardzības budžets joprojām nav sasniedzis NATO pieprasītos 2% no IKP. Tāpēc šīs nepilnības var aizēnot ar aktīvu dalību afgāņu drošības spēku apmācībā, valsts civilā sektora attīstībā, kā arī turpinot sniegt tranzīta valsts pakalpojumus, kas arī ir izdevīgi.
Strīdus ābols - ASV un Afganistānas militārais pakts
Kopumā ISAF karaspēka atsaukšana sen vairs nav jaunums, bet uz doto brīdi izskatās, ka iznākums var būt divējāds - pirmajā variantā Afganistānas misija mainīs savu formātu - no ISAF (84 000 karavīru, no kuriem 60 000 ir amerikāņi) tiks pārveidota par daudz mazāku, mandāta ziņā- šaurāku atbalsta un apmācības misiju Resolute Support, ko veidos no 8 000 līdz 12 000 karavīru. Arī Latvija plāno iesaistīties šajā misijā un šai te lietai nauda ir jāatrod obligāti. Bet, tā kā pārrunas par militāro paktu starp Afganistānas prezidentu Hamidu Karzaju un ASV ir nonākušas reālā strupceļā, iznākums varētu būt arī "nulles variants" - kad NATO spēki pilnībā pametīs Afganistānu.
"Tukši draudi!" saka Karzajs, un joprojām spītējas pieņemt amerikāņu nosacījumus, uz kuriem tie piekrīt palikt Afganistānā arī pēc 2014. gada (tiesības rīkot reidus civiliedzīvotāju namos, amerikāņu karavīru neaizskaramība afgāņu likuma priekšā un ASV tiesības darboties unilaterāli noteiktos gadījumos pret teroristiem). Kamēr Obamas administrācija pacieš Karzaju, viņš cenšas visu novilcināt līdz aprīlim, kad notiks prezidentālās un provinču vēlēšanas. Bet kas tad viņam atliek? Šajās vēlēšanās viņam nav tiesību balotēties divu iepriekšēju termiņu dēļ. No vienas puses, Karzajs ļoti gudri cenšas manipulēt ar ASV, bet no otras puses tas ir baigi riskanti, jo tā var pazaudēt galveno drošības garantu - amerikāņu klātbūtni Afganistānā.
Tā tas notika 2011.gadā Irākā - nepiekrita piešķirt ASV apmācības un atbalsta spēkiem neaizskaramību Irākas tiesas priekšā, tie arī aizgāja. Tāda, lūk, "zero-sum" game. Karzajam derētu arī atcerēties, ka ASV klātbūtne ir arī izšķirošais faktors, lai kāds no sabiedrotajiem piekristu sūtīt savus spēkus turpmāk. Lieki teikt, ka amerikāņi ir arī galvenie donori, kas uztur gan pašu Afganistānas valsti, gan tās nacionālos drošības spēkus.
Par atbildību runājot...
Tāpēc bažas par to, kas notiks pēc ISAF-Afganistānā ir pat ļoti reālas. Rodas jautājums, cik no sabiedroto un ASV puses ir atbildīgi pamest Afganistānu un vai Karzaja valdība ir gatava pārņemt visas militārās operācijas? Teorētiski tas ir pareizi, ka Kabulai tiek nodota atpakaļ tās primārā atbildība par savas valsts un civiliedzīvotāju drošību. Ja runājam par NATO un ASV, tad ir skaidrs, ka neviens netaisās uzņemties atbildību par pagātni - par neveiksmīgi ieilgušo karu afgāņu zemē. Taču par nākotnes Afganistānu derētu aizdomāties.
Protams, nulles variants (visu kaujas vienību atsaukšana) būtu ļoti bezatbildīgs solis, jo nevienam nav izdevīgi, lai tāda Afganistāna tiktu atvēlēta Taliban pa velti. Bet pat tad, ja mēs runājam par 1. variantu - ierobežoto Resolute Support misiju, jautājums tik un tā paliek par to, vai šāds solis, pirmkārt, neizraisīs līdzīgu anarhiju kā pēc 1989. gada, kad PSRS atsauca savu sarkano armiju. Toreiz Afganistāna ieslīga civilkarā, bet no ASV nesekoja laicīga un izlēmīga iesaiste. Iznākums bija Taliban brutāls režīms 1996. gadā ar šariāta tiesībām un ārkārtīgu viesmīlību pret Al Qaeda. Otrkārt, vai pēc-ISAF Afganistāna atkal nekļūs par labvēlīgu augsni Al Qaeda un vēl lielāku reģionālo destabilizētāju, ņemot vērā to, ka kaimiņos tai ir Pakistāna ar kodolieročiem.
Stāsts par Taliban ir interesants. Afgāņi tomēr ir izdarījuši dažus secinājumus par Taliban režīmu, un, kā liecina aptaujas, iedzīvotāju vairākums neatbalsta Taliban režīma atjaunošanu. Arī Taliban ir kļuvusi gudrāka - tā vēlas atgūt varu, bet vairs ne tik ciešā sadarbībā ar Al Qaeda. 2001. gadā tā izlidoja no sēdekļa par Bin Ladena neizdošanu, otrreiz diez vai tā provocēs ASV līdzīgā manierē.
Tāpēc pastāv viedoklis, ka ASV mierīgi varēšot kontrolēt Taliban arī no attāluma, ja: 1) būs izveidoti un apmācīti 400 000 afgāņu nacionālie spēki, kas varēs vismaz īstermiņā kontrolēt un fiziski aizsargāt teritoriju, apspiest nemierniekus un 2) būs ekonomiskā bāze, piemēram, solīda dabas resursu ieguves industrija. Tas viss, protams, darbosies, ja amerikāņi un sabiedrotie tomēr kaut kādā formātā paliks Afganistānā un visu pasākumu apmaksās. (O'Hanlon, 2010).
Te nu arī slēpjas problēmas - afgāņu drošības spēkos un ekonomikā. Uz doto brīdi afgāņu drošības spēkos dien aptuveni 340 000 (gaisa, policijas spēki un armija kopā), kas ir diezgan tuvu 400 000. Afgāņu spēki jau ir pārņēmuši atbildību par drošību 23 no 34 provincēm, kur dzīvo gandrīz 90 % iedzīvotāju. Taču liels jautājums ir par šo spēku lojalitāti Kabulai. Ne velti 2012. gadā tika izstrādāts pret-iefiltrēšanās plāns (Counter-Infiltration Plan), jo Taliban ielikteņi nav retums starp afgāņu spēkiem, kas rezultējas vairākās ISAF karavīru nāvēs. (NATO, June, 2013) Tāpēc arī vajadzīga esot Resolute Support misija - afgāņu spēki vēl jāapmāca, vēl jāatbalsta un jāpārbauda.
Vēl lielāks jautājums, ko nav spējusi atrisināt nedz PSRS 80.gados, nedz NATO līdz pat mūsdienām ir fakts, ka Afganistāna bija, ir un būs klasiska vāja valsts, kuru gandrīz pilnībā uztur donorvalstis un ir lielas problēmas ar nodokļu iekasēšanu. No IKP tikai 3% ir iedzīvotāju nodokļi, pārējais - donoru iedotā nauda. Cik labvēlīga vide augstākā līmeņa korupcijai! Klāt tam visam sabiedrotie ir parūpējušies, lai Afganistāna kopš 2004. gada ir viena no centralizētākajām pārvaldēm pasaulē, kur visa lēmēj, izpildvara un tiesu vara koncentrējas valdības rokās. Vēsturiski centralizētā vara nekad nebija populāra šajā etniski sadalītā un nemierniekiem pārpilnā valstī ārpus Kabulas robežām. Afganistānas provincēs vienmēr bija, ir un būs teikšana vietējām provinču padomēm (jirga). (Biddle, Christia & Thier, 2010)
Afganistānas nākotne - pašu afgāņu rokās
Tāpēc no vienas puses, ASV un sabiedrotie ir apliecinājuši, ka ir gatavi turpināt palīdzēt Afganistānas valdībai pēc 2015. gada, taču sadarbībai ir jānāk no abām pusēm. Izskatās, ka visa aizķeršanās ir ar pašu Afganistānas valdību.
Lai uzzinātu, cik tā būs atbildīga par saviem civiliedzīvotājiem un valsts drošību, nav jāgaida, kad visi sabiedrotie aizies prom. Pietiks ar pārbaudījumu, kas nav aiz kalniem - redzēsim, kā aprīlī noritēs prezidentālās un provinču vēlēšanas. Vai afgāņi spēs nodrošināt atklātas, laicīgas vēlēšanas bez krāpšanās rezultātu paziņošanā. Vai spēs noslāpēt masveida vardarbību no Taliban, jo bez tās vēl "neiztika" nevienas iepriekšējās vēlēšanas. Šis būs arī pārbaudījums ASV un sabiedroto ilggadējiem centieniem ieviest demokrātiju Afganistānā - vai kaut kas lāgs no tā visa sanāca. Jo galu galā "runa ir par balsīm, nevis zābakiem." (Rashid, 2014)
Avoti:
Afghanistan Study Group. Report: A New Way Forward: Rethinking US Strategy in Afghanistan, 2010 Retrieved from: http://www.afghanistanstudygroup.org/
Biddle, Stephen; Fotini Christia, and Thier, Alexander J. Defining Success in Afghanistan. Foreign Affairs; 2010, Vol. 89 Issue 4, p48-60
NATO Media Backgrounder. Afghan National Security Forces (ANSF) June, 2013.
NATO Vēstnesis. Ahmeds Rašids: Runa ir par balsīm, nevis zābakiem. 2014 Cited from: http://www.nato.int/docu/review/2013/Snapshots/snapshot-Ahmed-Rashid-ballots/LV/index.htm
O'Hanlon, Michael. Staying Power. Foreign Affairs; 2010, Sep/Oct, Vol. 89 Issue 5, p63-79
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
