Tas ir viens no iemesliem, kas veicina līdzekļu aizplūšanu uz pelēko sektoru un, diemžēl, neveicina uzņēmējdarbības vides veselību un attīstību kopumā.
Uzņēmējs šodien Latvijā ir birokrātijas prasību nospiests. Ar to saskaramies savā ikdienā ik uz soļa. Dura lex sed lex * - likumi ir radīti, lai tos ievērotu, tādēļ vēl jo pārdomātākiem un izsvērtākiem tiem jābūt, ja valsts vēlas sagaidīt , lai tiktu veicināta legāla uzņēmējdarbība.
Minēšu piemērus. Lai maksātu nodokļus, ir nepieciešami līdzekļi, kurus iegūt mēs varam, uzlabojot produktivitāti. Taču tikko uzņēmējs vēlas ieviest produktivitāti veicinošus pasākumus, iestājas vajadzība maksāt.
Piemēram, vēlos uzstādīt veikalā novērošanas kameras, lai mazinātu zādzību skaitu. Likumdošana šādu aktivitāti apliek ar nodevām. Kameras ir jāreģistrē Valsts darba inspekcijā. Ja tas netiek darīts, uzņēmēju sagaida sods vairāku tūkstošu eiro apmērā. Līdz ar to process kļūst par apburto loku, kurā būtiskāko lomu sāk spēlēt apgrozāmie līdzekļi nevis ilgtspējīga biznesa domāšana. Uzņēmējs netiek motivēts attīstīties, pretēji – tiek likti šķēršļi attīstībai un iespējai visiem šādus procesus kārtot likumīgi.
Daudz pārdomātāku pieeju gribētos sagaidīt arī darba drošības prasību procesā. Likums nosaka, ka uzņēmumā ar darbinieku skaitu virs 10 jābūt speciālistam darba drošības jautājumos ar augstāko izglītību konkrētā nozarē. Daudzi mazie un vidējie uzņēmumi nevar atļauties šādu vakanci, attiecīgi tiek pirkts ārpakalpojums no licenzētām kompānijām.
Darba drošības prasības nav diskutējama tēma, taču šajā procesā nav atgriezeniskās saites – proti, esmu saskārusies savā pieredzē ar situāciju, kad pēc tam šī algotā eksperta slēdzienu apstrīd Darba inspekcija un sodu tik un tā saņem uzņēmums. Protams, pastāv iespēja tiesāties, taču, kā zināms, process var ieilgt vairākus gadus, iesniedzējs apmaksā tiesāšanās izdevumus, bet tiesāšanās neatbrīvo no soda samaksas. Cik lietderīga un kontrolēta ir šī sistēma? Vai šādu "dubultmaksājumu" var atļauties m/v uzņēmumi?
Katru mēnesi uzņēmēji iesniedz atskaites VID. Paralēli tam pastāv prasība iesniegt regulāras atskaites Statistikas pārvaldei, par kuras nepildīšanu draud sods. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šādu atskaišu sagatavošana nereti gulstas uz vadītāja vai grāmatveža pleciem.
Patiesībā Statistikas pārvaldei šādu informāciju varētu sniegt VID vai arī centralizēta datu bāze, jo valsts ir ieguldījusi milzīgas summas VID programmatūru uzlabošanā un atjaunošanā. Ar minētajām sistēmām VID darbiniekiem ir iespējams veikt pārskatu analīzi, risku izvērtējumu, grupēt uzņēmumus pa riska grupām utt., ko nebija iespējams veikt pirms 15 gadiem. Diemžēl, valsts šo pienākumu un izdevumus atkal veiksmīgi novirzījusi uz uzņēmēju un padarījusi to par viņa atbildību.
Arī zvērinātu revidentu obligātās piesaistes kritēriji uzņēmumiem nav mainījušies jau 10-15 gadus - netto apgrozījums 800 000 EUR, bilances kopsumma 400 000 EUR, darbinieku skaits 25. Manuprāt, šis slieksnis būtu jāpalielina, dubultojot netto apgrozījumu un bilances kopsummu. Jautājumus izsauc arī visai mistiskais uzņēmuma autotransporta nodoklis. Tas nemotivē uzņēmēju veidot savu autoparku, reģistrēt to Latvijā, nodrošināt labākus darba nosacījumus darbiniekiem.
Šie un tamlīdzīgi pasākumi gada laikā kopumā m/v uzņēmumam veido arī visai pieklājīgu summu – vidēji ap 5000 eiro, kas jāinvestē, lai veiktu legālu uzņēmējdarbību Latvijā.Tas ir dārgi. Varbūt tā ir atbilde, kādēļ 2013.gadā Komercreģistrā un Uzņēmumu reģistrā kopumā ierakstīti 16 365 jauni subjekti, kas ir par 9,31 % mazāk nekā 2011.gadā un par 3,11% mazāk nekā 2012.gadā (Lursoft pētījuma dati).
*Dura lex, sed lex – likums ir bargs, bet tas tomēr ir likums.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
