Tā kā nav par ko te ielaisties nopietnā strīdā, aprobežošos ar pāris piezīmēm. Man uzbraukt nav produktīvi (esmu mierīgs cilvēks ar teju 40 gadu imunitāti pret visādu "hate mail"), bet Andrejam Makarevičam - vispār nejēdzīgi: klaja ziloņa un odu situācija.
Vārdu sakot, ja jums niez izpaust savus kompleksus un kārtīgi pašapliecināties uz pazīstamu cilvēku rēķina, mauciet - anonīma gānīšanās tīmeklī netiek sodīta! Tās, kā saka bezdvēseliskajā Eiropā, ir "jūsu problēmas": gribat - lasiet un šūmējaties, negribat - ne lasiet un pasaudzējiet savu mentālo veselību. Bet mans uzdevums - veidot kompetentus tekstus par dažādiem tematiem, godīgi aprakstīt to, ko redzu un kā domāju. Pie tam nevienam savu viedokli uzspiest netaisos.
Šodienas sleju no žanra viedokļa varētu pieskaitīt "ne-ceļojumu piezīmēm", kā Dimas Krilova pārraidē. Pēdējās divas nedēļas mēs ar ģimeni aizvadījām Francijā. Kopš dzimšanas neesmu nekāds frankofils, bet bijām vienojušies ar dēlu Ivanu - ja viņš labi pabeigs mācību gadu (un pabeidza viņš ar visiem pieciniekiem un vienu trijnieku fizkultūrā), tad viņam tiks parādīts slavenais Parīzes Paleontoloģijas muzejs un Evolūcijas galerija, un pie reizes Eifeļtornis, kas viņu ieinteresējis "no inženiera skatupunkta". Bez tam arī mudināja dzīvesbiedre.
Ar mazu "Estonian Air" lidmašīnīti braši atlidojām. Vienīgais aizrādījums - nu nevajadzēja viņiem pārņemt skopulīgo "SAS" politiku, kurā pat ūdens reisa laikā ir par naudu. Tā tak nav zemo cenu kompānija! Lidostā notika viena epizodīte: izejam no termināla uz taksometru, stāvvietā pie mums uzreiz piedrāžas afrofrancūzis ar jautājumu: "Jums vajag taksi uz Parīzi? Ja uz Parīzi, tad jums te nevajag, uz Parīzi taksometri ir lejā!" - un cenšas aizvilināt sev līdzi. Jau teju apgriezos, kad man pieleca: "Tur lejā ir jūsu mašīna?" - "Nu jā…" - "Atvainojiet, mēs labāk tomēr ar normālu taksi!" - (agresīvi) "Bet es arī esmu profesionālis!" - "Ja esi profesionālis, tad sāc ar to, ka vismaz nemelo." Līdz Parīzei tikām par 45 eiro ar "Trokadero", kuram pie stūres bija jauks padzīvojis portugālis.
Parīze ir pilsēta, kura… Tās pielūdzējs teiktu "ieturēta vienotā stilā"; es teiktu - "vienmuļa". Ir dažas jaukas vietiņas - Monmartra, Marē, Senluī saliņa; dažas izdevušās celtnes (kuras visi zina) - bet tas viss slīkst nebeidzamā monolītā 19. gadsimta impēriskajā apbūvē. No labas apmešanās un gardas maltītes ieturēšanas viedokļa gan tur, protams, viss sakārtots! Restorānu cenas ir apmēram Maskavas līmeņa (kvalitāti vērtēt neņemos), bet nosvārstījies balanss: lētie ēdieni, kā, piemēram, pica, Parīzē maksā jūtami dārgāk, bet dārgie - lētāk.
Labi vīni ir vairākkārt lētāki un maksimāli pieejami. Drusku grūtāk ir ar apskates objektiem. Kā zināms, Francija ir pati "tūristiskākā" valsts pasaulē - 85 viesu gadā, un lauvas tiesa no tiem burzās pa Parīzi. To var just, it īpaši vasarā. Standarta tūristu vietās grūstīšanās kā tirgū, bet zem svelošās saules nīkstošie rindu kilometri pie Torņa, Dievmātes katedrāles, Versaļas, Luvra izsauc patiesu līdzjūtību. Pie tam, daudzās vietās no tā varētu izbēgt, ko biļetes pieejamas internetā, savukārt D'Orsē muzejā vai Katedrālē var atnāk paagrāk no rīta, kad tos ver vaļā, bet uz Luvru vispār var neiet (tur visa kā ir par daudz un tur ir ļoti skumji), bet Versaļā var staigāt pa izsmalcināto parku un vizināties ar laiviņu tā vietā, lai mīdītos pa pils vienādajām zālēm. Un vēl pavisam cits stāsts ir Disnejlenda. Nav izslēgts, ka novembrī vai februārī tur ir patīkami, bet jūlijā… elle un Indija.
Vārdu sakot, Parīzē biju pirmo reizi ar bērniem un vairāk pacentīšos tā nekad nedarīt. Viņiem tur ir maz izklaižu, gandrīz nemaz nav parku, daži skvēriņos izmētātie bērnu laukumi ir, kā likums, ar trūcīgu piedāvājumu un par maksu. Lidijai patika, šķiet, tikai vienīgi smukie karuseļi.
Bet visvairāk mūs šokēja vēl viena lieta: metro vagonos vīrieši un visāda jaunatne nekad nedeva vietu četrgadīgai meitenītei. Sēdēja, lūrēja un nekustējās. Tikai vienu vienīgu reizīti mums atdeva vietu - sieviete, un, kā izrādījās, krieviete.
Neattaisnojot francūžu uzvedību sabiedriskajā transportā, uzreiz atzīmēšu: pret bērniem tur izturas savdabīgi - kā pret maziem pieaugušajiem. Stingri, bez mazākās auklēšanās, nekādu mīļuma izpausmju. Rezultātā vairākums franču "enfants" ir daudz disciplinētāki, atbildīgāki un ar labākām manierēm, nekā viņu krievu, amerikāņu un pat vācu vienaudzīši.
Bez Parīzes mēs viesojāmies arī kurortus - buržuāzisko Dovilu un bohēmisko Truvilu. Paviesojāmies pie vecas draudzenes - fotomākslinieces Natālijas. Krievijā viņa nav bijusi ilgi, un pret Putinu attiecas vēsi, bet diezgan lojāli. Eiropu viņa klusībā ienīst un cer, ka viņas divdesmit piecus gadus vecā meita saiesies ar kārtīgu krievu puisi. Jau pasen esmu ievērojis, ka mūsdienu Krieviju daudz ērtāk ir mīlēt, ja tu dzīvo ārpus tās robežām, bet Eiropu - ja dzīvo Krievijā…
Notriektās lidmašīnas traģēdija notika tieši laikā, kad uzturējāmies Francijā. Nu nevar teikt, ka es tiku izjutis kaut kādu asu reakciju, tai laikā notiekošā Izraēlas ofensīva pret Gazu Parīzē izsauca daudz skaļu protesta akciju, kamēr Ukrainas sakarā pamanīju vien dažus anti-putiniskus grafiti. Iespējams, tas saistīts ar to, ka pirmo vijoli rietumu orķestrī spēlē ASV, bet anti-amerikānisks noskaņojums Francijā ir stiprs - pie tam gan labējā, gan kreisajā flangā. "Mēris lai uz abiem jūsu namiem" - tāda pozīcija pašlaik ir populāra Francijā.
Un desertā - mēs īrējām dzīvokli mājā, kurā Bertoluči filmēja "Pēdējo tango Parīzē". Paldies Sēnai par vēsumu, kas vējoja no tās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
