Tagad ir iespēja atskatīties un pakavēties atmiņās, izvērtējot nianses, kas saistītas ar Gaismaspils būvniecību no mūsu laiku skata punkta. Sanāksmi vadīja pēc izstrādāta scenārija tā saucamie "Labvakar puiši" Viņi visai veikli un profesionāli debates ievirzīja iepriekš paredzētā gultnē. Iepriekš zināja, kam dot vārdu un kam nē. Tāpēc radās visai viennozīmīgs spriedums.
Ja sanāksmes runu kopējo ievirzi izteiktu īsāk, tas būtu sekojoši: celsim ievērojamam, pasaules slavenajam latviešu izcelsmes arhitektam pieminekli (Dž.Skulme), celsim Gaismas pili, kas būtu ārvalstu viesiem Rīgas 800 gadadienā par pārsteigumu (t.i. 2001. gads, nevis 2014., kad bibliotēkas ēka faktiski tiek nodota ekspluatācijā). Iedzīvotājiem būšot, kur garīgo barību gūt. Ēkā, bez daudzām daudz nozīmes telpām, kuras nesīs peļņu, būšot arī bibliotēka...
Netieši tika atzīmēta Latvijas celtnieku sliktā būvēt māka, tāpēc ēkas būvniecību tika paredzēts uzticēt pieaicinātām ārvalstu būvfirmām, ārvalstu inženieriem, izmantot ārvalstu materiālus, visbeidzot, projektu dokumentācijas ekspertīzi uzticēt ārvalstu speciālistiem (A.Vilks).
No visa tā izriet, ka Latvijas iedzīvotājiem bija atvēlēta loma, neko nedomājot, strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt, lai nopelnītu naudu, no kā atskaitīt nodokļus, lai varētu apmaksāt ar Gaismaspils būvniecību saistītos izdevumus. Bet cik tad būtu jāieņem nodokļos, lai nomaksātu Gaismas pils būvniecības izdevumus? Tika nosaukti 119 miljoni Ls (A.Vilks, 1998.gads), tai skaitā 89 miljoni Ls būvniecības vajadzībām.
Diskusijas laikā runātāji pārmeta pirmās neatkarīgās Latvijas valdībai, ka 1926.gadā pieņemtais lēmums par bibliotēkas būvniecību netika realizēts. Šis vienpusējais pārmetums manī izsauc skumjas pārdomas.
Bet kas tika pirmajos valsts pastāvēšanas gados realizēts? Attīstīja tās tautsaimniecības nozares, kas deva ienākumus, lai iegūtu naudu tālākam tautsaimniecības uzplaukumam. Pamatojoties uz tā paša gada tehnisko dienu, kas notika 1926.gada maijā, nodrukātiem materiāliem, tika doti daži citi interesanti fakti: 1926.gadā neatkarīgajā Latvijā, t.i., 6-7 gadus pēc neatkarības iegūšanas, dzīvojamā platība laukos palielinājusies 1,6 reizes, kokmateriālus kas bija iebūvēti būvēs, tā laika jaunsaimniekiem valsts pārdevusi ar 80% atlaidi, tika pieņemts lēmums par hidroelektrostacijas būvi uz Daugavas, kas kā zināms vēlāk tika arī realizēts, tika pieņemts ieteikums Rīgas centrā būvēt Neatkarīgās Latvijas simbolu – Brīvības pieminekli u.c.
Latvijas Valsts dibināšanas laikā, Latvija, starp citu, mantoja Kurzemes pusē Vaiņodes cara laikā uzbūvētos metāla karkasa cepelīnu angārus. Racionāli tika izmantotas no cara laikiem pārmantotās vērtības.1924.gadā sāka būvēt Rīgas centrālā tirgus paviljonu, izmantojot būvniecībā no angāriem demontēto 2460 tonnas metāla. 1930.gadā Rīgas centrālais tirgus tika nodots ekspluatācijā. Tā laika reālistiskās Latvijas valdības reālistiskā ekonomiskā tautsaimniecības izpratne deva zaļo gaismu tām būvēm, kas var kalpot par ienākuma avotu tautsaimniecības tālākai attīstībai.
Pretstatā šeit jāpiemin jautājums par Skrundas RL, kur ap 20 tūkstoši tonnu augstvērtīga metāla ar starptautisku līgumu tika nodots Latvijas valsts pārvaldījumā. Būvnieki centās pārliecināt izdevīgumu, izmantojot metālu Gaismas pils būvniecībā, kas ievērojami samazinātu būvniecības izmaksas pat par vairākiem desmitiem miljonu. Uz to V.Birkavs aizbildinājās, ka nepieļaušot "svētnīcā" iemūrēt zaimojošus materiālus!?
Auditorija, kurā piedalījos pēc, maniem novērojumiem izskatījās, ka pie varas esošie pat nespēj izprast un izvērtēt ekonomisko kopsakarību valstī. Lai veiktu tādas unikālas būves realizāciju, manuprāt, tika izvēlēts, izejot no valsts ekonomiskā stāvokļa, visnepateicīgākais laiks.
Tauta nebija spējīga uz varoņdarbiem, kā to iztēlojās daži pie varas esošie politiķi, kas piekrita savu mēnešalgu ziedot būvniecībai (V.Birkavs). Tauta bija neaizsargāta pret politiķu izdarībām, ko viņi veica uz tautas rēķina un it kā tautas labā. Stūrī iedzītās tautas garīgo un materiālo vērtību nezināšana, ļāva valsts varai ekonomisko stāvokli valstī salīdzināt ar Anglijas, Vācijas un Austrālijas iespējām unikālo būvju būvniecībā.
Lai rosinātu sabiedrību uz pārdomām, uzrakstīju savam rakstam devu nosaukumu "Pieminekli, Gaismas pili vai bibliotēku". Medijos mana raksta nosaukumu nomainīja uz "Stikla kalnu, Gaismas pili vai bibliotēku", bet tas nemainīja būtību. Piekrītu, ka nevajag būvēt ne Gaismas pili, ne pieminekli, bet jaunai bibliotēkai bija jābūt.
Tagad, kad Gaismas pils nodota ekspluatācijā, ar savu būvnieka pieredzi un būvniecības izpratnes bagāžu, apmeklējot telpas, varu apstiprināt, ka ir uzbūvēts par nodokļu maksātāju naudu ne viens, ne otrs, bet gan kvalitatīvi, pat pedantiski izpildīts darbs, un latviešu būvnieki ir uzbūvējuši pieminekli arhitektam. Var kritizēt jebko, tikai ne būvnieku pedantisko darba māku un to kvalitatīvo izpildījumu.
Ja runājam par būvniecību, būvniecībā iesaistīto varas struktūru līdzdalību un līdzatbildību pieminekļa tapšanā un nelietīgu naudas izšķērdēšanu, tad pašreiz tie varas struktūrās nav atrodami. Ar medija palīdzību ieinteresētās instances un personas uztur sabiedrībā ēkas slavinošu noskaņojumu, bet ko vajag noklusēt, tas tiek arī noklusēts. Cik man zināms, nebija izskatīti kaut cik atbildīgā līmenī paredzētajai Gaismas pilij alternatīvu būvju risinājumi. Man bija iespēja apskatīt vietējā arhitekta Ģelža piezemēto bibliotēkas skiču risinājumu, kas netika presē ne atzīmēts, ne izskatīts.
Slavināšanas eiforijas gaisotnē būvniecība tupinājās daudzus gadus, pārkāpjot jebkādus loģiskus termiņus. Būvniecības termiņi aizēnoja vai palīdzēja slēpt no sabiedrības faktiskās būvniecības izmaksas. Tās auga pārspējot sākotnēji paredzētās izmaksas vairākkārt, no 89 miljoniem Ls līdz 268 miljoniem Ls.
Auga arī ēkas ekspluatācijas izmaksas. Medijiem tika sniegti un tautā izplatīti dažādi cipari. Pirmais cipars, ko piefiksēja un ko žurnālistiem sniedza ģenerālais būvnieks inženieris Magone, vēstīja, ka ēkas ekspluatācijas vajadzības no valsts kases izmaksāšot 780 tūkstošus Ls. Nosaukto summu pamatoja, ka lielākus izdevumus nosegs prezentācijas telpu iznomāšana? Pāris gadus atpakaļ ar preses palīdzību paziņoja, ka ēkas ekspluatācijas izdevumi izmaksāšot ap 2,5 miljonu Ls gadā.
Manā rīcība ir 1980.gados iegūtie zinātniskās izpētes darbu rezultāti, ko veica Ļeņingradas Obroscova vārdā nosauktā Komunālās saimniecības Zinātniski pētnieciskā institūta zinātnieki. Viņu secinājumi bija, ka par 125 gadu ēkas ekspluatācijas normēto laiku, pie nosacījuma, ka ēka uzbūvēta bez defektiem, ikgadējai ēkas ekspluatācijas uzturēšanai tiek iztērēti ne mazāk kā 5% no būvniecības kopējās izmaksas (t.i. mūsu gadījumā ap 13,4 miljoni Ls gadā). Ja darbi ir veikti ar konstruktīvām nepilnībām, ekspluatācijas izdevumi būs ievērojami lielāki.
Šai summā neietilpst telpu apsildīšana ar kondicionieru palīdzību, kas 4-5 reizes pārsniedz apsildīšanu ar ūdeni. Neietilpst arī apkalpojošā un administratīvā personāla algu izmaksas. Kā šīs summas salīdzināmas ar, piemēram, Rīgas Doma baznīcas paredzamiem vienreizējiem remonta darbu izdevumiem?
Ja no kopējā apjoma izskaita plašo ap septiņi stāvu augstumā esošo tukšumu, nav zināms, cik no kopējās platības (vai apjoma) var uzskatīt par lietderīgu platību vai apjomu? Zināms, ka ekspluatācijas izdevumus tukšumi nesamazina, iespējams, pretēji - palielina.
Lai lasītājs to izprastu, minēšu piemēru no savas pieredzes, kad veicu tehnisko izpēti Rīgas pilsētas domes ēkai. Minētai ēkai lietderīgā platība aizņem ap 22-25% no kopējās platības, līdz ar to viena ierēdņa ekspluatācijas izdevumi un uzturēšanas izmaksas vairakkārt pārsniedz ierēdņa algu. Tas norāda uz arhitekta darba nepilnībām, izstrādājot neracionālu platību izmantošanu.
Domes ēkas viducī, iespējams arhitektonisku apsvērumu dēļ, ieprojektēja un iebūvēja visu stāvu augstumā un plānā vairāku desmit kv.metrus lielu gaisa šahtu. Gaisa gravitācijas iespaidā šahta kalpoja par nemitīgas gaisa plūsmas avotu, kas radīja nevēlamu mikroklimatu telpās kopumā. Pašreiz mikroklimata uzlabošanas labad šahta (tukšums) ir apjozta ar stikla sienu.
Kādā televīzijas pārraidē aicināja sabiedrību izteikties par Gaismas pils arhitektonisko novērtēšanu. 47% no aptaujātiem izteicās skeptiski par ēkas ārējo veidolu. Skatoties no Daugavas labā krasta uz kreiso krastu, gaismas pils, pēc mana viedokļa, ar savu neizteiksmīgo arhitektonisko krāvumu atgādina manis piedzīvotā Baigā gada "gaismas nesēja" poļitruka cepuri. Tautā par viņiem sacīja "augšā puļķītis, apakšā muļķītis". Paskaidroju, ka poļitruki bija PSRS armijas uzticamie politiskie armijnieki ar ne mazāku kā virsnieka pakāpi.
Simboliski ir tas, ka virszemē palikusi tikai cepure, bet viņu jaušamais rēgs mūsos vēl tagad ir saglabājies. Kā sacītais par Domes ēkas ekspluatāciju izpaudīsies jaunajā bibliotēkā gada aukstajos mēnešos? Par cik neizmatotie plašie apjomi sadārdzina ekspluatācijas izdevumus?
Izdevumi, kas gulstas uz tautas pleciem ir jāzina sabiedrībai un lai izvērtē, ko no sacītā iegūs latviešu tauta?
Lielais sengrieķu filozofs Platons ir teicis, ka "Patiesība ir amorāla", bet tas nenozīmē, ka patiesību nedrīkst zināt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
