"Ziemassvētku izpārdošanu uzsākšana jau novembrī pagarina iepirkšanās sezonu," saka Žaks de Koks no Londonas Tirgzinības skolas. "Pircēju naudas rezerves ir ierobežotas," viņš saka, "bet, jo agrāk cilvēki sāk iepirkties, jo lielāka iespēja, ka viņi aizmirsīs, cik daudz naudas jau iztērējuši, tādēļ tirdzniecības nami cenšas pagarināt iepirkšanās sezonu."
BBC, 2014. gada 1. decembrī, http://ej.uz/melna5diena
"Krievijas valdība ir apstiprinājusi rīkojumu par izejamo dienu pārcelšanu 2015. gadā. Šajā ziemā Krievijas iedzīvotājus gaida vienpadsmit dienu garas Jaungada brīvdienas."
RIA Novosti, http://ej.uz/11brivdienas
Vēl pirms pāris gadiem es būtu sācis šo tekstu apmēram tā: "Nav nekā apnicīgāka un stulbāka par Ziemassvētkiem Rietumu pasaulē. Ja nu vienīgi Jaungada svinēšana Krievijā. Lai arī riebuma pakāpe, ko es izjūtu pret abiem šiem fenomeniem, ir apmēram vienāda, šīs sajūtas (un arī tās objektu) saturs ir visnotaļ atšķirīgs. Citāda apnicība un citāds stulbums. Un citāds riebums.
Rietumos, sākot no novembra beigām, ja ne vēl agrāk, pārņem sajūta, it kā tu būtu iestājies darbā kaut kādā lielā, starptautiskā kompānijā, kas ražo banālitāti - banalitāti lietās, skaņās, tēlos, vārdos, noskaņojumā. Bizness šai kompānijai iet labi, pat lieliski; rodas sajūta, ka, jo sliktāk kļūst atsevišķiem tās darbiniekiem, jo apnicīgākas un stulbākas viņu funkcijas, jo labāk biznesam - ieņēmumi strauji aug, izdevumi tikpat strauji krītas, viss ir labi, skatlogi laistās, Last Christmas I gave you my heart un tā tālāk.
Pēc tam vienā brīdī viss saplok, izčākst, trests beidz savu pastāvēšanu, un tikai auksts vējš dzenā konfeti un krāsainus ietinamos papīrus pa tukšajām ielām. Laiks ķerties pie ķermeņa detoksikācijas un aknu ārstēšanas. Laiks arī skaitīt caurumus kabatās, lai paspētu tos aizlāpīt līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Jaunais gads Krievijā ir pavisam kas cits. Dzelzsbetona nesatricināms pirmsplosta noskaņojums jau no paša sākuma sajaucies ar pēcsvētku skumju un paģiru sanīkuma gaidām.
Sievietes nolemtībā griež Olivjē salātus, bet vīrieši... nu, tie jau laikus sākuši dzert, lai Jaungada nakts neizskatītos nu pārmēru izdevusies pēc izdzerto litru daudzuma. Tas viss notiek uz "Likteņa ironijas" fona televizorā; sēriju starplaikos mundras balsis vēl cita citai jaunu laimi, kurai sen vairs neviens netic. Bet nav jau ar ko salīdzināt - nekāda "vecā laime" arī tā kā nav novērota. Toties arvien vēl iespējams novērot īstos pareizticīgos, kuriem nelaimīgā kārtā gadījies piedzimt zemē, kur Jauno gadu svin pēc jaunā kalendāra, bet Ziemassvētkus - pēc vecā. Un viņiem Olivjē salātu un šņabja vietā - gavēnis. Toties 2.-3. janvārī tā pati aina, kas Rietumos pēc 26. decembra, - konfeti un krāsaini ietinamie papīri, kurus pa tukšajām ielām dzenā vējš. Krievijā tam visam klāt vēl arī sniegs un reizēm sals. Kas tikai piešķir vēl lielāku melanholiju pēcplosta skumjām."
Bet tagad, 2014. gada decembrī, es neko tādu nerakstīšu - un, lūk, kādēļ. Jau daudzus gadus jebkuras runas par Ziemassvētku komercdrudzi Rietumos pavada sašutuši izsaucieni - "par ko mēs esam pārvērtuši šos brīnišķīgos svētkus?". Patiesi, šos maigos kristiešu svētkus, Pestītāja dzimšanas dienu, stāstu par nelaimīgās ģimenes bēgšanu no asinskārā Jūdejas ķēniņa, - pārvērst to visu par iemeslu masu izpārdošanām, korporatīviem pasākumiem, apšaubāmiem televīzijas šoviem un vispārējai cilvēka zemāko jūtu uzbudinājuma atmosfērai - kā kaut kas tāds varēja notikt?
Šajā laikā gribas aizbēgt uz kādu musulmaņu zemi - jo īpaši, ja tu esi cilvēks, kurš simpatizē kristietībai, nemaz nerunājot par piederību kādai no kristīgajām baznīcām. Būtu amizanti, ja īstenticīgie katoļi un protestanti decembra sākumā sāktu steidzīgi pamest Eiropu un Ziemeļameriku cerībā pārlaist vienus no saviem diviem galvenajiem reliģiskajiem svētkiem kaut kur Turcijā, Ēģiptē vai pat Irānā. To iedomājoties, fantāzija pati sāk raisīties, uzburot iztēlē dīvainas ainas: piemēram, kāda tūrisma aģentūra sāk piedāvāt speciālas kristiešu Ziemassvētku tūres kaut kur patālāk no Romas, Parīzes, Londonas un citām Eiropas galvaspilsētām.
Ceļazīmju cenas aug tikpat, cik pieaug attālums no dziesmas Last Christmas I gave you my heart toksiskās iedarbības uz normāla cilvēka smadzenēm; akcijā iesaistās Vatikāns un protestantu sinodes, finansiāli pabalstot savu draudžu pārvešanu uz Aleksandriju, Stambulu vai pat Abū Dabī. Psiholoģiski nenoturīgākie pa Ziemassvētku laiku tiek nosūtīti uz Teherānu. Uzplaukst vesela industrija ar nosaukumu Escape Christmas for Christ's Sake, kuru reklāmisti un radošie dizaineri grafiski attēlo apmēram tā: E-SCP-XMS-4-X(r)TS-sake. Visi ir apmierināti, jo īpaši pseidojapāniskā sakē ražotāji Holandē.
Jā, bet neko tādu par Ziemassvētkiem es šoreiz nerakstīšu. Un, lūk, kādēļ. Vispirms, dzīve ir iekārtota tā, kā tā iekārtota, - cik var vingrināties apšaubāmās asprātībās par šo tēmu? Ja Rietumu pasaule nolēmusi - turklāt jau sen -, ka uz Ziemassvētkiem tai vajadzīgs kaut kas tāds, tad acīmredzot tā arī vajag. Un mūsu uzdevums ir nevis zoboties, bet mēģināt saprast notiekošā cēloņus un mehānismus. Tas pats arī ar krievu Jaungadu. Nu, dzer. Nu, gremo fatālo holesterīnu majonēzē. Nu, skatās visādas blēņas pa televizoru. Nu, mētājas divas nedēļas bez darba. Bet nav taču smieklīgi. Kaut kas tajā visā droši vien ir, ja jau cilvēki gadu no gada atkārto šo pašu rituālu?
Un te nu bez vēstures un socioloģijas neiztikt. Visi būs kaut ko dzirdējuši par Maksa Vēbera darbu par kapitālisma protestantisko garu. Kapitālisms, saka Vēbers, radās īpaša sabiedriskās apziņas tipa augsnē, proti - individuālisma augsnē, ko pārveidoja Mārtiņš Luters, bet vēl vairāk - Žans Kalvins. Un vispār - kapitālisma un tirgus ekonomikas avoti ir meklējami ētikā, nevis attieksmē pret ražošanas līdzekļiem, kā uzskatīja Markss.
Šī koncepcija pēdējo simt gadu laikā tikusi simt reižu noraidīta un simt reižu atkal pacelta uz vairoga, taču fakts, ka tā pastāvīgi tiek piesaukta sabiedriskajās diskusijās, liecina par to, ka vēberiskā pieeja ir kļuvusi par daļu no rietumnieku domāšanas veida, bet domāšanas veids lielā mērā nosaka dzīvesveidu. Tas nosaka arī to, ka par godu vieniem no galvenajiem kristiešu svētkiem kristīgās (pēc savas būtības) civilizācijas pārstāvji sarīko viskošākos kapitālisma svētkus. Loks noslēdzas - reformētā kristietība radīja kapitālisma garu, bet kapitālisms atmaksā kristietībai ar gigantiskiem tirgus ekonomikas svētkiem, kas tiek rīkoti par godu Kristus piedzimšanai. Nekādas zaimošanas te nav - viss ir loģiski un likumīgi. Cita lieta, ka katoļi var būt neapmierināti ar kalvinisma triumfu; nu, arī luterieši par to īpaši nepriecājas, bet visiem taču tāpat neizdabāsi, vai ne? Turklāt - lai dzīvo kopīgais kristīgais gars, un nost ar šķēršļiem Jēzus Kristus baznīcu starpā!
Kas attiecas uz divas nedēļas ilgo Jaungada plostu Krievijā, tad arī šeit jautājums ir par reliģiju. Kā zināms, tradīciju vētraini atzīmēt Jauno gadu atļāva Staļins pēc pusotras desmitgades ilgas bezjaungada padomju dzīves, kad svinēt drīkstēja tikai kaut ko revolucionāru un progresīvu. Staļina laikā Jaungada svinēšana kļuva par tradicionālo krievu pareizticīgo svētku aizstājēju. Ziemassvētku vietā padomju cilvēks dabūja Jaungadu - komplektā ar egli un mandarīniem. Lieldienu vietā - miera un darba svētkus 1. maija veidolā.
Staļinam un nākamajiem ģenerālsekretāriem noderēja arī kalendārais juceklis - kurš gan svinēs Ziemassvētkus pēc Jaunā gada? Tādā veidā padomju vara marginalizēja pareizticību, un Jaungada pārmērības "Zilās uguntiņas" telemelodiju pavadījumā šajā procesā nospēlēja svarīgu lomu. Kad PSRS sabruka, izrādījās, ka pēcpadomju Krievijā "padomiskais" ir daudz stiprāks ne tikai par "pareizticīgo", bet arī par "krievisko" vispār. Proti, no vienas puses, daudzi tūlīt pat aizskrēja kristīties un pasludināja sevi par daļu no Krievijas Pareizticīgās baznīcas kolektīvā ķermeņa, taču nekādi rituāli secinājumi šim solim nesekoja.
Ziemassvētki (pēc Jūlija kalendāra) kļuva par vēl vienu iemeslu iedzert pēc grandiozā Jaungada plosta, bet tā saucamais "Vecais Jaunais gads" uzlika treknu alkoholisku punktu "ziemas svētku" finišā. Ideoloģiskā un eksistenciālā šizofrēnija, ar ko apzīmogota pēcpadomju krievu sabiedriskā apziņa, tic Staļinam, kurš atļāva saviem pavalstniekiem pacelt glāzīti, atskanot Kremļa kurantiem, un vienlaikus tic arī Kristum, kurš - saskaņā ar tās baznīcas tradīciju, kuru boļševiki ar Staļinu priekšgalā tik nežēlīgi iznīcināja, - piedzima nedēļu pēc Jaunā gada. Galvenais, lai pagātnē nebūtu konfliktu un lai mums būtu "dižena vēsture". Lūk, par tādu komisku diženumu arī dzer.
Šeit mēs varam novērot galveno atšķirību starp Rietumu un Krievijas "pamatvērtībām", par kurām tik ļoti mīl runāt VDK un FDD skolu absolventi. Tāda patiešām ir. Rietumu apziņa ir paranojāla - tā ir vienota savā ticībā Kristum kā Visu Pasaules Supermārketu un Izpārdošanu Priekšniekam. Krievu apziņa ir šizofrēniska: uz krūtīm krusts, bet galvā budjonovka.
Oh, East is East, and West is West, and never the twain shall meet...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
