"Normatīvi arī muļķīgi! Kāpēc vidusmēra vidusskolniecei ir jāmet sodiņi ar 70% (10/15)?! Vai vēl atdot 100 piespēles ar partneri badmintonā? Turklāt, skolotāji paši nerāda nevienu piemēru!!! Tik pat labi var ieviest obligāto dankošanu uz atzīmi..."
"Man skolas laikā riebās sports, biju priecīga, ja pēc slimības bija atbrīvojums. Tagad, augstskolas laikos, gan skrienu, braucu ar velo, dodos pārgājienos - daru to, kas patīk, un kas nav uzspiests.
Bet ar šausmām atceros pamatskolas laikus, kad uz atzīmi bija jāmet bumbiņa, nu nekad, NEKAD es viņu neesmu varējusi aizmest tālu, nepietiekot jau ar citu ņirgāšanos, atceros, ka skolotāja vēl, man bērnam, kas ir 4.klasē, atļāvās uzdir*t, ka es galīgi nejēdzu mest, metu kā otrklasnieks. Reāli trauma no tās reizes. Un ne jau es tagad no tās iesildīšanās rokām pirms šīs disciplīnas šaušelīgi tālāk varēju aizmest. Kad pienāca vidusskola gan sapratu, nu i kas - ja nevaru, tad nevaru, lai iet pa gaisu. Manuprāt, absolūti debīla lieta ko vērtēt uz atzīmi."
... daži man atsūtītie komentāri par skolas sporta stundām.
Šis ir pirmais raksts no četriem, kas portālā "Delfi" tiks publicēti tuvākajā laikā. Ar šo materiālu palīdzību vēlos sabiedrībā aktualizēt dažreiz novērojamās skolu sporta stundu satura un kvalitātes problēmas, izteikt priekšlikumus situācijas uzlabošanai un piedāvāt savu nākotnes vīziju. Vīziju par sporta stundas statusu un saturu, par mācību procesa organizēšanu un par sporta skolotāja nenovērtēto lomu un iespējām bērnu attīstībā.
Esmu fiziskās sagatavotības un vieglatlētikas treneris ar 18 gadu pieredzi un LSPA izglītību, un aktīvi nodarbojos ar vieglatlētiku vairāk kā 30 gadus. Savā darbā ar jauniešiem, sportistiem un vienkārši fiziski aktīviem cilvēkiem man bieži nākas dzirdēt "šausmu stāstus" par to, kas reizēm notiek skolas sporta stundās. Man pašam ir bērni, un kā tēvs (vienlaikus kā eksperts) saskatu daudzas iespējas uzlabot un mainīt sistēmu. Tāpēc nu ir pienācis brīdis, kad man ir "sakrājies", un es gribu par šīm problēmām runāt skaļi!
Pirmā daļa: Fakti
Skolnieces stāsts:
"Skolas sports.... ja godīgi, šie divi vārdi man uzdzen riebumu. Dīvaini, ka to saku, jo aktīvi nodarbojos ar sportu vairākas reizes nedēļā, neskaitot sportošanu skolā. Bet kāpēc tā? Es uzskatu, ka no tāda sporta, kas ir skolās, nemaz nav jēgas. Kas ir 40 minūtes? Ko pa 40 minūtēm vispār var izdarīt? Īsti sportisti 40 minūtes velta iesildīšanās vingrinājumiem, bet skolā pa tām pašām 40 minūtēm ir jāpaspēj iesildīties un nopelnīt vēl pāris atzīmes.
Bet ne tikai tas. Tās atzīmes bieži vien ir jāpelna par to, ko tu nemaz neesi trenējies. Piemēram, man patiešām nepatīk un nepadodas volejbols.... bet man ir pāris minūtes jāpatrenējias, piemēram, serves un tad tās jāmet uz atzīmi. Reāli, nu kā lai es dabūnu labu atzīmi, ja pat tīklam pāri bumbu pārsist nevaru?
Iepriekšējā skolā, atceros, ka mums vajadzēja mācīties sporta teoriju, pēc tam jāatbild tā atkal uz vērtējumu, lai nopelnītu kādu atzīmi. Un atkal - man bija jāzina, piemēram, basketbola laukuma parametri, futbola laukuma parametri, spēļu ilgumi, cik punktus dod, piemēram, par sodiņu iemešanu. Nu, kam tas ir vajadzīgs man, meitenei, kas par basketbolistes karjeru nav pat iedomājusies?
Labāk tajā laikā būtu pavingrojusi vai ko citu, nevis mācījusies bezjēdzīgu teoriju. Reizēm meitenes pat simulē māsiņai, lai dabūtu atbrīvojumu no sporta, izdomājot dažādus iemeslus, kādēļ varētu nepiedalīties stundās. Dažas pasaka, ka vienkārši ir aizmirsušas sporta tērpu, lai nebūtu jāpiedalās."
Minēšu vēl citus gadījumus un piemērus, ko man ir stāstījuši skolnieki, un kas nekādi neatbilst izpratnei par tēmu "bērna adekvāta fiziskā attīstība skolā":
- izturības skrējieni,
- sprinta ( 30-100m skolā) distanšu skrējieni uz asfalta, vai citas nepiemērotas virsmas,
- vieglatlētikas lēcieni uz asfalta,
- tāllēkšana no ieskrējiena sporta zālē ar piezemēšanos uz dēļiem,
- vecumam neatbilstoši vingrinājumi,
- futbola bumbas dribls ar vienu kāju uz atzīmi,
- futbola bumbas vadīšana uz laiku/atzīmi starp konusiem,
- basketbola soda metieni uz ieskaiti/atzīmi,
- adekvātas iesildīšanās trūkums,
- atsildīšanās pēc slodzes un lokanības vingrinājumu trūkums, kā arī daudzas citas lietas.
Kādi tad ir riski?
Izturības skrējieni nesagatavotiem audzēkņiem ir ļoti nelabvēlīgi sirdij. Domāju, ka jebkurš kardiologs man piekritīs. Tā var būt pārslodze organismam ar ilgstošām un nopietnām sekām. Šie skrējieni nevis uzlabo vispārējo izturību, bet tieši otrādi - pazemina to, pārslogo endokrīno sistēmu un var izsaukt sliktu pašsajūtu, kā arī pārtrenēšanās efektu uz ilgu laiku. Un tas, protams ietekmē bērna spējas mācīties un visu ikdienas dzīves kvalitāti.
Sprinta skrējieni un vieglatlkētikas lēcieni uz asfalta ir BĪSTAMI! Tā ir ļoti asa maksimālas jaudas slodze. Netrenētam jaunietim un uz neatbilstošas virsmas šis asais darbs var radīt ilgstošus un hroniskus cīpslu bojājumus. Zinu pāris jauniešus, kuriem sporta stundās no pārslodzes iegūtie savainojumi liek sevi manīt jau vairākus gadus.
Piezemēšanās uz abām kājām uz cietas grīdas sporta zālē veicot tāllēkšanu pilnīgi noteikti izsauc problēmas ar ceļiem daudziem jauniešiem. Īpaši sensitīvajā periodā, kad kauli stiepjas ātrāk, un muskuļi un cīpslas atpaliek attīstībā. Pieliekam vēl klāt sprintu uz asfalta... Nu, ko teiksiet?
Kāpēc sporta stundās uz atzīmi ir jākārto specifiski dažādu sporta spēļu elementi, kurus pat profesionāli sportisti ne vienmēr spēj izpildīt augstā līmenī? Kurš man to izskaidros? Un, starp citu, kurš sporta skolotājs pats prot lieliski nodemonstrēt visus šos elementus, un viņam arī ir pietiekams stundu skaits tos VISIEM skolēniem iemācīt?
Nepietiekamais mācību stundas ilgums normālam sportam liedz adekvāti iesildīties, izskaidrot, parādīt un iemācīt skolniekam sarežģītas kustības un darbības sportā. Tā rezultātā iegūstam vien sporta nodarbības skumju parodiju,
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
