Sirmo fotomākslinieku Sergeju "MFF" Meļņikofu sastopam, krāmējot apdauzītā busā speciālas kastes, kurās vajadzēja būt Eiromaidana fotoizdrukām. Tomēr tās ir tukšas. Visas lielformāta bildes savākusi Valsts policija pēc sestdienas nakts uzbrukuma cerībā, ka uz tām būs palikuši abu uzbrucēju pirkstu nospiedumi un/vai DNS paliekas. Policija aicina atsaukties nozieguma aculieciniekus - iepriekšējos vandāļus noķēra, pateicoties sociālo tīklu lietotājiem, kas atpazina aizdomās turamos un paziņoja viņu uzvārdus policijai. Vienu no huligāniem likuma sargi pēdējā brīdī izvilka no busiņa, ar kuru tas bija nodomājis bēgt uz Anglijas pusi.
"Šopēcpusdien izstāde būs atkal vaļā. Mēs to līdz šim nevienam neesam teikuši, taču mums visu laiku rezervē stāv vēl viens fotodarbu komplekts!" Mākslinieks nolēmis iet vēl tālāk: "Šodien un rīt es domāju apzināti izvietot bildes tādā paskatā, kā te izskatījās tieši pēc vandālisma akta. Iznāks tāda konceptuāla instalācija!"
Sergejs Meļņikofs jaunībā paspējis septiņus gadus nosēdēt padomju lēģeros. Pēc tam aizbēdzis uz ārzemēm: "Es nelegāli šķērsoju Mongolijas robežu līdz ar visu ģimeni, jo mēs bijām izpētījuši, ka šo robežu sargā mazāk - kā nekā Mongolija skaitījās PSRS draudzīgā valsts. Bet tālāk arī Mongolijas - Ķīnas robeža bija mazapsargāta, jo labas kaimiņattiecības bija arī šo abu kaimiņvalstu starpā!" Tālāk MFF ticis līdz Amerikai, kur naturalizējies un pamazām kļuvis par dokumentālās fotomākslas klasiķi, vienlaikus iesaistoties Gulaga upuru meklēšanā un identifikācijā, Krievijas noziegumu dokumentēšanā Čečenijā un citos līdzīgos pasākumos.
Meļņikofs pamanījies fotografēt pat Marsu, kad šim nolūkam viņam un dažiem citiem ievērojamiem fotomāksliniekiem NASA uz īsu brīdi "aizdevusi" savu satelītu. Tagad viņš līkņā pār Brīvības ielas trotuāru, lasot kopā savas mākslas driskas.
Sarkanmelnais karogs pie Ministru Kabineta
Pagājušonedēļ pirmās cieta nevis fotogrāfijas, bet gan pie tām izliktais sarkanmelnais karogs. Lai ilustrētu Eiromaidana sajūtas, tā kāts bija iestiprināts starp riepām. Pretēji uzreiz pēc notikušā vandālisma teiktajam, tas nav un nekad nav bijis sīkpartijas "Labējais Sektors" karogs. Šīs ir UPA - Otrā pasaules kara un staļinisma laikmeta Ukraiņu Partizānu Armijas krāsas. UPA nacionālie partizāni, kam Latvijā atbilst mežabrāļu un "kureliešu" kustības, cīnījās reizē pret nacistiem un komunistiem.
Karogs simbolizē sarkanas asinis pār Ukrainas melnzemi. Tas ir ukraiņu nacionālās pretošanās karogs jau gadus septiņdesmit. "Labējā Sektora" karogs ir citāds: lai arī tas ir sarkanmelns, tam pa virsu ir "trijzobis" - visu ukraiņu (ne tikai militārajā dienestā esošo) nacionālais simbols kopš mūsu ēras devītā gadsimta.
Neizprotamu iemeslu dēļ uzbrucēji izstādei ir bijuši pārliecināti, ka sarkanmelnais karogs esot "fašistisks". Nekas nevar būt tālāk no patiesības. UPA rindās stājās daudzi ebreju izcelsmes ukraiņi, un UPA cīnījās kā pret komunisma noziegumiem, tā pret nacismu. Stepans Bandera, UPA politiskais līderis, gandrīz visu Otro pasaules karu nosēdēja Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē, un nacisti viņu izlaida tikai pusotru gadu pirms kara beigām ar cerību, ka Bandera cīnīsies pret Staļinu. Tā arī notika, bet vienlīdz Bandera aktivizēja cīņu pret nacistiem. Banderas brāļi tika noslepkavoti Aušvicē. Tā kā Stepans Bandera patiesībā ir vērtējams kā ievērojams antifašists.
"Tituškas" arī pie mums!
Līdz šim noķertie huligāni automātiski izpelnījušies "vatņiku" apzīmējumu, taču jāsaka, ka viņi īsti nemaz netiek līdz tādam statusam, kāds ir īstam Doņeckas "vatņikam", kurš gatavs doties kaujā, lai arī apšaubāmas lietas vārdā. Šie te atbilst vēl zemākai kategorijai - "tituškām". Ukrainā tie ir organizēti urlas, kurus par naudu var nolīgt visam kam: sākot ar konkurentu veikala skatlogu izdauzīšanu un beidzot ar Eiromaidana cilvēku sišanu ārpus barikādēm. Tie ir tie paši cilvēki, kas prokremliskā mītiņā par naudu var pilnā nopietnībā stāvēt ar plakātiem "Mēs pret BRĪVĪBU!"
Kopš revolūcijas beigām "tituškas" vairs nav tik redzami, taču attiecīgais kontingents Ukrainā nekur nav pazudis. Šādu huligānu aktivitātes pie mums ir slikta zīme. Vienlaikus laba zīme ir tā, ka Latvijas sabiedrības atbalsts viņu noķeršanai ir nekavējošs!
Pretēji Valsts policijai, ar plusa zīmi toties nav vērtējama Rīgas Pašvaldības policijas darbība. Viņi bija klāt tikai tad, kad trešdienas vakarā domubiedru grupa "Zibakcija" izziņoja nodomu uz pārmaiņām sargāt izstādi pa naktīm. Uz sargāšanu bija ieradušies aktīvisti, daži pat ar visām ģimenēm, bet nopriecājās, ka Pašvaldības policija tomēr nolēmusi darīt savu darbu. Diemžēl Nilam Ušakovam pakļautā struktūra savā postenī neizturēja pat pāris naktis.
Neatbilst patiesībai Valsts policijas svētdienas izteikums, ka organizatoriem pašiem esot jāsargā izstāde. Proti, likums paredz organizatoriem rūpēties par apsardzi politiskos mītiņos, lāpu gājienos, piketos utt., bet ne jau fotoizstādē! Vēl vairāk, tā pati Pašvaldības policija bija saskaņojusi, ka sargās kārtību no 5. līdz 22. oktobrim.
Brīvību uztver kā skandālu. Kāpēc?
Naids pret dokumentālu fotoizstādi, kurā redzams nekas cits kā brīvība un brīvi cilvēki - tā nav nejaušība. Tādiem postītājiem brīvība izsauc agresijas lēkmes. Izstādes bojāšanā zināma paralēle saskatāma ar Agneses Krivades dzejoļa "ō" ("Svētīgi") nīdēšanu - ja cilvēki ar zemu emocionālās inteliģences līmeni nonāk saskarē ar ekspresīvu mākslas darbu, šiem ļautiņiem no attiecīgā darba jaudas rodas mazdrusciņ tā kā bail. Tā kā savas izjūtas apzināties un izprast viņi neprot, bailes noved pie dusmām. Tad nu šis mākslas darbs jāpasludina vai nu par "netikumīgu", vai vispār par "fašistisku". Pirmajā gadījumā ir atrasts smuks iemesls to aizliegt, otrā - iegansts postīšanai.
Nevar teikt, ka taisni tagad māksliniekiem būtu uznākusi vēlme radīt provokatīvus mākslas darbus. Meļņikofa foto tapuši pirms gandrīz diviem gadiem, bet Krivades dzejolis - pirms teju desmit. Kas mainās - tā ir mūsu attieksme. Mēs vairs nepieļaujam, ka mūsu līdzcilvēkus jebkādu motīvu vārdā izolē no patiesības. Jāatzīstas: arī es ilgi domāju, vai savā grāmatā likt līķu kaudžu fotogrāfijas no Amvrosijivkas, no Ilovaiskas "katla". Tagad, pēc MFF izstādes izpostīšanas, saprotu - labi, ka ieliku.
Riepu smaka no fotogrāfijām
Izstāde centrējas nevis ap politiku un karogiem, bet ap cilvēkiem, no kādiem sastāvēja Eiromaidana revolūcija. Fotoaparāts nav spējīgs iemūžināt smakas, bet man uz visiem laikiem Maidans stāvēs atmiņā ar savu neaprakstāmo smārdu - kombināciju no sadegušām riepām, neskaitāmu ugunskuru dūmiem un tikko jūtama boršča grāpja aromāta. Tāpēc nobeigumam - izstādē redzamo laiku (2014. gada janvāri) atainojošs fragments no grāmatas "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija - aculiecinieka stāsts".
"No Maidana puses Mihailo Hruševska ielas barikādei var piekļūt puslīdz netraucēti - bet tikai tāpēc, ka mums ir paveicies: šobrīd valda pamiers. Atliek uzkāpt pa slideniem, zoļu nopulētiem pelēkmelna ledus pakāpieniem, lai pāri barikādes augšmalai ieraudzītu spīdošu metāla vairogu sienu zilimelni tērptu "Berkut" vīru priekšā. Abu pušu aizmugurēs deg uguns nokvēpušās metāla mucās - sildās gan dumpinieki, gan valdības spēki. Laukums starp abiem spēkiem ir pārklājies ar metru biezu draņķu kārtu. Neatšifrējamā putrā sasaluši salauzti dēļu gabali, cīņā saplēstu drēbju skrandas, sadegušu riepu kordi, izšautas patronas un gumijas lodes, pudeļu lauskas no Molotova kokteiļiem un droši vien pa kādam izsistam zobam. Un asinis. Tur visur apakšā ir asinis. Sarkanas asinis, samaisītas ar melniem kvēpiem.
Un visu šo laiku blakus esošā viesnīca ir turpinājusi strādāt, tāpat kā kafejnīca, pret kuras skatlogu stikliem ir atbalstīts barikādes labējais flangs. Telefons pieslēdzas pie kafejnīcas "Wi-Fi": to savu bilžu tvītošanai izmanto gan "Labējais Sektors", gan "Berkut" vīri. "Karš paliek karš, bet statusi sociālajos tīklos jāatjauno," vēsta svaigākā paruna.
Barikādes labajā pusē, skatoties no tautas pozīcijām, ir viesnīca, blakus nams un kādi veikali. Kreisajā pusē ir parks, kurā drūzmējas daudzas sievietes, kuras ar rungām rībina pa dzelzs mucām. Rīboņa ir klusa un lēna. Kolīdz atsāksies kauja, rībināšana kļūs ātra un asa - šāds troksnis ir zīme, ka citiem jānāk palīgā! Tā kā valdība slāpē telefonsakarus Maidana tuvumā, rīboņa ir ātrākais rādītājs, kur un cik ļoti vajadzīgi papildspēki. Atšķirībā no Dienvidamerikas galvu mednieku ciltīm, šejienieši vienīgi vēl nav iemācījušies uz bungām izsist tekstus. Sotņas komandieris nevar pieiet pie sieviņas, kas stāv ar mucu un rungu, nevar iedot viņai lapeli ar tekstu un pateikt: "Dobrohodņa, šanovna! Nobungojiet priekš visiem šādu īsziņu! Dzjākuju!"
Barikāde ir slidena un viltīga. Sastāvot pamatā no melna ledus (vai vismaz noklājusies ar tādu), tā ir nesagraujama un neaizdedzināma. No mūsu puses pa to varam uzkāpt, sekojot ledū iecirstiem terasveida pakāpieniem. No berkutiešu puses raugoties, barikāde ir lēzena un slidena, tā neatgādina vertikālās un stāvās riepu un sniega maisu barikādes otrā Maidana galā, kur "kazaku redute". Šeit konstrukcija ir viltīgi aprēķināta, lai berkutiešu BTR, kurš kustas uz riepām un nevis kāpurķēdēm, pa lēzeni slideno ledus nogāzi netiktu barikādei pāri. Pat Antiņam vajadzēja trīs zirgus, kamēr tika tādā kalnā augšā - redzams, ka ideja ir pareiza un strādā ne tikai skatuves mākslā, bet arī reālos apstākļos revolūcijā!
Fotoaparāta skatumeklētājā parādās berkutiešu ķēde - vīri melnās ķiverēs, ar vienlaidus vairogu rindu priekšā...
- UWAHA! - no sāna atskan uzsauciens, un uz barikādes uzlec vairāki nacionālisti. Vai "Berkuts" ir sarosījies?! Tik tiešām, viņā pusē vērojama kustība!
- Zibspuldzi nost! - kliedz viens radikāļiem. Bet ir jau par vēlu.
Izrādās, berkutiešiem ļoti nepatīk, ja viņus fotografē kāds no malas - vienalga, ukrainis vai ārzemnieks. Pa gabalu to tāpat nepateiksi. Tagad, ieraugot zibspuldzes uzliesmojumu, viens no viņiem ir paņēmis kādu metamo un lidina uz šo pusi. Vai tā ir dūmu kapsula? Trokšņa granāta? Nē, pagaidām tā ir vienkārši draza. Sievu rībināšana mūsu aizmugurē pa mucām atdzīvojas, uz barikādes ledus lec vēl citi "Labējā Sektora" biedri, kuri atskrējuši no sava midzeņa. Nu ir jātinas - jāmēģina nolekt no ledus kupra, nenogāžoties un nesasitot kameru vai zibspuldzi. Resno galu pret ledu atdauzīt var kaut desmitreiz, bet kameras iebojāšana ir nepieļaujama! Ietraumēs spoguli, tas vairs nekritīs, un tad dabūs bildēt ar pussekundes "ātrumu".
"Labējā Sektora" kaujinieki uzlec uz barikādes, sagrābj rokās bruģakmeņus un aizlidina kādu duci uz berkutiešu pusi. Bruģis grabēdams atlec no viņu vairogiem, nenodarot pilnīgi nekādu kaitējumu. Nez no kurienes mūsu aizmugurē ir izvilkta katapulta: milzīga "kaķene", kuras turēšanai vajag divus vīrus, vēl trīs - piecmetrīgās gumijas atvilkšanai, un vēl vienam jāielādē katapultā metamais Molotova kokteiļa lādiņš. Šī katapulta ir jau otrais modelis. Pirmo sagrāba pretinieki.
Bet izskatās, ka šobrīd tā ir izvilkta un uzstādīta drīzāk demonstrēšanai, jo pielādēta netiek: uz atlūzām piecūkotā ielas posma starp abu pušu pozīcijām ir izgājuši trīs mācītāji. Viņi tagad ar apelēšanu pie Dieva un veselā saprāta cenšas nomierināt abas puses, lai nesāktos kārtējais "mordobojs" par neko.
Kā viena valsts tik tālu var nonākt?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
