Lai gan publiskajā telpā tiek uzturēta versija, ka skolotāji streiko, jo uzskata, ka viņiem par maz maksā, patiesais iemesls ir daudz plašāks. Tā ir gadiem ilga, mērķtiecīga dažādu politisko spēku cīņa par ietekmi un varu, kurā ir divi galvenie ieroči, kas tiek realizēti ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Pirmais - apgalvojums, ka Latvijā skolotāji nespēj nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Otrs - skolotājiem samaksā nepietiekoši.
Turklāt abus šos apgalvojumus izmanto visas iesaistītās puses, tos "lokot" pēc vajadzības un tā brīža pieņēmumu par veidu, kā gūt lielāku ietekmi. Tajā pašā laikā nedodot sabiedrībai savlaicīgu, pilnīgu, pamatotu un, kas galvenais, saprotamu informāciju, lai cilvēki varētu paši analizēt.
Un tam visam pa vidu ir skolotājs, vecāki un bērni, kas tiek savstarpēji sarīdīti un kas vairs nesaprot, kam tad ir taisnība. Rezultātā visi kļūst par cietējiem, bet tas atkal paver plašu darbības lauku dažādiem glābējiem un cietēju interešu aizstāvjiem, kuri patiesībā tā īsti nemaz nevēlas nevienu izglābt, jo tad būs jāmeklē cits "jājamzirdziņš" savas ietekmes nostiprināšanai un realizēšanai. Tas garantē, ka skolotāju algu un izglītības kvalitātes jautājums vēl ilgi būs politiķu un citu sabiedrības grupu dienas kārtībā.
Jaunais (ja precīzāk, tad jaunais jau ar "bārdu") pedagogu atalgojuma modelis skaidri parāda, ka valdošajai koalīcijai Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) personā arī nav nekāda interese reāli paaugstināt izglītības kvalitāti. Šis modelis ir veidots, nevis izdiskutējot un definējot, kāda izglītības kvalitāte ir nepieciešama, lai nodrošinātu Latvijas izaugsmi un katra tās iedzīvotāja labklājību, tad izplānojot, kā to panākt, aprēķinot nepieciešamās izmaksas un pēc tam sastādot grafiku, ko un kādā secībā paveikt, atbilstoši pieejamam finansējumam, bet gan izraujot no konteksta atsevišķu sistēmas elementu (skolotāju algas), kuras tālāk apspriešanas gaitā tiek tā samazinātas, lai atbilstu pieejamajam finansējumam.
Rezultātā, pat ja šis pedagogu atalgojuma modelis tiks pieņemts, tas neatrisinās izglītības kvalitātes problēmu un liela daļa sabiedrības joprojām turpinās apgalvot, ka skolotāji slikti strādā. Tikai tad jau daudz skaļāk, jo no nodokļiem taču tik daudz miljonu tiek atvēlēts tieši skolotāju algu palielināšanai! Savukārt nabaga skolotājs turpinās pūlēties, cik spēdams, skaidri zinot, ka par darba kvalitāti vienalga saņems nopēlumu, jo nekur jau nav skaidri definēts, par kādu kvalitāti tieši skolotājam maksā.
Ir neskaitāmi dokumenti un sabiedrības pieņēmumi, bet būtu nepieciešams skaidri definēt, kas un kādā kvalitātē skolotājam jāizdara par nodokļu maksātāju naudu. Ja kādam vecākam gribas savādāk, tad taču ir alternatīva - privātskolu sistēma.
Skolotāji cīnās par profesijas prestižu un to, lai viņu ieguldītais darbs tiktu novērtēts. To apliecina kādas Rīgas skolas skolotāju izteikumi:
- "Katrs, kam nav slinkums, var apšaubīt skolotāja kompetenci, jo katrs ir gājis skolā un zina, kā labāk vajadzētu darīt."
- "Skolotāji ir studējuši pedagoģiju, bet jebkurš vecāks pat bez pedagoģiskās izglītības var atnākt un mācīt, kā labāk mācīt bērnu. Turklāt dažādu bērnu vecākiem var būt diametrāli pretēji viedokļi."
- "Es vairs nevaru ar lepnumu teikt, ka esmu skolotāja. Draugi vīpsnā par mani, kā neveiksminieci - kāpēc nemeklēju darbu, kur maksā vairāk?"
Pedagogi cīnās par skaidrību, mērķtiecību, sakārtotību un kvalitāti sistēmā, ko apliecina šādi skolotāju izteikumi:
- "Skolotājs tiek apkrauts ar papīru kaudzēm - kā vienīgo paņēmienu sava darba kvalitātes pierādīšanai."
- "No skolotāja patērētā laika un veicamajiem pienākumiem vienalga daudz kas nav iekļauts jaunajā modelī un arī turpmāk netiks apmaksāts."
- "Skolotājam ir uzlikta atbildība un pienākums par visu, tajā skaitā par bērnu higiēnu. Vainīgos vienmēr meklē skolā - ko skola un skolotājs nav izdarījis. Par to, ka vecākiem būtu primāri jāpilda vecāku pienākumi, neviens nerunā."
- "Kad studējām, mums tika teikts, ka skolotāja darbs ir misija. Bet katra cilvēka fiziskie resursi ar laiku izsīkst, mēģinot kvalitatīvi strādāt neskaidrā sistēmā un bez pienācīga atbalsta. Gribu nākt uz darbu ar laimes sajūtu un sniegt to bērniem."
Skolotāji cīnās pret gadiem kultivēto attieksmi pret izglītības darba veicējiem un darbības imitāciju sistēmas sakārtošanai:
- "Beidzot jāpanāk tāds stāvoklis, ka skolotājs jūtas mierīgs, nevis katru septembri zīlēt, kāda būs alga. Nekur nav publicēta esošā pedagogu atalgojuma modeļa redakcija un es nevaru saprast, kāda būs tieši mana alga. Visu laiku notiek informācijas slēpšana!"
- "Ir sajūta, ka ar skolotājiem pašreiz manipulē, jo nedod pilnu informāciju par modeli un citu informāciju. Nav iespēju pašai izlasīt un saprast, kam taisnība, nākas paļauties uz vispārīgiem IZM un arodbiedrības apgalvojumiem."
- "IZM saka, ka mazas algas ir tāpēc, ka skolotāju ir par daudz. Nezinu nevienu skolotāju, kuram maksātu par nekā nedarīšanu. Ne jau skolotāji izdomāja mācību priekšmetu un stundu skaitu un esošo skolu sistēmu."
- "Streikoju, jo problēmas gadiem nemazinās, tāpēc atkal jāatgādina par tām."
Visbeidzot, skolotāji cīnās par atalgojumu, kas atbilstu viņu izglītībai un uzliktajai atbildībai, kā arī par tiesībām saņemt atalgojumu par visu paveikto darbu:
- "Vēlos saņemt atalgojumu, kas atbilstošs manai izglītībai un uzliktajai atbildībai."
- "Man, tāpat kā lielākajai daļai citu pedagogu, šis ir sirdsdarbs, un ne jau alga mani pamudina strādāt labāk. Bet nav normāli, ka man jācīnās par izdzīvošanu. Arī man ir bērni, kuri jāizaudzina, jāizskolo."
- "Es solidarizējos ar savu mammu, kas strādā laukos. Viņas skolu likvidēja un tagad viņa strādā par bērnudārza audzinātāju. Viņas alga ir nožēlojami maza, bet viņa neuzdrīkstas protestēt, jo uz vispārējā bezdarba fona, lauku cilvēkos valda pārliecība, ka skolotāji jau tā ir bagāti."
Un visam pa vidu aug bērns - cilvēks, kas veidos nākotnes Latvijas sabiedrību. Cilvēks, kuru plosa pretruna starp mājās dzirdēto, plašsaziņas līdzekļos pausto un izglītības iestādē piedzīvoto. Kuru ceļu viņš izvēlēsies? Vieglāko - nemācīties, jo visi jau saka, ka skolotājs nejēga? Varbūt nespēs izšķirties starp pārliecību, ka izglītība būs vajadzīga un nevēlēšanos mācīties, jo visapkārt tiek pausts, ka tās kvalitāte ir slikta, rezultātā savu mulsumu izpaužot mācību disciplīnas nemitīgos pārkāpumos un necieņas izrādīšanā pret pedagogu un tiem klasesbiedriem, kas vēlas mācīties?
Ikvienam no mums - pieaugušajiem - ir jāsaprot, ka ar savstarpējās sarunās pausto attieksmi par pedagogu darbu mēs vai nu palīdzam bērnam rast motivāciju mācīties vai arī radām pretrunas bērna prātā un graujam motivāciju. Vecāki bērna mācīšanās problēmu cēloni atrod skolotāja darbā, bet skolotāji - vecāku audzināšanā. Risināsim problēmas, sarunājoties tiešu un atklāti kā pieaugušiem cilvēkiem pieklājas, nevis savu bezspēcību slēpsim aiz otras puses nopelšanas. Kopā cīnīsimies par Latvijas nākotni, ko varēs nodrošināt tikai kvalitatīvu izglītību ieguvuši šodienas bērni un jaunieši!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
