Visdrīzāk, abas nācijas neatkarīgu valstu veidošanā būtu sasniegušas daudz vairāk, ja tām XX gadsimta sākumā līdzīgi trim Baltijas valstīm būtu izdevies izvairīties no sarkanās okupācijas 1921.gadā. Deviņdesmitajos gados, kad Dienvidkaukāzā norisinājās vairāki kari, Gruzijā - karadarbība Dienvidosetijā un Abhāzijā, un militāra sacelšanās pret pirmo 1991.gadā ievēlēto Gruzijas prezidentu Zviadu Gamsahurdiu, bet Ukraina nespēja izrauties no ekonomiskas un politiskas stagnācijas, daudzi šo valstu pārstāvji uzsvēra baltiešu prasmi jaunas sistēmas ieviešanā, kā arī atturēšanos no nepārdomātas rīcības dažādu domstarpību gadījumā.
Bija noprotams, ka tam ir kaut kāds sakars ar valstisko neatkarību starpkaru laikā. Tas bija Baltijas valstu kapitāls, kas bez liekas šaubīšanās ļāva noteikt politiskos orientierus un ķerties pie to sasniegšanas. Ukrainā un Gruzijā visa tā nebija - tās bija Kremļa vadītās un visumā bezjēdzīgās organizācijas jeb NVS dalībnieces. Abās valstīs bija nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai nonāktu pie izpratnes par savu vietu, par sabiedrotajiem un briesmām.
Šo neskaidrību, kā tagad redzams, prasmīgi izmantoja Krievija. Bez Kremļa "palīdzības" konflikti ar osetīniem un abhāziem neiegūtu tik radikālas formas un Gruzija, iespējams, nebūtu zaudējusi 20% savas teritorijas. Ukrainā iejaukšanās tika veikta ar citiem paņēmieniem, taču arī tie nebija īstenoti pieklājīgā atturībā, kā nāktos uzvesties divu neatkarīgu valstu starpā. Problēmas iezīmējās 2004.gadā, kad pirms prezidenta vēlēšanām Kijevā ieradās Vladimirs Putins un skaidri parādīja, ka atbalsta šajā postenī V.Janukovču. Toreiz tas beidzās ar Oranžo revolūciju, kas visiem sagādāja pārsteigumu. Vispirms jau pašiem ukraiņiem, kas iepriekš nebija saskatījuši sevī šādu spēku, taču arī visiem pārējiem - kā Kremlim, tā arī Rietumiem, kas bija paguruši sekot Kijevas untumainajai politikai un centieniem vienlaikus sēdēt divu zirdziņu mugurā.
Ukraiņi ieguva jaunu varu ar prezidentu Viktoru Juščenko. Viņa valdīšana nedeva gaidīto lielo mērķu sasniegšanu, ekonomikā neizdevās veikt izšķirošas reformas, tomēr viņa laiks izdarīja kādu citu svarīgu pakalpojumu - Ukrainas sabiedrībā ar katru gadu aizvien vairāk nostiprinājās izpratne par demokrātiskajām vērtībām. Tas bija izšķirošs laiks, kad nostiprinājās pilsoniskā apziņa. Janukoviča prezidentūras laikā tā ilgi klusēja un sevi izpauda 2013.gada nogalē. Kad pēc studentu piekaušanas Kijevas centrā ieradās pusmiljons ukraiņu, kļuva skaidrs, ka šo cilvēku noskaņojums ir ievērojami mainījies. To saprata visi - gan cilvēki Maidanā, gan pieredzējuši žurnālisti, gan arī Kremlis. Maskava izdarīja secinājumus un tādēļ tika šauts Kijevas centrā, tad okupēta Krima un atklāts karš Donbasā.
2015.gada nogalē tika sperts gaidītais solis uz abu valstu ciešāku integrāciju Eiropā - paziņots par ES vīzu nepieciešamības atcelšanu Ukrainas un Gruzijas pilsoņiem. Tas nozīmē praktiskus ieguvumus, kas vērtējami noteiktā finansiālā izteiksmē, taču vēl lielāka ir pievienotā vērtība - tas ir signāls par abu valstu atrašanos uz pareizā ceļa un nopietns iedrošinājums tālākam darbam. Tomēr tam nevajadzētu kļūt par pārlieku nomierinošu argumentu, Kijevas un Tbilisi tālāka virzība uz ES un NATO var izsaukt no Maskavas jaunas nopietnas atbildes. Ar to jārēķinās, lai dažāda mēroga sankcijas būtu pa rokai. Latvijai šis trauksmainais laiks jāizmanto, lai intensificētu kontaktus ar Gruziju un Ukrainu - šķiet, gandrīz nekur pasaulē tik labi neizturas pret baltiešiem kā Gruzijā un Ukrainā. Beidzamā gada laikā, uzturoties Ukrainā, bieži nācies dzirdēt pateicību par atbalstu ukraiņiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
