Jau vairs neatceros, uz kurām frāzēm mūsu sākotnējos argumentos mēs paši uzsēdāmies, un kuras līdz jēgas zudumam tiražēja mediji, un kuras sagrozītā veidā mums mutēs atpakaļ lika "otra puse". Bet gan jau tādas bija. Tāpat kā tagad un īstenībā jau no paša sākuma iet tā dziesma par Zaigas Gailes un viņas atbalstītāju nevis estētiskajām, bet, iespējams, merkantīlajām, vai vēl ļaunāk, politiskajām interesēm.
Tas ir smieklīgi, jo kādas gan citas, ja ne politiskās intereses vada valdošo tautas upura kultu un ar to saistīto simtgades kulta būvi - Okupācijas muzeja pārbūvi par Nākotnes namu. Un jā, iebildumi pret to ir politiski (nevis "tikai" estētiski, lai gan man estētiski nav "tikai", bet par to vēlāk). "Ideoloģiskā nepatika" ir nevis pret nozīmīgo atmiņas institūciju, bet pret nacionālistisko politiku, kuras viens no karogiem nožēlojamā kārtā ir arī represēto ciešanas.
Taču neviens no protestētājiem nejūtas īsti kompetents šo savu sajūtu noformulēt, tāpēc atbilstoši racionālā laikmeta garam un tā ētikai izmanto argumentus tikai savas profesionālās kompetences ietvaros. Vai šī nepatika pret nacionālismu, tā retoriku un tā manifestācijām tendenciozos likumos un pieminekļos un vēstures interpretācijās automātiski nozīmē valstiskuma graušanu, kaut kādu ārējo ienaidnieku interešu veicināšanu un tautas ienaidnieka statusu?
Nu, iespējams, un lai tā būtu. Bet vai tiešām kāds tic, ka Zaigai Gailei, viņas 20 sākotnējo atbalstītāju grupai un tiem vairāk kā tūkstots cilvēkiem, kas vasarā pievienojās protestam ar saviem parakstiem, rūp kaut kāda "nelatviskā" elektorāta balsis, un tad šādā veidā, iebilstot pret Nākotnes namu, tās tiktu vāktas? Vai arī otrādi - vai tiešām kāds tic, ka tam, viņuprāt, pretlatviskajam elektorātam rūp tas, kas un kā notiek okupācijas muzejā? Zolitūdes un Daugavpils tantes pa ceļam uz veikalu tā vien shēmo, kā aizbāzt tiem latviešiem un viņu okupācijas faktam muti! Kā tad. Toties neatkarīga muzeja "latviskošanas" uz priekšu dzinējiem gan rūp viņu elektorāts un attiecīgā līdzfinansējuma apgūšana.
Un tas tikai rāda, ka šādas valsts gribētājiem vispār nav ideju, ko ar Latviju iesākt, un kādu nākotni tai būvēt. Dažbrīd šķiet, ka ar simtgadi te viss arī beigsies. Ka nemaz nav cita, tālāka nākotnes plāna. Un liels daudzums politiķu un kultūras producentu tieši no tā barojas - no "simtgades" projektu finansējuma. Jo tāds "šeit un tagad un tūlīt" ir ienesīgāks ceļš, nevis padomāt rūpīgāk un ilgākā termiņā. Te tiešām ļoti daudz kas jau izskatās pēc ļaunās Krievzemes atspulga, tikai nomales sīkajā mērogā kā peļķē. Nav pat vēlreiz jāuzskaita viss šovinisms, ksenofobija, baiļu uzkurināšana, korupcija, savas vēstures mītu konstruēšana un glorificēšana un tā tālāk. Tomēr es gribu, lai mums ir okupācijas muzejs. Manā ģimenē tāpat kā daudzās ir izsūtītie, trimdinieki, bijušie leģionāri un sarkanie un, pieļauju, arī kolaboracionisti.
Tikai mājās pat tagad neviens par to nerunā, vai arī vairs nerunā - vai nu īsti nezina, kā tur bija, savu priekšstatu aizmigloti negrib atzīt, kā tur īsti bija, vai arī ir jau miruši. Tāpēc es gribu tādu vietu, kur to profesionāli, neideoloģizēti un akadēmiski godīgi pētītu un, cik iespējams, objektīvi stāstītu.
Par estētisko runājot, manas domas gada laikā nav mainījušās - esošajā situācijā es to joprojām redzu kā visefektīgāko okupācijas pieminekli. Tādu atkārtot nav iespējams, bet pazaudēt ir ļoti viegli. Piebūves projekts izskatās prasts, esošā situācija neizskatās prasta. Tā man šķiet ne mazāk spēcīga par Vīnes Jūdenplača monumentu - tādu dadzi acī visiem. Kaut kāda piefrizēšana, "sakārtošana" (kā man riebjas šis vārds arhitektūras kontekstā, pat vairāk par vārdu remonts riebjas!), tā samierināšana ar jau tā grotesko apkārtni efektu noteikti mazinātu.
Tur viss jau ir. Man patīk arhitektes Sintijas Vaivades ideja par plašu, tīru, tukšu, tumšu pārdomu telpu ar spēcīgu videoinstalāciju un soliņu varbūt. Bez žēlabainiem, ar rakstainiem lakatiņiem piebāztiem stendiem, kuru nozīmi pat cietušo mazbērni nejūt, kur nu vēl tik gaidītie un latviešu traģiku saprast aicinātie ārzemnieki. Ar spēcīgu multisensoras pieredzes iespēju piepildīta esošā muzeja lieltelpa, Sintija saka. Un tā telpa tur jau ir, un tādu pieredzi savā sākotnējā represēto piemiņas memoriāla projektā piedāvāja arī Kristaps Ģelzis un arhitekte Ilze Miķelsone. Birkerta paplašinājumā ir Klusuma istabiņa (tātad pat viņš jūt tādu nepieciešamību, taču tehniskā projekta izpildītāju piedāvājumā tā atrodas gaiteņa galā aiz sieviešu tualetēm un vadības kabinetiem, bet memoriāla skaņu/gaismu/taustes instalācija tika noīsināta "līdzekļu taupīšanas dēļ".) Taču te ir problēma - cita arhitekta ieteikums kaut ko labot kolēģa darbā skaitās tāds kā profesionālās ētikas pārkāpums.
Tāpēc Zaigas Gailes praktiskie priekšlikumi tā mulsina arī tos arhitektus, kas vispārīgi varbūt viņai piekristu. Lai gan no otras puses uz to varētu skatīties arī kā uz vēl viena speciālista konsultāciju, kā tas ir ārstu-pacienta attiecībās. Pacients šajā modelī būtu muzejs un valsts, kas tātad tagad apņēmusies visu savu būtību iespiest un manifestēt šitajos dažos jaunajos kvadrātmetros un mūžīgā upura lomā. Labi, lai tā būtu. Bet tad kāpēc to nedarīt kvalitatīvi? Tur tiešām ir daudz brāķu un nepilnību, arī tehnisku, tajā piebūves projektā. Uzbūvēts tas nebūs nekāds simtgades sasniegums, bet gan parastais nekas - ar šauru un samocītu telpu dramaturģiju. Piecietīs, protams, par to atkal nerunās. Būs kā parasti, lēti un apšaubāmi, bet vismaz būs.
Kopš pēdējās lielās publiskās diskusijas un vēl dažas reizes tiekoties ar Zaigu Gaili privāti, man ir radusies sajūta, ka arī viņa cīņu pret piebūvi jūtas zaudējusi, bet tad vismaz varētu palīdzēt ar piebūves projekta uzlabošanu. Tādu attieksmes maiņu redzu arī pie diviem nākamajiem niknākajiem piebūves pretiniekiem - arhitekta Anda Sīļa un profesora Jāņa Krastiņa. "Ja jau mums tik ļoti vajag, tad vismaz izdarām to cienījami, bez vecajām kļūdām." Bet tā kā ir neētiski ņemt nost darbu kolēģim, šajā gadījumā tehniskā projekta autoram Intam Pujātam, kurš neko mainīt ir netaisās, jo par to tāpat papildus vairs nemaksājot, turklāt ar visu šo strīdu viņam ir pamats justies publiski diskreditētam, tad te nu mēs esam. Fiksi un formāli tehniskie projekti, lai gan Latvijas būvniecības virtuvē tas vairākumaprāt neskaitās trūkums.
Plus vēl Gunars Birkerts visu laiku. Ja arhitekti tomēr, cik vien spēj, cenšas noturēties un nenorādīt uz kolēģu "treniņbiksēm", Vaira Vīķe-Freiberga, kas tagad mobilizēta cīņai, saka: "Birkerts stāv krietnu galvas tiesu pāri citiem, kas tagad kritizē viņa projektu". To, protams, varētu tulkot arī kā "stāv pāri šīm sīkajām ķildām", un to tad varētu uzskatīt par cieņpilnu argumentu, bet tas nebija tas, ko Vīķe-Freiberga teica. Laikraksts IR mazliet piepucēti izcēla viņas 24. janvāra Panorāmā teikto: "Būsim godīgi, [..], vislielākā reputācija pasaulē - tas ir Birkerts. Tas nav neviens no mūsu padomju laika arhitektiem, ja. Ja ir runa par profesionālo kompetenci un reputāciju, tad Birkerts stāv krietnu galvas tiesu pāri citiem."
Nu, kā lai to apgāž? Neviens to nevar apgāzt, tikai kāds vieskritiķis no ārzemēm, droši vien, bet arī tādus te nav pieņemts ņemt par pilnu. Būšu godīgs un teikšu, jā, tā ir tiesa - daudziem, kas gada laikā pievienojās protestam arguments bija sena nepatika pret daudzu trimdas tautiešu paštaisnumu un vīzdegunību. It kā tikai trimda pati par sevi būtu labas reputācijas garants, bet te, okupācijā uzaugušie, būtu bojāts ģenētiskais materiāls.
Turklāt Vīķe-Freiberga turpina ar to, ko no paša sākuma pārmet muzeja vadība un tagad arī citi "padomju produkti", Ēlerte, Kalniete un atklāto vēstuli parakstījušie kultūras darbinieki - merkantīlās intereses. Ja pārmetums par politiski pretlatvisko angažētību ir tik ārprātīgi propagandisks, ka saprotams acumirklī, tad ar merkantīlajām interesēm viņi tur paši putrojas. Turklāt ierasti pretīgajā sīko Latvijas polittehnoloģiju garā. Pirmkārt, nebūtu nemaz tik grūti tās tieši izpētīt un atmaskot, ja jau tik valstiski svarīgs gadījums. Lūk, tā un tā - Gaile lobē tādus un tādus Strēlnieku laukuma tīkotājus, Ušakovs (ja jau viņiem tik ļoti vajag īstu ienaidnieku, kura lomu Gaile tomēr spēlē slikti) - tādus un tādus. Lai Nekā personīga vai De Facto pētnieki izvētī, pieskavo pie sienas merkantīlos tīkotājus. Bet nedodas viņiem rokā tās intereses. Nabaga Kronbergu ar viņa viesnīcu apceļ, bet viņš taču ir par piebūvi! Grūti ko pārmest arī būvvaldei un tās birokrātiskajam pedantiskumam. Ja citur par Zolitūdes traģēdiju vairs diez ko negrib runāt, tad tur par to atceras katru dienu. Un visiem, kas pēdējos 25 gados saskārušies ar būvniecības realitāti Latvijā, tas būtu jāatceras katru dienu.
Beigās paliek tik vien, cik sakrālais vārds "merkanīli", kas, bieži atkārtots, ir kā sarkana lupata trūcīgajai tautai un viņas naidam pret turību. Tas, starp citu, arī Krievijā ir iemīļots propagandas triks, lai turētu masas naidā pret izglītoto, turīgo vidusslāni, kas spējīgs uz kvalitatīvu opozīciju. Bet tas tā. Vēl man ir teikuši, ka vai tik es neesmu tas noderīgais idiots - naivs ideālists, kas atbalstot to, ko pats nemaz nesaprotot. Ka tur jābūt zemūdens akmeņiem, un kad tie nāks ārā, lūk, tad varēšot kost lūpā.
Var jau būt, var jau būt. Vienīgi redzot Zaigu Gaili tuvumā, es nespēju sevī uztaustīt tādu cinismu, lai turētu viņu aizdomās. Viņu, kas tiešām riskē ar veselību, savu pārliecību aizstāvēdama. Kurš merkanīls aprēķinātājs un kādas naudas vārdā tā sistos, ar zīmuli rokā nepagurstoši skaidrojot katram, kas gatavs ieklausīties, tā ārkārtīgi garlaicīgā piebūves projekta? Nevienam citam nav bijis tādas intereses iedziļināties tajā visaugstākās reputācijas arhitekta idejā, meklēt un saprast tajā mistisko, neiesvētītajiem apslēpto, ģēniju, bet katru reizi atrast tikai viduvējas biroju ēkas projekta kārtējās funkcionālās paviršības. Merkantīlo tīkotāju tas projekts tik detalizēti neinteresētu. Viņu interesētu to visu noraut podā neiedziļinoties, nevis sevis izmešana publiskai plosīšanai.
Vēl, protams, varētu pieņemt, ka tā ir profesionāla greizsirdība, kas Zaigu Gaili vada, vai arī vēsturē daudzkārt pieredzētā divu dažādu ideju sadursme - kā franču intelektuāļu sašutumā par Eifeļa torni, piemēram. Taču piebūves projekts diemžēl ir tik žēlīgs, ka nekāds simtgades sasniegums no tā nesanāk, ir grūti tur atrast kaut ko apskaužamu.
Jā, tas viss ir par estētiku, politiku un merkantīlismu, tikai jautājums ir, kuras puses estētiku, politiku un merkantīlismu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
