Pirmais Latgales latviešu kongress bija atšķirīgs no daudziem mūsdienu kongresiem. Tas bija īsteni demokrātisks pasākums – saiets, kurā ļāva izteikties visiem interesentiem, bija strīdi un vilšanās, šaubas un bažas. Piemēram, šaubas par latgaliešu un Baltijas latviešu saderību visu mūžu pavadīja pirmās latgaliešu avīzes izdevēju un literātu Franci Kempu.
Piemēram, Latgalē dzīvi regulēja Krievijas impērijas likumi, kamēr Vidzemē un citās Livonijas daļās bija pavisam cita dzīve; bija dažādi uzskati, arī valodas, kas varēja radīt daudz pārpratumu. Kempu vēl pirms Latvijas izveidošanās 1918. gadā satrauca, vai latgaliešiem nenāksies ciest no Baltijas latviešu šovinisma, tomēr šīs bažas toreiz atstātas risināšanai nākamajām paaudzēm. Šķiet, mūsu paaudze pagaidām ar to netiek galā.
Jau tolaik bija svarīgi definēt, kas ir latgalieši, Latgales latvieši un Baltijas latvieši – galu galā katram bija dažādi uzskati. Pie latgaliešiem pieskaitīti visi Latgalē dzīvojošie un uzaugušie dažādu tautību cilvēki, Latgales latvieši – tikai latvieši, kuri atradās Latgalē, bet Baltijas latvieši – Kurzemē un Vidzemē dzīvojošie. Piemēram, latgalieši ļoti iestājās par latgaliešu valodas saglabāšanu un izkopšanu un dara to arī šodien.
Tieši viņi piedalījās Pirmajā kongresā - lēmumus pieņēma Latgales latvieši, bet citu tautību latgalieši bija uzaicināti tikai viesu godā. Neskatoties uz šķietami strikto definēšanu, Latgalē dzīvojošie bija ļoti saliedēti un 1917. gadā notikušais Latgales latviešu kongress nebeidzās vien ar bažu definēšanu. Ne bez strīdiem, bet pareizais lēmums tika pieņemts - tika izvirzīts mērķis veidot vienotu Latviju kopā ar Kurzemē un Vidzemē dzīvojošiem. To pat vēlāk iecirta akmenī kā sapni un vēlējumu nākamajām paaudzēm. Arī šodien tas ir jāuztver nevis kā piemineklis pagātnei, bet gan kā ļoti aktuāls un svarīgs uzdevums.
Latgales inteliģence meklēja sakarus ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem – tas bija laiks, par ko bija sapņojuši tādi vīri kā Francis Trasuns, Nikodems Rancāns, brāļi Skrindas un daudzi citi, kuru nopelns lielā mērā ir Latvijas izveidošanās. Viņi ne tikai tiecās pēc vienotas Latvijas valsts izveides, bet visupirms vēlējās apvienot, saliedēt pašus latgaliešus – izplatīja avīzes latgaliešu valodā, dibināja latgaliešu kori un teātri tā laika Petrogradā, kurā par kordiriģentu aicināja tā laika Petrogradas konservatorijas pasniedzēju Jāzepu Vītolu; Latgales mecenāti atbalstīja virkni kultūras iniciatīvu. Tai pat laikā latgalieši uzmanīgi vēroja, kā veidojas Vidzemes autonomijas iedīgļi.
Ir pagājuši teju simts gadi, kopš latgalieši sanāca kopā, lai aicinātu tiekties pēc vienotas Latvijas, taču tāda vēl joprojām nav uzcelta. Tuvojoties notikuma simtgadei vēl pirms pašas Latvijas dzimšanas dienas, būtu labi uzsākt nesasteigtu diskusiju par šķēršļiem vienotas Latvijas mērķa sasniegšanā.
Pēc Kerenska valdības nodibināšanas Krievijā, visas mazās tautības, kas bija zem carisma spaidiem, sāka meklēt autonomās brīvības – tie bija ne tikai poļi un somi, bet arī mazākās tautības. Latgalieši vēl pirms rosinājuma veidot savu valsti, iestājās par latgaliešu valodas izkopšanu, kas ne tikai toreiz, bet visas šīs simtgades laikā bija viena no no latgaliešu prioritātēm. Dažas Latgales latviešu grupas joprojām cīnās par kāda īpaša statusa vai pat atsevišķas valodas statusa iegūšanai latgaliešu valodai.
Arī manā ģimenē visi tekoši runā un lasa latgaliski, tomēr neuzskatu, ka šo latviešu valodas paveidu vajadzētu sevišķi nodalīt, jo tas neveicina ceļu uz kopīgo mērķi – vienotu Latviju.
Centieni kaut kādā veidā īpaši izcelt latgaliešu valodu, pretnostatī to latviešu valodai, kas kaitē pašam latgaliskajam, jo jebkura veida dalīšana provocē. Jau tagad latgaliešiem nav nekur jāiet, lai dzirdētu "mēs" un "viņi" dalījumu attiecībā gan uz Latgali, gan uz tās iedzīvotājiem. Jau tagad ir gana liela tā sabiedrības daļa, kura skatās ar aizdomām uz latgaliešiem, tur aizdomās par nelojalitāti. Tādas sabiedriskās domas aptaujas rada sašķeltību un nes slēptu ziņu, ka valsts neuzticas Latgalē dzīvojošajiem, tikai īsti nevar apjaust, cik liels vai mazs ir šis "nelojālo" skaits.
Ar šādu attieksmi viņi rada iespaidu, ka šim separātismas tur noteikti ir jābūt. Pašu latgaliešu centieni izcīnīt atsevišķas valodas statusu latgaliešu valodai nezinātājos citviet Latvijā var radīt nevajadzīgas aizdomas un emocijas, kā arī vēlmi nodalīt latgaliešus no pārējiem. Uzsākot diskusiju par valodas tematiku, vērts atgādināt, ka īpašs valodas statuss automātiski neizkopj pašu valodu – to dara cilvēki, kuri valodu lieto, attīsta rakstību un citādi veicina valodas saglabāšanos.
Nikodems Rancāns, kurš nepiederēja pie partijām, publiskās runās un rakstos sludināja: "Nesaplēsit, sadorit mīru, dorit dorbu." Viņš sludināja sadarbību un nevienam negribēja neko uzspiest, jo no varas izriet neiecietība un apakarošana, bet no darabības tolerance un miers. Arī latgalisma jautājumos viņš gribēja redzēt integrētu un pilnvērtīgu latviešu nāciju. Jācer, ka to gribu vēl ne tikai es, bet visa Latvijas tauta. Un tuvojoties Latgales latviešu kongresa simtgadei, gribētos citēt 2008. gadā Latvijas prezdienta teiktos vārdus, atklājot pieminekli Francim Trasunam: "Neaizmirsīsim, ka neatkarīgā Latvija dzima šeit, Latgalē."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
