Pašlaik šī nelielā valsts spēj gadā eksportēt lauksaimniecības produkciju par 94 miljardiem eiro. Holandes lauksaimniecības apbrīnojamie sasniegumi gūti tāpēc, ka te vienmēr valdījusi konkurence, un cilvēkiem ļauts brīvi saimniekot. Bet Krievijā gadsimtiem ilgi valdījusi dzimtbūšana – gan feodālā, gan komunistiskā (kolhozi). Viskroplākās formas tā sasniedza Hruščova valdīšanas laikos, kad lauciniekus apbēra ar milzumu birokrātisku prasību, noteikumu, ierobežojumu.
Labi zinot šīs elementārās patiesības, jau ilgāku laiku esam dzīvojuši ar pārliecību, ka ekonomikas, arī lauku attīstībai nav nekā labāka par konkurenci ražotāju starpā, brīvu tirgu, brīvu cilvēku, kas pats visu dara bez norādījumiem, mākslīgiem, birokrātiskiem šķēršļiem.
Taču, izrādās, ne visiem tas skaidrs. Hruščova ēna nebūt nav izzudusi pār Latvijas laukiem. Par to liecina diskusijas, kas jau vairākus gadus Saeimā ilgst par lauku zemes tirgu. Eiropas Savienība jau atcēlusi daļu mākslīgi izdomāto ierobežojumu, bet Saeimas deputāti nepadodas. Lielsaimnieku organizācijas – Zemnieku Saeimas – uzdevumā tiek izdomāti aizvien absurdāki ierobežojumi, lai grautu brīvo tirgu un mazinātu konkurenci. Nonāk līdz tādam absurdam, ka izvirza prasības par valodu, izglītību, vecumu, komisijām, kas drīkst atļaut vai neatļaut zemes pārdošanu. Jābrīnās, ka, vēl nav tapusi ideja, ka lauku zemi var pārdot vienīgi tiem, kuriem Zemnieku Saeimas vadoņi piešķīruši tiesības audzēt labību un slaukt govis.
Lai, tā teikt, būtu kā tālajos viduslaikos, kad vienīgi muižnieki varēja būt zemes īpašnieki. Vai kā Hruščova laikos, kad vienīgi partijnieki zināja, kad un ko sēt. Diemžēl ir vairāki deputāti, kas skrien palekdamies, lai apkalpotu viena lauksaimnieku slāņa prasības. Kā dzirdēts, it īpaši cenšas zaļzemnieks A.Krauze un E.Smiltēns no Vienotības. Abi atrodami starp minēto partiju galvenajiem vadoņiem, un tas lieliski demonstrē, cik augsta līmeņa intelekts valda šajās partijās.
Protams, ka visas darbošanās tiek piesegtas ar cildeniem, patriotiskiem saukļiem par "latvju arāju" un viņa svētajām interesēm. No laukiem tālu stāvoši ļaudis, klausīdamies patētiskajās runās, piekrītoši māj ar galvu – jā, pareizi, lieliski, vajag atbalstīt savējos, bet svešos piežmiegt.
Bet kā ir patiesībā?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, palūkosimies, kas šobrīd ir galvenie lauku zemes pircēji, neskaitot ārzemniekus. Daudzi fakti liecina, ka tie ir minētās organizācijas – Zemnieku Saeimas – biedri, galvenokārt lielsaimnieki, kas jau iepirkuši simtos un tūkstošos hektāru skaitāmus īpašumus. Viņu vidū ir arī tādi kā M.Uļmans, V.Kokalis, kas naudu sakrājuši, darbodamies nevis lauksaimniecībā, bet pavisam citā biznesa jomā.
Lielāko daļu no šiem kungiem diezin vai var dēvēt par zemniekiem, kas baro cūkas, brauc ar traktoru, slauc govis. Drīzāk gan tie ir apsviedīgi menedžeri, nevis, tā sauktie, "latvju arāji". Taču man nav nekādu iebildumu pret šiem veiksmīgajiem uzņēmējiem, un var tikai priecāties, ka viņi iegulda kapitālu lauku biznesā. Pilnīgi dabiska un saprotama ir arī viņu vēlme paplašināt savus īpašumus.
Bet kas varētu būt zemes pārdevēji?
Pirmkārt, tie īpašnieki, kuri savu zemi iznomājuši minētajiem lielsaimniekiem, bet vēl nav to pārdevuši. Otrām kārtām laucinieki, kas sasnieguši pensijas gadus un grib izbeigt nodarbošanos ar lauksaimniecību. Treškārt, tādi lauku uzņēmēji, kuri grib pārorientēties uz citu ražošanas veidu. Ir taču skaidri redzams, ka pašlaik nav racionāli izvērst graudkopību vai piensaimniecību, ja īpašumā nav vairāki simti hektāru zemes. Ir saprātīgāk daļu zemes pārdot, iegūt līdzekļus un nodarboties ar kaut ko citu, piemēram, stādīt upenes, zemenes, mellenes, ābeles, dārzeņus.
Gandrīz visiem potenciālajiem zemes pārdevējiem pieder relatīvi nelieli īpašumi.
Kas notiktu, ja patiešām ārzemniekiem liegtu iespējas piedalīties lauku zemes iegādē? Zemes cena kristos, un tas nozīmē, ka Saeima būtu pasniegusi dāvanu lielsaimniekiem. Viņi varētu par salīdzinoši zemu cenu nopirkt to zemi, ko pagaidām iznomā no sīkajiem īpašniekiem. Bet zemes iespējamie pārdevēji – galvenokārt sīkīpašnieki, pensionāri – būtu cietuši zaudējumus.
Tātad Saeima, vērsdamās pret brīvu zemes tirgu, patiesībā gādā nevis par "latvju arāju", bet gan tikai par lielsaimniekiem un viņu vēlmēm par lētu naudu paplašināt savus īpašumus. Naivi romantiskās runas par latviešu zemnieku svētajām interesēm, patiesībā ir cinisku nodomu melīga piesegšana.
Ja A. Krauze un citi Saeimas deputāti grib nosist viena īpašuma – zemes – cenu, tad viņiem jāparūpējas, lai potenciālie zemes pārdevēji par zemāku cenu varētu nopirkt to, ko viņi vēlas, piemēram, augļu koku stādus, ābolu pagraba aprīkojumu vai mājokli bērniem, kas sāk studijas Rīgā vai kaut kur citur. Vai A. Krauze un citi deputāti var to izdarīt? Ja nevar, tad kāpēc jaucas ekonomikas lietās un mēģina apzagt vienu daļu īpašnieku, lai palīdzētu citiem?
Naivi romantiskā spriedelēšana par savējiem zemniekiem un ļaunajiem ārzemniekiem ir bezjēdzīga arī tāpēc, ka visi ražotāji pakļauti vienādām ekonomiskām interesēm. Gan dāņi, vācieši, norvēģi, gan vietējie strādā, domādami pirmām kārtām par savu peļņu. Nav dzirdēts, ka vietējie maksātu augstākus nodokļus vai dāsnākas algas traktoristiem nekā vācieši. Nav dzirdēts, ka viņi gaļu vai graudus tirgotu par zemāku cenu nekā ārzemnieki.
Man nav saprotams arī tas, kāpēc atsevišķi Saeimas deputāti, pirmām kārtām jau minētie A.Krauze un E.Smiltēns uz Eiropas zemkopjiem raugās kā uz ienaidniekiem. Kad vajag no Eiropas saņemt lielākus maksājumus lauku atbalstam, tad skan kliedzieni – dodiet, dodiet vairāk! Kad Latviju sāk apdraudēt austrumu kaimiņš, tad saucam palīgos rietumniekus un spiežam viņus solīt, ka aizsargās Latviju visiem iespējamiem līdzekļiem. Bet, kad vajag šo valstu pilsoņiem piešķirt tādas pašas tiesības kā savējiem, pildot līguma prasības, tad no Saeimas sāk skanēt brēcieni, ka Brisele mūs apdraud un ierobežo. Kādēļ gan lai citu valstu pilsoņi atvēlētu savu naudu mūsu lauku atbalstam, kādēļ, lai viņi sūtītu savus pilsoņus sargāt un, iespējams, mirt par Latviju, ja mēs viņos redzam tikai nevēlamus konkurentus?
Kādus signālus pasaulei sūta divu vadošu partiju līderi A.Krauze un E.Smiltēns, izdomādami aizvien nejēdzīgākas prasības, lai grautu konkurenci, ierobežotu brīvo zemes tirgu un stāstīdami, ka rietumnieki nav vēlami Latvijā?
Teiktais nenozīmē, ka Latvijai nevajadzētu atbalstīt savus ļaudis, gādāt, lai viņi var iegādāties lauku zemi, nodarboties ar lauksaimniecību. Tas noteikti jādara. Taču šos mērķus jāsasniedz ar saprātīgām, ekonomiskām metodēm, nevis deputātiem voluntāri jaucoties saimnieciskajā dzīvē. Valstij jāturpina tas, kas jau ir sākts – zemes iepirkšana, ko veic valsts dibinātais ALTUM fonds. Tas ir patiesi atbalstāms projekts, kas sekmē zemes sākotnēju saglabāšanu valsts rokās un tālāku pāreju to Latvijas lauku censoņu rokās, kuri grib paplašināt savu nelielo saimniecību vai ir gatavi to veidot no jauna. Tādā veidā var atbalstīt tos pilsētniekus, jauniešus, kas gribētu dzīvot un strādāt laukos.
No šī fonda varētu zemi piešķirt arī tiem, kuri atgrieztos no ārzemēm un būtu gatavi Latvijā veidot savas saimniecības, dzīvot laukos, audzēt augļus, dārzeņus vai darīt vēl kaut ko tādu, kas sekmētu lauku apdzīvotību. Tādā pašā veidā varētu stimulēt arī pilsētnieku pārcelšanos uz laukiem. Tā patiešām būtu gādība par Latvijas laukiem. Taču ne A.Krauze, ne citi deputāti šajā virzienā nelūkojas. Ja to darītu, atvēlētu lielākus līdzekļus ALTUM zemes fondam.
Pašlaik tas nespēj par zemi maksāt konkurētspējīgu cenu, un līdz ar to pilnā apmērā neveic savas funkcijas. Ja partijām un deputātiem ir patiesa vēlme atbalstīt Latvijas iedzīvotāju vēlmi nodarboties ar lauksaimniecību, tad fonda iespējas ir strauji jāpalielina, tas jānostiprina un tam jādod iespējas konkurēt ar visiem citiem zemes pircējiem, tajā skaitā ārzemniekiem. Iespējams, fondam jāpiešķir pirmpirkuma tiesības.
Vienlaikus jāpaplašina ALTUM iespējas piešķirt ilgtermiņa kredītus zemes iegādei. Tas būtu vislabākais veids, kā ekonomiskām metodēm balstīt savu zemkopjus, vienlaikus sekmējot lauku attīstību. Bet birokrātiski aizliegumi, mākslīgi ierobežojumi var tikai sarežģīt situāciju un gala rezultātā novest pie tā, ka laukos atdzīvojas Hruščova tradīcijas.
A.Krauzem, E.Smiltēnam un viņu pārstāvētajām partijām vajadzētu gādāt, lai daudz labāk jūtas tās lauku nozares, kam nav nepieciešamas lielas zemes platības, piemēram, augļkopība. Taču par to netiek domāts. Atklādami, kāda situācija valda Latvijas tirgos, Latvijas televīzijas žurnālisti šīs nozares labā izdarīja vairāk nekā ministrija, deputāti, kam vajadzētu gādāt par lauku attīstību.
Bieži tiek uzsvērts, ka latvietis Francijā, Dānijā vai Vācijā nevarot nopirkt zemi. Jā, patiešām to grūti izdarīt. Bet grūti galvenokārt tāpēc, ka tur laba lauku zeme maksā nesalīdzināmi dārgāk nekā Latvijā. Pat Polijā lauku zemes cena sasniegusi 10 000 eiro par hektāru.
Holandē, Dānijā vēl reizes trīs dārgāka. Protams, ka par šādu cenu latvietis nevar nopirkt zemi Holandē vai Vācijā. Zemes augstās cenas spiež to izmantot maksimāli racionāli, un tas sekmē lauksaimniecības attīstību. Tas ir vēl viens iemesls, kas radījis tādu fenomenu kā Holandes lauksaimniecība, kas spēj ražot vairāk lauku produkcijas nekā daudzas citas, nesalīdzināmi lielākas valstis. Polijā ābeļdārzs sākas uzreiz pie īpašnieka mājas sliekšņa, Šveicē, Itālijā tiek apsaimniekotas stāvas kalnu nogāzes. Bagātajā Austrijā pat lepnos ciematos starp staltām, ziedos slīkstošām dzīvojamām mājām ganās mājlopi. Bet kā pie mums? Daudzviet lauki aizaug krūmiem, pārpurvojas, tūkstošos hektāru valda neuzvaramie latvāņi. Kāpēc tā? Lielā mērā tāpēc, ka Latvijā lauku zemes cena vēl aizvien ir smieklīgi zema, un īpašnieki nav spiesti to maksimāli racionāli izmantot.
Vēl tālāka zemes cenas mākslīga nosišana ir visnotaļ kaitīga rīcība. Tāda attieksme pret galveno lauksaimnieciskās ražošanas resursu tikai bremzē šīs nozares attīstību.
Kā labi zināms, stājoties Eiropas Savienībā, Latvija parakstīja dokumentus, kas ārzemniekiem garantē tādas pašas tiesības kā vietējiem uzņēmējiem. Šo situāciju Latvija nevar mainīt, neizstājoties no ES. Es domāju, ka to labi zina visi Saeimas deputāti.
Tāpēc viņu ieilgusī rosīšanās, lai mainītu noteikto kārtību, ir Latvijas iedzīvotāju muļķošana, klajš populisms, kas liecina vienīgi par to, cik nelietderīgi atsevišķi deputāti tērē savu darba laiku. Lauku interešu aizstāvēšanai vajadzīgi cilvēki ar skaidru izpratni, ka tikai brīvi cilvēki brīvā valstī, konkurēdami savā starpā, var sekmēt attīstību. Tāpat kā Holandē un daudzviet citur.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
