Kopš tā dibināšanas 1987.gadā, Memoriāls ir bijis, ja ne vienīgā, tad, iespējams, galvenā organizācija Krievijā, kas ir atjaunojusi saviem iedzīvotājiem miljoniem cilvēku piemiņu, kuri Staļina laikā nonāca zem padomju valdības represiju dzirnakmeņiem.
"Memoriāla" dibinātājs bija lielisks cilvēks, Nobela prēmijas laureāts, akadēmiķis Andrejs Saharovs. Memoriāla darbību 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā atbalstīja Krievijas demokrātiskā opozīcija, kuras līderis pēc akadēmiķa Saharova nāves bija Boriss Jeļcins, Krievijas federācijas pirmais prezidents. Memoriāla aizstāvībai pievienojamies Jekaterinburgas prezidenta centram.
Vārds "Memoriāls" pats par sevi satur tādu lietu kā "atmiņa". Fakts ka tieši Krievijas memoriāls atdeva vēsturisko atmiņu savai tautai, ir nenoliedzams. Patiesībā mēģinājumi iznīcināt Memoriālu galvenokārt ir vērsti uz vēsturiskās atmiņas iznīcināšanu. Bet ko nozīmē iznīcināt atmiņu? Tas nozīmē, ka jebkurā brīdī var atgriezties viss ļaunākais, kas notika Krievijā XX gadsimtā, un to mēs nekādā veidā nevēlamies.
"Memoriālam" piešķirtais "ārvalstu aģentu" statuss (kopā ar Saharova centru) rada ne tikai pārsteigumu visā pasaulē, bet arī bažas. Pēdējo vairāk nekā trīsdesmit darbības gadu laikā Krievijas memoriāls ir kļuvis ne tikai par simbolu, bet arī par pieminekli, templi, kura iznīcināšana būtu skaidrs signāls, ka mūsu kaimiņvalstī notiek notikumi, kas var atgriezt vēsturi. Atcerēsimies filmas "Grēku nožēlošana" varoni Tengizu Abuladzi,kurā varonis, protestējot pret tempļa iznīcināšanu, teica, ka tad iznīcināsim Leonardo mākslu, Čaikovska mūziku, Einšteina mācības ...
Memoriāla iznīcināšana nozīmē tāda mēroga personas apelāciju noraidīšanu, ko visa civilizētā kopiena atzīst par Andreju Saharovu, Borisa Jeļcina laikā noteikto demokrātisko pārmaiņu noraidīšanu, viņa paša vēsturiskās atmiņas iznīcināšanu.
Varētu teikt, ka situācija ir absurda. Tomēr mēs paužam cerību, ka Krievijas Temīda būs patiesi objektīva, cik vien iespējams, pašreizējā situācijā Krievijā.
Andrejs Šavrejs, žurnālists
Dzintra Geka, kinorežisore, Rīgas Domes deputāte
Sarmīte Bajeva,1941.gadā trīs gadu vecumā deportēta, dzīvo Tomskā
Māris Gailis, Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētājs, bijušais LR premjers
Pēteris Vasks, komponists
Artūrs Maskats, komponists
Gundega Repše, rakstniece
Inese Lūsiņa, žurnāliste
Aleksejs Loskutovs, jurists,politiķis
Kristīne Dina Bitēna, dzejniece
Ivars Bezdeči, žurnālists
Igors Vatoļins, žurnālists,vēstures skolotājs
Dainis Īvāns, rakstnieks,žurnālist,Tautas Frontes dibinātājs
Vadims Verņiks, rakstnieks,mākslinieks
Arta Ģiga, kino un TV producente
Una Griškeviča, žurnāliste
Inna Davidova, pianiste,Hermaņa Brauna fonda direktore
Juris Dzenis, žurnālists
Laima Žurgina, kinorežisore
Tatjana Zandersone, Latvijas Radio leģenda
Ingrīda Zemzare, kamerorķestra Kremerata Baltica direktore
Māra Ķimele, Jaunā Rīgas teātra režisore
Iļja Kozins, žurnālists
Pēteris Krilovs, režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors
Rasma Lielmane, vijolniece
Dace Meijere, tulkotāja
Linda Ozola, politiķe,Rīgas vicemērs
Jānis Rokpelnis, dzejnieks
Sergejs Timofejevs,dzejnieks, apvienības "Orbīta" līderis
Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes muzeja direktore
Lolita Čigāne, politiķe, Stokholmas augstskolas pasniedzēja
Liāna Langa, dzejniece, publiciste
Marina Kosteņecka, rakstniece, publiciste
Ilze Jurkāne, Rīgas Operetes fonda patronese
Reinis Zariņš, pianists
Karina Pētersone, Latvijas Nacionālās Bibliotekas atbalsta fonda vadītāja
Ailita Liepiņa, vecvecāki deportēti uz Sibīriju
Līga Zvejniece, Lauksaimniecības universitāte
Līga Caune, sociālās apdrošināšanas darbiniece
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
