Man nav bijis lielas pieredzes ar festivāliem, bet katrā ziņā ir prieks, ka mūsu teātris beidzot sadūšojies uz kaut ko tādu. Pirmkārt, ņemot vērā, kāds dzīves ritms ir rīdziniekiem, doma rīkot šo festivālu kaut kur ārpus Rīgas ir ļoti apsveicama. Tā ir iespēja ģimenēm – teātra cienītājiem un ne tikai teātra cienītājiem – izbraukt uz laukiem. Otrkārt, tā ir iespēja forši atpūsties. Un, ja vēl tur spēlē izrādes, man tas šķiet vienkārši fantastiski. Tiešām ļoti daudzas ģimenes vēlas izbraukt ārpus Rīgas. Parasti viņi pa ceļam nopērk kādu aliņu, kādu šašliku un sēž pie ugunskura. Tas arī nav slikti. Bet teātra festivāls ir ļoti laba doma, jo tur var piepildīt visas savas vēlmes – gan pasēdēt un pasūkt aliņu, gan smuki atpūsties, gan paskatīties izrādes.
Kāpēc par festivāla lielāko notikumu izvēlēta tieši rokopera "Indriķa hronika"?
"Indriķa hronika" jau pati par sevi ir ļoti labs gabals, kas nezin kāpēc izkrita no repertuāra. Prieks par to, ka tas atkal ir izcelts. Man šķiet, gan mūzika, gan teksts ir ļoti labi, tāpat arī kostīmi un režija, visa izrāde kopsummā. Es esmu prasījis daudziem cilvēkiem un, godīgi sakot, par "Indriķa hroniku" neesmu dzirdējis nevienu sliktu atsauksmi. Ja jau sliktu atsauksmju nav, tātad viss šis kopums vienkārši patīk un viss.
Jācer, ka "Indriķa hronika" izdosies tiešām grandioza, jo brīvdabas uzvedumā Cēsīs ļoti palīdzēja pati pils fonā un visi tie apstākļi, kas bija apkārt. Jaunmokās nav gluži tādas atmosfēras, bet mēs to radīsim ar īstiem zirgiem, lāpām, aktierspēli, dekorācijām un mūziku. Taču droši vien 11. augustā es nedomāšu ne par lāpām, ne par zirgiem, ne atmosfēru, bet par daudz un dažādām citām lietām.
Kā tevi izvēlējās Indriķa lomai? Vai konkurence bija liela?
Mēs paši savā starpā daudz un dažādi domājām, kas varētu spēlēt Indriķi. Es nebūt neesmu apbēdināts par to, ka esmu Indriķis, taču man liekas, ka mūsu teātrī ir vēl kāds, kas arī būtu ļoti piemērots šai lomai. Tagad varu sev uzsist uz pleca un pateikt – jā, tagad tu esi Indriķis! Turpretī visi nervi, kas iztērēti, kamēr mēs ar Andri (Daņiļenko – aut.) ķērāmies pie mūzikas un notika mēģinājumi uz skatuves... Un kas vēl notiks augustā?!... Tur noteikti vispār būs daudz un dažādi nervu sabrukumi. Tas ir fakts, kamdēļ man, saudzējot savus nervus un visus sirmos matus, Indriķi nemaz negribētos spēlēt. Bet manai pašapziņai – kāpēc ne!
Vai atceries "Indriķa hronikas" pirmo iestudējumu 2000. gadā?
Tas bija pirmais gads, kad mūsu kurss nonāca teātrī. Visi piedalījās "Indriķa hronikā", bet es spēlēju pie Mihaila Kublinska apakšā, Aktieru zālē. Esmu redzējis "Indriķa hronikas" ierakstu un mazliet darbojies Cēsīs, bet visu mēģinājumu procesu neesmu izgājis.
Kāds ir tavs Indriķis?
Viņš ir ticības pilns cilvēks vārda vistiešākajā nozīmē. Viņš pa īstam tic savai misijai, bet, protams, izrādes gaitā tas mainās. Indriķis ir garīgs cilvēks ar visiem plusiem un mīnusiem, kādi vien piemīt cilvēkam. Bet galvenais, ka viņš tic tam, ko dara. Tomēr izrādes gaitā Indriķis saprot, ka ticība domās un vārdos ir diezgan atšķirīga no tā, kāda tā ir darbos. Viņš ir sev un ticībai uzticīgs un, galvenais, arī cilvēcīgs.
Kas Indriķa lomā šobrīd ir pats grūtākais?
Teksts. (Smejas.) Tas ir ļoti skaists, bet grūts. Teksts man jau it kā sēž iekšā, bet vēl īsti nevaru teikt, ka, nakts vidū pamostoties, es ar precīziem vārdiem varētu nodziedāt jebkuru dziesmu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
