Vārdi ietekmē cilvēka DNS; kas notiek, ja bieži lamājamies?

Cilvēkus ietver biolauks, un mūsdienu izpratnē biolauks ir torsiona lauku kopums. Termins "torsionu lauki" radies 1922. gadā, lai apzīmētu hipotētiskos fizikālos laukus, kurus rada telpas griešanās, t.i., torisonu lauki atrodas visur, kur pastāv vērpe. Griežas gan Zeme, gan Saules sistēma, gan galaktika, tādēļ torsionu lauki ir visur. Cilvēku, akmeni, koku, planētu ietver torsionu lauki, kuri mijiedarbojas savā starpā, mainot un veidojot jaunus laukus.

Torsionu lauki ir milzīga informācijas plūsma, tie veido kopēju bezgalīgu sistēmu, kurā signāla pārraides ātrums ir acumirklīgs (termins "laiks" neeksistē).

DNS un olbaltumvielas satur dzelzs atomus, līdz ar to tās ir kā antenas, kas vērstas kosmosā. Tās saņem informatīvas norādes, kā jāizskatās cilvēkam, augam, dzīvniekam. Cilvēka ģenētiskais aparāts ir faktiski tāds pats kā augļu mušiņām, sliekām, mērkaķiem, – t.i., olbaltumi ir visiem organismiem vienāds darba komplekts, kas veic vielmaiņu (metabolismu), bet torsionu lauku informācija nosaka, tieši kādā secībā, pēc kādas olbaltuma matricas (RNS) tiks veidotas aminoskābes. Cilvēka galvenā konstrukcija ir vārds, kuram ir tieša saistība ar mūsu ģenētisko aparātu. Mūs virza garīgais ķermenis, bez tā mēs esam tikai nekārtīgu un daudzveidīgu muskuļu, kaulu u.c. savienojums.

Ģenētiskais aparāts spēj domāt, protams, ne augstākajā līmenī, taču, vienkāršoti sakot, tas spēj saprast. DNS uztver runāto un tā jēgu, tādēļ ģenētiskajam aparātam nebūt nav vienalga, ko mēs runājam, domājam, kādas filmas skatāmies. Viss atspoguļojas viļņveida ģenētiskajā programmā, kas maina katras šūnas pēctecību vienā vai otrā virzienā.

Vārdus var iedomāties kā elektromagnētiskās svārstības, kuras tieši ietekmē DNS molekulu īpašības un struktūru. Tieši šīs molekulas atbild par pēctecību. Ja runa piesātināta ar negatīviem vārdu virknējumiem, DNS struktūra sāk modificēties un pēcnācējiem tiek nodota jau izkropļotā veidā. Šādu negatīvu īpašību uzkrāšanos var saukt par "pašlikvidācijas programmu".

Bioloģijas zinātņu kandidāts Pjotrs Garjajevs uzskata, ka ar vārda un runas (tātad – ar domas palīdzību, jo runa ir domas rezultāts) cilvēks kā tēlnieks veido savu ģenētisko aparātu un attiecīgo informāciju nodod nākamajām paaudzēm. Ja šī informācija ir negatīva, no paaudzes paaudzē lavīnveidīgi pieaug pašiznīcinošās informācijas daudzums.

* Zinātni, kura nodarbojas ar cilvēka apziņas procesu izpēti un savas dzīves vadīšanas iespējām, sauc par kvantu psiholoģiju. Šis termins radies 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, un tā tautās nesēju rindās var minēt tādus pazīstamus vārdus, kā ASV Kvantu psiholoģijas institūta dibinātāju Stīvenu Volinski, pētniekus un grāmatu autorus Robertu Antonu Vilsonu un Andreju Ņefedovu.

Zinātnieki viennozīmīgi apgalvo, ka lamuvārdi "uzsprāgst" cilvēka ģenētiskajā aparātā, kā rezultātā veidojas mutācijas, kas no paaudzes paaudzē ved uz deģenerāciju.

Pētnieki ir izstrādājuši ierīci, kas pārveido cilvēka vārdus elektromagnētiskajās svārstībās, kas ietekmē DNS pēctecības molekulas. Ja cilvēks nepārtraukti lamājas, viņa hromosomas tiek plosītas un locītas, gēni mainās vietām un DNS sāk izstrādāt pretdabiskas programmas. Tā pakāpeniski pēctečiem tiek nodota pašlikvidācijas programma.

Pjotrs Garjajevs un tehnisko zinātņu kandidāts Georgijs Tertišnijs ar zinātnieku izstrādātās aparatūras palīdzību konstatēja, ka lamuvārds izraisa mutācijas efektu, kas līdzvērtīgs 1000 rentgenu spēcīgam radiācijas starojumam.

Eksperimenti vairāku gadu garumā tika veikti, izmantojot sīkplikstiņa sēklas. Zinātnieki noteiktā laikposmā sēklām veltīja dažādus aizskarošus vārdus, nolādēja un gānīja tās. Gandrīz visas lādētās sēklas aizgāja bojā, bet tās, kuras izdzīvoja, bija ģenētiski kroplas. Šie monstri pārcieta neskaitāmas slimības un nodeva tās tālāk mantojumā. Pēc vairākām paaudzēm šo sēklu pēcteči pilnībā deģenerējās.

Tika veikts arī pretējs eksperiments – zinātnieki "svētīja" sēklas, kas bijušas pakļautas spēcīgam radioaktīvajam starojumam. Sajauktie gēni, sarautās hromosomas un DNS spirāles nostājās savās vietās un saauga. Nogalinātās sēklas atdzīvojās.

Tā kā mutācijas efekts nebija atkarīgs no izrunāto vārdu skaļuma, zinātnieki nonāca pie slēdziena, ka informatīva ietekme uz DNS ir noteiktiem vārdiem.

Teiksiet, ka cilvēku nevar salīdzināt ar plikstiņu? Nekā nebija – ģenētiskais aparāts visiem dzīvajiem organismiem darbojas pēc vieniem un tiem pašiem principiem!

Pētnieku apstiprinātā cilvēku spēja ar vārdiem iedarboties uz pēctecības programmām ticīgiem ļaudīm ir zināma jau kopš viduslaikiem. No baznīcas rakstiem zināms, ka nereti, pateicoties svētajiem, tika dziedināti bezcerīgi slimi un augšāmcēlās mirušie, pie kam taisnajo svētība tika nodota ne tikai konkrētam cilvēkam, bet arī viņa pēctečiem.

Savulaik Puškins savai sievai ieteica nesmērēt dvēseli, lasot franču romānus. Un tam ir savs pamats! Pēctecības molekulas saņem gan akustisku, gan gaismas informāciju: klusa lasīšana nonāk līdz šūnu kodoliem pa elektromagnētiskiem kanāliem. Viens teksts pēctecību atveseļo, bet cits – traumē. Lūgšanu vārdi atmodina ģenētiskā aparāta rezerves iespējas, bet lāsti sagrauj programmas, tādā veidā izjaucot organisma normālu attīstību.

Pjotrs Gorjajevs uzskata, ka ar mutisku domformu palīdzību cilvēks veido savu ģenētisko aparātu. Piemēram, bērns, kurš no vecākiem saņēmis noteiktu programmu, sāk ālēties un lamāties, tādā veidā graujot sevi un savu vidi – gan sociālo, gan psiholoģisko. Un šī lavīna veļas no paaudzes paaudzē.

Lūk, tādēļ ģenētiskajam aparātam nebūt nav vienalga, par ko mēs domājam, runājam un kādas grāmatas lasām. Vārds spēj izraisīt vēzi vai izdziedēt cilvēku. Pie kam DNS neprot atšķirt, vai mēs komunicējam ar reālu cilvēku vai komentējаm TV seriāla varoņus!

Raksta tapšanā izmantoti materiāli no Paranormal-news.ru un Tainadiveevo.ru

* Zinātni, kura nodarbojas ar cilvēka apziņas procesu izpēti un savas dzīves vadīšanas iespējām, sauc par kvantu psiholoģiju. Šis termins radies 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, un tā tautās nesēju rindās var minēt tādus pazīstamus vārdus, kā ASV Kvantu psiholoģijas institūta dibinātāju Stīvenu Volinski, pētniekus un grāmatu autorus Robertu Antonu Vilsonu un Andreju Ņefedovu.