Foto: Shutterstock
Neatkarīgi no tā, kādai konfesijai piederam, šķiršanās, aiziešana un sajūta, ka liktenis pret mums bijis netaisns, ir neizbēgama mūsu ceļā. Kā rīkoties tuva cilvēka zaudējuma gadījumā un kā "salīgt mieru" ar Radītāju?

Elizabete Kiblere-Rosa un Deivids Keslers. Mierinājums

Apgāds "Lietusdārzs", 2015, 195 lpp.

Sēras ir īstas, jo zaudējums ir īsts. Katras sēras atstāj savu nospiedumu, tās ir tikpat atšķirīgas un unikālas kā zaudētais cilvēks. Zaudējuma sāpes ir tik intensīvas, tik sirdi plosošas, jo mīlestībā mēs cieši vienojamies ar otru cilvēku un sēras atspoguļo to, kas ir zaudēts. Mēs domājam, ka gribam izvairīties no sērošanas, bet īstenībā negribam izjust zaudējuma sāpes. Sēras ir dziedināšanas process, kas galu galā sniedz mierinājumu mūsu sāpēs.

Šīs sāpes un mūsu mīlestība ir saistītas uz mūžu. Izvairīties no zaudējuma sāpēm nozīmētu izvairīties no mīlestības un kopīgās dzīves. K.S. Lūiss sacījis: "Tātad sāpes nu ir daļa no laimes. Tāda ir noruna."

Lai gan grūtā brīdī emocijas var šķist teju neizturamas, sēras par tuvinieka nāvi ir daļa no aizgājēja godināšanas. Tādēļ tās nedrīkst sasteigt vai noliegt – mums tām jāļaujas un jāpieņem, ka tuva cilvēka zaudējums var ietekmēt daudzos un dažādos veidos.

Pasaulslavenā grāmata "Aizejot" ("Lietusdārzs" to izdevis arī latviešu valodā) ir mainījusi veidu, kā domājam par dzīves noslēgumu. Savā jaunajā grāmatā "Mierinājums" medicīnas doktore Elizabete Kiblere-Rosa kopā ar Deividu Kesleru rūpīgi un iejūtīgi vada lasītājus cauri sērām, sniedzot mierinājumu un pat iedvesmu dzīves grūtākajā brīdī.

"Stiprākie cilvēki, kurus zinām, savā dzīvē ir pieredzējuši sakāvi, ciešanas, cīņu un zaudējumu. Taču viņi ir atraduši ceļu laukā no šā bezdibeņa. Šie cilvēki novērtē dzīvi un izjūt to līdz sirds dziļumiem. Viņi ir iejūtīgi, līdzcietīgi un mīloši. Stipri cilvēki rodas tikai dzīves grūtākajos brīžos," rezumē grāmatas autore.

Ričards Rors. Lūgšanas spēks

Apgāds "Lietusdārzs", 2016, 156 lpp.

Latviešu lasītāji jau iemīļojuši franciskāņu mūka Ričarda Rora grāmatu "Ar elpu zem ūdens", kurā autors māca, kā ar evaņģēliju palīdzību atbrīvoties no visu veidu atkarībām – gan viegli pamanāmajām, gan apslēptajām. Nu klajā laists arī viņa "Lūgšanas spēks".

"Ikviena dižena garīgā mācība mudina atteikties no tā, ko mums nevajag un kas mēs neesam. Un tikai tad, kad būsim kļuvuši gana niecīgi, gana kaili un nabadzīgi, atklāsim, ka ironiskā kārtā mūsu patiesā būtība slēpjas vietā, kas ir pietiekami plaša un kurā ir viss mums vajadzīgais. Šajā vietā mums nekas nevienam nav jāpierāda un nekas nav jāaizsargā. Šo vietu sauc par brīvību, Dieva bērnu brīvību. Un šādi ļaudis spēj pieņemt visus citus. Viņi nejūt vajadzību kādu vai kaut ko noliegt," saka autors.

Liela nozīme darbā "Lūgšanas spēks" veltīta meditācijai un citām kontemplatīvām praksēm, kas piešķir lūgšanām dziļumu un plašumu. Autors grāmatā met izaicinājumu institucionalizētajai kristietībai, kas bieži nespēj ierādīt draudzes locekļiem, kā lūgšanas spēj mainīt dzīvi.

Mācītājs Juris Rubenis par šo grāmatu saka tā: "Franciskānis Ričards Rors ir viens no mūsdienu izcilākajiem garīgajiem skolotājiem. Viņš ir pravietisks cilvēks, meistars, kurš runā un raksta, pamatojoties uz dziļu garīgu pieredzi. No katras viņa rakstītās rindas mirdz autentiskums. Te ir arī iezīmēti svarīgi uzdevumi baznīcai, garīdzniekiem, kristiešiem. Protams, daudzas lietas mums var nepatikt... Bet kurš no mums sacīs, ka tēvam Ričardam nav pilnīga taisnība?"

Ieskatam – vēl fragments no grāmatas:

Kamēr kāds iekšējs ceļojums nebūs atbrīvojis mūs no pašu ilūzijām, prāts vienmēr paliks duālistisks, izslēdzot jebko problemātisku vai neizprotamu. Kamēr mums nav iekšējas pieredzes (ko saucam par meditāciju vai kontemplāciju), spējam domāt tikai uzvarētāju vai zaudētāju kategorijās. Prāts pat vispār nespēj gūt enerģiju vai motivāciju bez salīdzinājuma "es pret tevi, mēs pret viņiem".

Mēs ar uzvaru palīdzību mēģinām pārliecināt sevi, ka esam dzīvi, un piespiežam sevi gūt panākumus dažādās pašradītās "uzvaras–zaudējuma" situācijās. Īpaši tas attiecas uz vīriešiem. Tiklīdz uzrodas kāda komanda, kuru sakaut, maratons, ko noskriet, vai armija, ar kuru cīnīties, mūsos ieplūst enerģija. Bez tā visa mēs ievērojami zaudējam interesi par notiekošo. Ja nespējam definēt kādu situāciju labo un slikto īpašību izteiksmē, zaudējam motivāciju.

Meditācija atņems jums duālistisko prātu, tāpēc esiet tam gatavs, ja vēlaties to paturēt.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!