"Hei, lasītāj, šīs rindas raksta 32 gadus jauns homo sapiens, kuru vecāki nosauca par Andri (vārds ir vecāku izdomāts, pāris mēnešus pirms dzimšanas), prieks, ka esam iepazinušies. Tad nu familiāri raiti virzāmies tālāk! Raugi, paspēju piedzimt pēdējos gadus, kad vēl pastāvēja ūnikums ar nosaukumu – Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika. Apzināti rakstu LPSR, nevis PSRS, jo PSRS ir pasaules mēroga globāla stihija, taču tās sastāvdaļa – Latvijas PSR bija vietējās sabiedrības veidota.
LPSR sabruka, un kļuvu par Latvijas Republikas pilsoni. Patika deviņdesmitie gadi. Pirmā sajūta, kas nāk prātā par deviņdesmitajiem gadiem, ir ļaužu sprints un dinamiskums, ātrās un krasās pārmaiņas. Sajūta, ka sabiedrība būtu iedzērusi enerģijas dzērienu. Jau kuru pēc kārtas, tādu iftīgo un lēto – Polijas ražojuma. Te kiosks, te jau veikals. Atceries, bodes strādāja diennakti! Avīze "Diena" maksāja savus sešus santīmus un cīgas četrdesmit, dzert varēja visur, likumiski! Un vēl – valdīja efektivitāte, kādi tur regulējumi un noteikumi, ja nepieciešams – sarunāsim.
Lūk, šajā jautrajā laikā pirmo reizi fiksēju pašidentifikāciju, lepni sev un vēl jo lepnāk pārējiem paziņoju – esmu latvietis! Latvietis! Kā neapgāžams papildarguments kalpoja uzvārds – izplatīts latvisks "koka nosaukums", šodien jāsaka, labi, ka ne Bērziņš, tad gan būtu skumji, ļoti.
Kā nu ne, ikdienā runāju tikai latviski. Ar derdzīgu patiku katrā iespējā stingri un uzstājīgi aicināju runāt "valsts valodā", tik patīkami bija sastapt kādu, kurš runāja krieviski un atbildē norādīt, ka valsts valoda ir tikai viena.
Šodien atskatoties atskārtu, ka pa "ķobi" šajā sakarā nav gadījies saņemt, pārsteidzoši, jo biju pelnījis, iecietīgi ir mūsu "ne-latvieši". Ar minētajām ekspresijas formām nepietika, latvietība prasīja vēl. Tamdēļ iesaistījos latviskā nacionālpopulistu partijā. Vēl pat nebija astoņpadsmit. Braucām Lestenē leģionāros, dzērām. Devos partijas jaunatnes sapulcēs, dzērām. Universitātes pirmajā kursā prasījās latviski papildinoša ekspresija. Iestājos latviešu, latviskā studentu korporācijā, dzērām. Arī paukojāmies un dancojām, un dzērām.
Kā viens no svarīgākajiem latvietības izpratnes elementiem, protams, ārpus alkohola, bija naids pret krievisko, kur un kā to toreiz saskatīju un kā to toreiz izpratu, un nepatika pret pašiem krieviem. Vienlaikus, kopš bērnības lasīju krieviski, pāris mīļākie rakstu darbu autori ir krievi, jocīga sinerģija.
Lai vai kā, lēnāk nekā vidēji statistiskais jaunais vīrietis, tomēr uzsāku ceļu, kas noved par kļūšanu pieaugušam, personai, kura apzinās un ir par savu rīcību atbildīga. Un tā iesākums bija referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES).
Kādēļ iestāties? Toreiz bija skaidrāks par skaidru, tā kā pāris reizes jau bija būts tur – pārtikušajos Eiropas rietumos, jāiestājas, lai arī šeit ir piķis, un Krievija neokupē, tas arī viss.
Ne miņas no būtiskā, par to, kas ir Eiropas vērtības, idejas. Lai gan šie abi faktori ir būtiski vēl joprojām. Referendumā piedalījos un balsoju "par". Manuprāt, viena no visjēdzīgākajām izvēlēm dzīvē līdz šim.
Pēc pavisam īsa brīža jau baudīju izdarītās izvēles patīkamās konsekvences – devos uz dienvidu dalībvalsti kā pilntiesīgs ES pilsonis ar tiesībām tur dzīvot un strādāt. Starp citu, nebraucu peļņā, jo arī šeit var pelnīt, nebraucu tādēļ, ka šeit "viss ir slikti"- šeit ir lieliski, lai gan tas februāra sals varēja kļūt globālās sasilšanas ietekmēts un silts kā maija puķe. Raugi, braucu, jo tik pazīstamais ceļot prieks. Tur dzīvojot un strādājot, saskāros ar sabiedrībām, kur runā bilingvāli, trivlinguāli. Turpmākie dzīves ceļi glaimoja ar vietām un kopām, kur vairāku valodu prasmes un saskaņa ar kaimiņtautu kultūru ir cieņā. Kur pamatvērtība ir indivīds un ērtības indivīdam.
Un nule, jau vairākus gadus redzu un dzirdu pietāti daudzvalodībai un daudz kultūrām tepat – dzimtajā Rīgā. Protams, ka vispirmām kārtām visbiežāk saredzu to, ko vēlos redzēt, pat neapzināti.
Kā skolas solā klausoties, naids ir neefektīvs sabiedrībai, bet vēl jo neefektīvāks indivīda psiholoģiskai veselībai, pamats gūzmai lieku un stresu nesošu domu un ideju, empīriski pārbaudīts, neiesaku bērniem līdz 16 gadu vecumam.
Papildus paša mieram, ir svarīgi dzīvot tur, kur jūtos vislabāk. Un Rīga man ir viskaistākā vieta dzīvei. Jā, ja šeit uzrunā krieviski, ar prieku runāju krieviski, jo protu, un zināšanas ir bagātība, tas pats skolas sols. Arī smadzenītēm ir vērtīgi ik pa laikam pārslēgt valodu klikšķus, treniņš. Manuprāt, bagāts ir tas, kurš spēj sazināties valodās ikdienā, skumji ir, ja esi ierobežots vien vienā runā. Dainu sējumus neesmu izmetis, tīk pārlapot, joprojām saviļņo dziesmu svētki.
Tūlīt tikšu ieskaitītu sorosītu – liberastu un līdzīgās smalku cilvēku aprindās, būs būt. Lai rīb esošā pašidentifikācija – es esmu rīdzinieks, austrumeiropietis un Eiropas pilsonis. Lepns par savas valsts, daudzkultūru – Eiropas Savienības pilsoņiem! Āmen, humānist!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
