Un, kamēr Jūs šo vēl lasāt, jāsaka, ka gājiens uz turieni nebija nedz svētku, nedz diža prieka vai prokrieviskuma, prosovjetiskuma inspirēts. Mēs esam rīdzinieki, ciniķi ar biezu ādu, kas gatavi pasmieties par jebkuru galējību, un mums radās vēlme iejukt un kā tādām naglām nospriegoties uzvaras stihijas pārņemtā pūlī, kura priekšā grasījās uzstāties negaidīti mākslinieki - Emira Kusturicas "No Smoking Orchestra" un Krievijas valdību kritizējošais Jurijs Ševčuks ar grupu "DDT".
Es spēju skatīties uz "Uzvaras dienu" viegli, bez naida vai prieka. Un ir vairāki faktori, kas nosaka to, ka mans skatījums ir objektīvāks un izpratnes pilnāks par daudziem citiem, polarizētiem iespējamo "Uzvaras dienas" pasākuma apmeklētāju viedokļiem:
Pirmkārt, es esmu latviete (tas ierakstīts pasē). Esmu saņēmusi izglītību Latvijas latviešu valodas skolās un augstskolās. Ikdienā strādāju ar latviešu valodu un latviešu literatūru, kuru pārzinu vislabāk, pateicoties izglītībai un valstij, kas par to ir samaksājusi. Braukt projām negribu un arī nevaru, jo jūtu, ka mana laime un izaugsme ir iespējama tikai Latvijā.
Otrkārt, neviens no maniem senčiem nav karojis Padomju Armijā (tātad nav bijis ne dzīvs, ne imaginārs sentimenta elements audzināšanā). Pat otrādi - mans latviešu vectēvs tika represēts 50. gadu sākumā, kad pēc kāda stukača nepamatotas informācijas, viņu izsūtīja uz lēģeri (diemžēl pilsētu neatceros). Pēc atgriešanās viņš nekļuva par labāku cilvēku un cieta visa 5 bērnu ģimene. Mans tēvocis tika nošauts kā meža brālis. Diemžēl viņus mēs nepieminam nedz labā, nedz sliktā nozīmē, jo viņi it kā ir ārpus labā un ļaunā, grūti izprotami, sarežģītas personības. Neesmu arī nevienu no viņiem satikusi, lai spriestu.
Un visbeidzot, treškārt, mājās, ar savu krievu tautības tēvu (nē, viņš un viņa senči nav te iebraukuši pēc 1942. gada) un latviešu tautības mammu es runāju krieviski. Tā gadās, man nav tiesību to mainīt. Ārpus mājas runāju latviski, lai gan dzīvoju ļoti krieviskā Rīgas rajonā, kas, manuprāt, piešķir dzīvei ne tikai zināmu asumu, bet arī ļauj paskatīties uz t.s. "naida kurināšanu" kritiski un brīvi. Krievu, latviešu un angļu valoda man ir līdzekļi, kurus es izmantoju dažādiem mērķiem: saziņai ar ģimeni, lasot tekstus, komunicējot ceļojumos.
Un es nespēju kādai no tām piešķirt lielāku vai mazāku nozīmi, jo man ir mācīts, ka visas valodas ir pilnīgas. Un, ja valoda nosaka apziņu, tad man tā ir tieši tāda, kāda tā Latvijā ir vēsturisko notikumu dēļ iespējama - nevienpusīga. Par savu trilingvālismu es galīgi nebēdāju, tas man palīdz redzēt rietumu, krievu un latviešu valodā/mentalitātē līdzīgo un atšķirīgo.
Protams, es neatbalstu Krievijas agresiju, kas ir vērsta pret Ukrainu vai pret jebkuru citu valsti. Man jau sen ir apnicis Putina tēls. Man nepatīk krievu šovinisms, tāpat kā latviešu nacionālisms. Abi ir traģikomiski.
Mana ģimene nesvin 9. maiju, neapmeklē tās pasākumus. "Uzvaras dienā" notiekošo es neuzskatu par nepieciešamu, pilsētas tēlu, nācijas saliedētību veicinošu faktoru, un es nedomāju, ka mūsdienās šiem svētkiem ir jābūt grandiozi svinētiem. Tie tomēr ir citi laiki. Un arī mēs esam citi. Jā, arī sevi es uzskatu par krietni vien atšķirīgāku personu, nekā lielākā daļa manu paziņu vai draugu. Varbūt es esmu pat savā ziņā unikāla, kas gan nepadara manu dzīvi vieglāku. Un, tā kā man negribas visu uzzināt no medijiem vien (redzu gan Krievijas TV, gan pašmāju TV, lietoju internetu), ir tikai loģiski, ka vislabāk var iepazīt Uzvaras mīta rekonstrukciju, veicot ekspedīciju uz notikumu vietu.
Kā jau minēju sākumā, Uzvaras dienas svinības apmeklēju otro reizi mūžā. Pirmo reizi tas notika 2011. gadā, strādājot par korespondentu kādā Latvijā dibinātā augstākās izglītības iestādē, kuras vadība veicināja un apmaksāja veterānu sveikšanu studentu vidū. Augstskolā strādājošie latvieši iepirkta vairākas kastes ar sarkanām neļķēm, dizaineri radīja un sadrukāja simtiem apsveikumu ar koledžas reklāmu, ar Georga lentīšu un padomju kara ordeņa attēliem, latviešu operators uzņēma lielisku video par studentu žestu, ko rādīt potenciālajiem Eiropā studētgribētājiem no NVS valstīm. Jā, tādas augstskolas, kuras gan kopumā neatšķiras ar labām atsauksmēm, joprojām pastāv un darbojas, varbūt tikai piesargās turpināt veterānu sveikšanas tradīciju. Un daudzi no Jums vai Jūsu paziņām tajās iet studēt biznesa, jurisprudences, grāmatvedības un citas zinības, patiesībā ar savu naudu atbalstot liekulīgu un amorālu rīcību.
Toreiz, 2011. ġadā, viss šķita daudz skaļāks un krāšņāks, nekā šogad. Atceros, ka daudz vairāk bija Krievijas karogi, kas zināmā mērā nomāca mani, tāpat kā izvērstā tirgošanās ar plastmasas rotaļu ieročiem un citiem štruntiem, kas pārvērta it kā svinības par balagānu. Pārsteidza ne pats svinēšanas fakts, bet bezgaumība Rīgas centrā. Svētki šķita un šķiet diezgan sveši, jo nevaru sevī atrast ne mazāko morālo, vēsturisko vai estētisko piesaisti tiem. Kopš brīža, kad pirmo reizi apmeklēju pasākumu, zinu, ka mūzika, noskaņa un atribūtika var ļoti spēcīgi iespaidot jaunos prātus, kuru apziņā ir pavērts kaut mazākais logs uz padomju "lielo stilu" kultūrā. Domāju, ka daudziem tas kļūst par iespaidīgu pārdzīvojumu, protestu valdošajai iekārtai, dalība šajos svētkos hipnotizē un nelaiž vaļā gadu no gada. Tie ir īsti ģimenes svētki, lai gan nekas īpašs, aizraujošs vai jauns tajos nenotiek.
Uzvaras dienu svinību algoritmu lielā mērā nosaka tas, ko svinētāji un organizētāji joprojām redz Krievijas TV: krāsu pārpilnība, kas asociējas ar svētkiem, krievu tautas deju un dziesmu kolektīvi, medaļas un žetoni, kurus var sajaukt ar medaļām, karotāju pēcnācēju pašiedvestais sentiments un tieksme atdarināt, ietērpjoties "uzvarētāju" necilajos formas tērpos, kara rekvizīti, karotāju attēli, ziedu tonnas pieminekļa pakājē (starp citu, dzīvi ziedi, nevis plastmasas kā kapos), rituāla iedzeršana pa kluso un atklāti, kas, protams, parasti pārvēršas krietnā reibumā. Lai gan, šķiet, ka plastmasas ieročus un mantiņas šogad vairs netirgoja (neuzkavējos svētkos visu dienu), paliekošs joprojām ir šašliks ar ceptiem kartupeļiem un tamlīdzīgas uzkodas, kas, cik man zināms, ir pilnīgā pretrunā ar nebūt ne gastronomiski pārpilno situāciju kara beigās.
Arī karojot taču šašliku kareivjiem nedeva un uz ielām netirgoja, varbūt tikai gaļas konservus. Ja svētku noskaņu ir vēlme rekonstruēt, tad vietā būtu stendi ar putraimu putru, kurā sātības labā iejaukts sviests, kartupeļi vai burkāni (tādai receptei nesen uzdūros, ēdiena nosaukums ir "Kareivja putra"). Un tēja. Saldējumu, kas ir bijis viens no padomju cilvēka kulta desertiem, svētkos joprojām piedāvā Latvijas lielākie saldējuma ražotāji. Man nebūs spriest par šo tirgotāju morāli ētisko nostāju, atbalstot Uzvaras svētkus, jo pati neesmu bijusi bez savtīgā grēka, pirmo reizi pasākumu apmeklējot. Tas viss ir bijis arī šogad, un maza ir cerība, ka kādreiz tas mainīsies.
Svētki paši par sevi it kā nepropagandē Staļina kultu, necildina Putinu, no lielās skatuves netiek minēts nekorektais vārds "fašisms", arī "atbrīvošana", ja lietota, ar klusu piesardzību. Vienā no vakara vadītājiem atpazīstu Baltijas Ziņu kanāla diktoru, kura zemā un mierīgā balss nekad neiemieso pārlieku prieku vai sajūsmu. Ieraugu, ka maksimāli korekti tiek lietotas arī krāsas - uz galvenās skatuves vertikālajiem ekrāniem dominē animācija tumši sarkanā krāsā, uz kuras fona baltiem burtiem zvaigznes ietvarā parādās vārds "uzvara" vairākās valodās un skaitlis "70" (tik gadu aprit kopš "uzvaras", kas prasījusi 70 milj. dzīvību, bet diez vai kāds svinībās jelkad akcentējis to otro faktu). Iedomājos, ka varēja taču izkrāsot skatuvi Georga lentītes oranžajā un melnajā, kā arī Novorossijas karoga melnajā, sarkanajā un zilajā.
Taču patiesībā nav nemaz tik tālu no Latvijas karoga krāsām, kas, cerams, iedarbosies uz svinētāju zemapziņu patriotiski, tāpat kā augstu plīvojošie Latvijas karogi aiz skatuves. Vienīgā vilšanās ir Nila Ušakova uzvalka krāsas, mēram sveicot svinētājus ar, jāsaka, diezgan urrāvisku runu: sarkana šlipse, zils uzvalks un balts krekls. Grūti saprast, uz kādu izpratni Rīgas mērs cer, tik atklāti imitējot Krievijas karoga krāsas.
Salīdzinoši nevainīga ir arī svinībās skanējusī mūzika. Lai gan tas var izklausīties pēc dīvainas reklāmas, viss varēja būt daudz ļaunāk, viss varēja būt kā visbezgaumīgākajās šis dienas svinībās jebkur Krievijā. Proti, varēja skanēt padomju kara dziesmu remiksi, popdziedātāju radītas kaverversijas, kurās karotāju un upuru izjūtas ir tikai veiksmīgi elementi labi pieprasītam produktam. Taču Rīgā tovakar skanēja autentiskas kara dziesmas, iespējams, iedziedātas tikai pēc kara, tomēr tās bija maksimāli pietuvinātas īstajam laikam un vietai, arī ideoloģijai, kuras remiksus mūsdienu Krievijā ir grūti uztvert nopietni.
Bulata Okudžavas, operas baritonu un citu padomju tautā iemīļotu, talantīgu dziedoņu izpildījums līdzās kara laiku ikdienas un kara norises kinohronikai uz iespaidīgiem ekrāniem - ir grūti izdomāt ko labāku un derīgāku tai publikai, kas apmeklē šos svētkus. Daudziem, protams, šķitīs, ka viss padomiskais ir automātiski ļaunumu vēstošs, taču domāju, ka pārrakstīt vēsturi nevar, tās atribūtus ir jāpatur prātā, lai gūtu mācību no visa labā un ļaunā. Organizatori bija izlēmuši akcentēt tieši vecās dziesmas (iespējams, neko citu nevarēja skandēt autortiesību dēļ), kas ir kalpošana primitīvam jaunības sentimentam, spēcīgākam par jebkādu staļinisma kulta gāšanu. Ievēroju, ka tās nav dziesmas par okupāciju, tautu sadraudzību, piecgadēm vai "Latvijas labprātīgu pievienošanos PSRS saimei", tās ir dziesmas par spēju ieraudzīt arī briesmīgā situācijā romantisko, gaišo un cilvēcisko pusi. Diemžēl karš ir zināmā mērā romantisks, tāpat kā mafija un noziedzīgā pasaule, kurai veltītās filmas baro mūsdienu skatītāju visās kultūras jomās. Ja karš nebūtu romantisks, cilvēki tajā nepiedalītos un nebūtu nekā svinama ne Latviešu Leģiona, ne Padomju Armijas veterāniem.
Kamēr līdzās smaidīgiem svinētājiem gaidīju Emira Kusturicas un DDT uzstāšanos (ko lai dara - šie mākslinieki parasti nepriecē nabadzīgo Latvijas studentu), pamanīju, ka nemitīgi kustībā esošais pūlis, alkohola un noguruma piesūcies, atšķiras no galvenās skatuves vēstījuma. Jāatceras, ka, tieši skatoties Krievijas TV, svinētāji smeļas noteiktu noskaņu, iespējams, naidīgumu un patosu, un ar to nāk uz šķietami neitrālajiem (varbūt nedaudz bezgaumīgiem) svētkiem.
Turklāt noskaņojums pūlī visdrīzāk mainās uz ļauno pusi, jo daudziem imponē jaunā laika Krimas iemantotāju uzvara. Lielāks šogad ir arī svinētāju skaits, lai gan faktisko kara dalībnieku veterānu paliek arvien mazāk. Uzvaras diena Latvijā nav tikai piemiņas pasākums, arvien vairāk tie ir provokācijas svētki - tā ir iespēja iznest no mājas Krievijas karogu (karogi ar kātiem šogad, cik saprotu, bija aizliegti, tāpēc to bija maz pūlī), izritināt internetā vai ārzemēs nopirkto Novorossijas karogu, uzvilkt t kreklu ar Putina attēlu (to var nopirkt arī daudzviet Latvijā), izgreznot automašīnu ar skaļiem saukļiem krievu valodā, visbeidzot piespraust Georga lentīti pie krūts, it kā iezīmējot sevi un patiesībā kļūstot par ļoti daudzskaitlīga, pa visu Rīgu izkaisīta tūkstošgalvaina pūļa daļiņu.
Un tas viss notiek par spīti, tajā ir zināms spēks un bezspēcība, skumjas šo cilvēku acīs. Arī vismazākais ļaunums - ziedu nolikšana Uzvaras pieminekļa pakājē kā mirušo un dzīvo godināšana reizē - šajā kontekstā sāk izskatīties pēc protesta, pēc svešas un ļaunprātīgas darbības. Un brīdī, kad visnevainīgākā, ārēji cēla un skaista darbība iegūst ļaunu zemtekstu, prātīgam organizatoram būtu vērts domāt par to, ka svinībām, kuras acīmredzot nevar ne aizliegt, ne apturēt, jāmainās līdz ar laiku. Tomēr rīdziniekiem pieder tikai pati svinību vieta, kamēr "Uzvaras dienas" nemainīgi rīko biedrība 9may.lv un salūtu atbalsta Krievijas Vēstniecība, tāpēc arī rituāla norise visdrīzāk nemainīsies, pat ja Uzvaras piemineklis tiktu nojaukts.
9. Maija sestdienas vakars neko daudz nezaudētu, ja svinības nenotiktu, tomēr noslēgumā jānovērtē to, kādēļ vispār devos uz pasākumu, proti, "Uzvaras dienas" rīkotāju viesmākslinieku izvēli. Es gan apzinos, ka 9may.lv apmaksātie mūziķi galvenokārt piesaistīja pasākumam jauniešus, tajā skaitā arī mani. Un Kusturicas dzīvespriecīgā Balkānu mūzika visnotaļ pacilāja un ielīksmoja lielu pūļa daļu. Par režisora un viņa grupas politiskajām izvēlēm man ir grūti spriest - pretrunīgi vērtētajā Kusturicas filmā "Pagrīde" (Underground, 1995) atspoguļo Dienvidslāvijas vēsturi 20. gs. ir grūti salīdzināt ar Latvijas situāciju. Tomēr Kusturica ar grupu labprāt uzstājās organizācijas 9may.lv tirgotajos "uzvaras" t kreklos. Ne tik svinīgi saģērbts bija mūžīgais estrādes un politiķu kritiķis Jurijs Ševčuks, kurš sāka uzstāšanos ar Dmitrija Šostakoviča Sestās simfonijas izpildījumu rock stilā, tad iesvētīja vakaru ar savas mūzikas nebūt ne dzīvespriecīgajiem ritmiem un vārdiem pusotras stundas ilgā koncertā. Domīga mūzika, kas daudziem lika aiziet vai atdzist svinību karstumā. Un tā viņiem, "uzvarētājiem", arī vajag.
Domāju, ka ne visi sanākušie bija spējīgi pietiekami atzinīgi novērtēt Kusturicas un Ševčuka priekšnesumu, daudz vairāk tomēr visus priecētu Jeļena Vaenga, Oļegs Gazmanovs, grupa "Ļube" vai kāds cits tikpat populārs populārās mūzikas pārstāvis - dzīvā izpildījumā vai ierakstos, veco kara dziesmu vietā. Varēja arī rādīt videotranslāciju no svinībām Krievijā. Raidīt Putina uzrunu. Varbūt kāds nodomāja, ka pasākuma krāsas varēja būt krāšņākas, uzkodu izvēle plašāka, alkohols - pieejams uz vietas, nevis tuvākajos, šajā dienā gada lielāko peļņu ieguvušajos veikalos.
Trūka arī vietējo studentu, kuri medaļām un žetoniem rotātos pensionārus sveiktu ar ziediem un reklāmas apsveikumiem, kuri patīkami mānītu un neredzami liekuļotu. Es tiešām ļoti ceru, ka salūts, uz kuru nepaliku, tomēr neaizpildīja svinētājos vietu, kas domāta arī sērām par kara un "uzvaras" nestām nelaimēm. Tas ir vienīgais, uz ko mēs vēl varam cerēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
