Kebabi un kāsīši
Septiņi brāļi un gulētāji šogad ne pa jokam ierieba ne tikai siena pļāvējiem, grābējiem un krāvējiem, bet arī festi-vālotājiem. Gadījās arī tā, ka mūzikas mīļotāji atbrauca ar mersi, bet prom bija jādodas kā sanāk, jo autiņš līdz ar citiem autiņiem pieņēma dubļu vannu un teica, lai pienākot, kad beigs līt. Pogaino, lai sniegtu palīdzīgu roku, tad nebija ne miņas. Toties, kad aiz škrobes uzvilka kāsīti vai norija kādu tabletīti, uzreiz ķēra ciet un lika melnajā bertā. Nelīdzēja arī atsaukšanās uz to, ka "Esam Kozlovska kaimiņi un katru dienu šīs tabletītes rijam un pat cienājam arī viņu!" Kas gāja cauri Jūrmalā un Lāčplēša ielā, Salacgrīvā iestrēga. Bertas uz sutkām veda visus, ja vien līdz tam šie nebija paspējuši saindēties un salikti karantīnā. Tikai ne karantīna, ne PVD un pat NKVD īsti nevarēja atrast, no kā. No kebabiem, hamburgeriem, čanahi, lavaša vai tomēr viens no otra. Kā izrādījās, vainīgi bijuši "Cīsiņi ildiray Istanbul". Noskaidrojās labi zināmais, ka gaļas šajos cīsiņos sen vairs nav un 80% ir tualetes papīrs. Toties skrienamā gadījumā efekts bija divkāršs – tualetes papīrs savu pamatfunkciju veica godam un tajos pat šortiņus varēja nobaudīt gan "The Vaccines", gan "Vondelpark".
Vienīgā lieta, kur festivālos zaļā jaunība i tuvu netika līdz briedušiem vīriem bija promiļu skala. Pat Plekste, kas ņēma iekšā trīs dienas no vietas un nevienu "Posituvus" koncertu tā arī neredzēja, apstājās pie 3,40 promilēm. Līdz Lisija Latvijas labākajam sasniegumam – 8,86 promilēm viņam vēl neviena vien cisterna caur nierēm, kuņģi, aknām jāizfiltrē. Lisijam gan neviens šāds orgāns it kā neesot atrasts. Tikai taisnā zarna. Bet tas jau ir cits stāsts. Medicīnas enciklopēdijai ne Gaujmalietim.
Tomēr nākamgad visus festivālus, nu varbūt izņemot "Pīlādzi" un "Muzykys skrituļi", gaida smagas dienas. Kultūras Gremde esot uzaicinājusi uz Latviju ne vien 100 korus, bet arī grupas "U2", "R.I.P.", "R.E.M.", "UB40", "Ego4U", "G4S". Ar steigu Cincinati tiekot dibināta arī grupa "Fucking shit", jo uzrunas beigās ministriene minējusi arī šo frāzi un daži klātesošie sapratuši, ka tiekot aicināta arī šāda grupa. Kurš gan negrib atbraukt uz Latviju! Bet B.B.King, ko nejauši nosauca par Bibi Kingu, tomēr braukšot uz Lietuvu...
Kamēr Kultūras ministre dziedāja, deklamēja un mēģināja runāt angliski Amerikā, viņas priekšgājējs un kādu laiku arī padomdevējs Dālderis varēja izrunāties, cik tīk un kam tīk. Tiesa, kā jau pūtējs, viņš nebija tik izmanīgs kā otra Gremdes padomniece. Ko domāja, ja vispār domāja, to arī pateica. Aizvainojums, ka atšūts no padomu dāļāšanas tik ļoti spiedās ārā. Un aizvainoja arī ministrieni. Ne pa jokam, jo viņam atbilde bija tīrā latviešu valodā. Ar dažiem netulkojamiem vārdiem.
Anna uzdzen vantīs
SKDS, KDF, CAF un vēl piecas sabiedriskās domas aptaujas kopas, ieskaitot Gelapa institūtu, bija piefiksējušas, ka gada laikā 2/3 Rīgas Domes deputātu nav atvēruši muti. Vieni it kā par to baigi sašuta, taču drīz arī apjauta, ka viss ir vienkāršāk par vienkāršu. Divi vienlaicīgi pat Rīgas Domē runāt nevar, bet Ushak-off runā un izdod pavēles gandrīz nepārtraukti. Tad vēl nedaudz pie vārda tiek Misters 20%. Un tad vēl īsām replikām ļauta vaļa Pulkam un Viņķelim no opozīcijas. Lai vismaz kaut kāda latviešu valoda arī skan. Vai nav demokrātiska idille?
Vienubrīd šķita, ka vasarā situācija mainīsies, jo līdz pilsētas svētkiem bija tāds kā notikumu tukšums un mēram sāka aptrūkties sakāmā. Labi, ka blakus vienmēr ir izmanīgā Anna un viņa allaž ko izdomā! Šoreiz, piemēram, atkal dzina vantīs trīs jaunekļus, kas, lai arī tika smagi spīdzināti, savu labvēli neatklāja un visu laiku minēja tikai Jēzu. Gan Rīga, gan lauki neskaitāmas stundas atkal pavadīja korķos, sabojājās ne vien gurķi un saskāba piens, bet atkal uzlēca degvielas cenas, jo atkal bija vērā ņemams iemesls. Un tad tilta vidū uz bobika jumta iznira Rīgas mērs un draudēja visus atlaist, nošaut, izsmērēt pa sienu. Pat autiņi, kuros nebija kondicionieru, steidzami aizvēra logus un ieslēdzās, jo nevarēja jau saprast, kas tik kārts, šauts vai izsmērēts. Tikmēr Nil-ushka-off turpina žestikulēt, rādīt uz vantīm, uz Rīgas pili, uz austrumiem, uz Uzvaras laukumu, kur reiz bija arī karātavas... Maskačka un Zoļuks to visu uzņēma ar garām ovācijām. Un turpināja nemaksāt nedz par autobusu, nedz par dzīvokļiem un musorņiku izvešanu. Pēc visa tā vēl tika nolemts vantis nosmērēt ar vazelīnu, breolīnu, linsēklu eļļu, apvilkt ar dzeloņdrātīm, palaist pa tām augstspriegumu. Līdz ar to trolejbusi pa vantenieku bez bažām varēs braukt bez vadiem, bet kājāmgājējiem gan būs nepaciešamas "Sarkanā kvadrāta" galošas ar biezajām zolēm. Plānās no viena krasta līdz otram var arī izkust.
Koalīcijai par pārsteigumu šo visu pēkšņi noprotestēja Stendzenieks, jo viņam neviens nekādu viedokli nekad kopš Šlesers aizbuldozerēja no politikas un nograuza pusi Jūrmalas meža, vairs neprasa. Arī par gaidāmo Dziesmu svētku komunikāciju ar tautu. Agrāk dārgākos pasūtījumus viņam iedeva bez konkursa, bet tagad pat šāviena attālumā klāt nelaiž. Kā pasaule mainās! (un ne jau uz labu!). Nemainās vienīgi "Daugavas" stadions, kurā ar katriem deju svētkiem arvien mazāk skatītāju. Šajos uz 12 dejotājiem būšot 1 vērotājs un tam pašam, biļeti pērkot, būšot jāuzņemas pilna atbildība par savu un vēl septiņu blakussēdētāju dzīvību, ja nu kas brūk. Un brukt var kuru katru mirkli.
Rīga varētu reizēm pamācīties no Preiļiem. Ko Čepānis, Šņepsts un Adamovičs centās gadu desmitiem, to romi izdarīja vienā nakti. Ja līdz tam Preiļu ielas bija kā kurmju rakumi, tad tagad kā biljarda galds. Pietika aiziet no dzīves vietējam baronam, kā viss tika sakārtots, jo cienījamāko pilsētnieku pēdējā gaitā vajadzēja pavadīt ļoti līdzeni.
Skanstes ielas sapņotājs
Liepāju, kas izturējusi padomju okupāciju, Kurzemes katla šausmas un Karaostas postu, uz ausīm nolika bariņš Varšavas "Legia" futbola fanu. Pilsētā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis – Osipovs izdalīja ne vien ielu plāksnītes krievu valodā, bet arī kartītes uz maizi un sāli poļu valodā, Sesks slēdza veikalus, bārus, skolas, viesnīcas un ari lidostu, kas izrādījās pavisam kļūdaini, jo poļi nevarēja tikt prom. Tika ievesta vienīgā Latvijas armijas rota, ko Pabriks steidzami atsauca no Afganistānas, kanālā iekuģoja "Varonis", virs pilsētas patrulēja Šauļu lidmašīnas. Ārkārtas situāciju koordinēt ieradās ne vien Kozlodojevskis, Dostojevskis, kā arī Fabriciusa un Žukova gars, bet arī NATO Rasmusens un arī Kima Irsena mazmazdēls. Šausmu nakti izdevās pārlaist bez upuriem. Bet jau nākamajā dienā, kad pilsēta vēl kūpēja krāsmatās, izraisījās diskusija, kas īsti ir "sūnu ciems". "Legia" futbola fani tā novērtēja Liepāju. Bet radās iespaids, ka viņi nekad nav bijuši Pjotrkovtribunaļskā vai Tomašovamazoveckā. Jā, dzīvot Varšavas Purčikā nav joka lieta. No turienes visa pasaules izskatās kā varžu dīķis. Bet Latvijas futbolam poļu dotais raksturojums gan bija visai trāpīgs. Tas Gunčam jāpieņem zināšanai. Izdarīt tur gan neko nevar. Kā dzied tai dziesmā "Zilon's nevar izd..st zapti..."
Markss, Bončs Brujevičs, Herberts Velss, pat Ostaps Benders Latvijas Kremļa sapņotājam var pienest tikai ūdeni. Palaidis vaļā Ozoliņu, Spruktu, Hosu, Holtu, mazo ņipro Miķelīti Rīgas "Dinamo" boss Savickis vienā laidā bazūnēja, ka komandai šajā sezonā ir jāiegūst Gagarina kauss. Pat uzticīgākie fani teicās, ka vienīgā iespēja to izdarīt bija tad, kad Značoks ar Hari kuboku bija uz Rīgu atveduši. Vajadzēja vienkārši paņemt un viss. Iegūšana jau ir intīma lieta. Bet Savickim vispirms jātiek galā ar margarīna kompleksu, jo Rīgas klubs ir teju vai vienīgais, kas uz maizes sviestu uzsmērēt nevar atļauties. Tā vietā jāklāj margarīna kārta. Bet tas laikam veicina vēlmi daudz runāt un dižoties. Varbūt visai latvju tautai būtu vairāk jāsmērē margarīns. Augstu pašapziņa un visi staigātu ar izrieztākām krūtīm un paceltākām galvām. Uz to tad var arī vienu "Garo"! Arī par tiem olimpiešiem, kas jau Londonā. Par acu gaismu Kuzminam jau no noteikti vajag!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
