Lauka īpašnieku sauca Ahmeds. Kā jau lielāka daļa ģimeņu Palestīnā, arī Ahmeda ģimene pretendē uz daudzbērnu ģimenes statusu. Ahmedam ir četras meitas un divi dēli. Tiesa vecākajam ir tikai 14 gadu, tādēļ visticamāk ar laiku bērnu skaits vēl pieaugs.
Lai nu kā, par papildus darba rokām viņš bija ārkārtīgi priecīgs, turklāt ārzemnieku klātbūtne nozīmēja arī papildus drošību. Sakarā ar faktu, ka Ahmeda olīvu lauki atrodas visnotaļ patālu no tuvākās Izraēlas apmetnes, viņš atrodas salīdzinoši drošā situācijā salīdzinot ar citiem lauksaimniekiem, kuru lauki atrodas tieši līdzās apmetnēm. Tie ir arī lauki, kuriem visaktīvāk cenšas piesaistīt papildus darbarokas un tie ir arī lauki, kuros visbiežāk notiek incidenti ar Izraēlas apmetnes iemītniekiem un kareivjiem (IDF - Israel Defence Forces). Uz šiem laukiem, kā brīvprātīgie parasti piesakās doties dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvji un aktīvisti. Piemēram, ISM (International Solidarity Movement). Ar dažiem no tās biedriem izdevās pārmīt arī pāris vārdus. Vairāki ir aktīvi olīvu ražas vākšanas dalībnieki jau vairākus gadus izvēlētos, protams, tos "interesantākos olīvu laukus" un to laikā ir tikuši arestēti vai izbaudījuši asaru gāzi, akmeņu lietu un uguns tuvumu, pēcāk nereti savā starpā salīdzinot pieredzes, kas dažkārt izklausās pēc makšķernieku stāstiem.
Pēc sadalīšanās grupās ķērāmies pie darba. Manā grupā bija gan pats lauka īpašnieks, daži kaimiņu bērni un 65 gadus vecs itālis, kurš sevi dēvēja par Abu (arābiski – tēvs; arī Vecais vīrs). Pati aizraujošākā nodarbe tā gluži nav, tādēļ sarunas ir augstā cieņā. Visu gan nedaudz apgrūtina valodas barjera, jo angļu valodu vietējie nereti pārvalda gaužām zemā līmeni un arī manas arābu valodas zināšanas pagaidām vairāk sastāv no vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem vai biežāk vārdu salikumiem un izteiksmīgas žestikulēšanas.
Atskaitot darba monotonumu un tveici, kopumā tas bija labi pavadīts laiks. Gandrīz pēc katra nolasītā olīvu koka Ahmeds cienāja mūs ar tēju un uzkodām. Ņemot vēra faktu, ka dzīves apstākļi lauku apvidos nebūt nav tie paši labākie, jutos pat nedaudz neērti, ka pēc apstiprinošas atbildes saņemšanu uz jautājumu: "Vai esmu izslāpis?" viens no bērneļiem tiek momentā aizsūtīts uz veikalu, lai nopirktu Coca-colu vai ko citu, kas tādam rietumniekam varētu iet pie sirds.
Tējas dzeršana, ņemot vērā apkārtējo ainavu, ir ļoti nomierinoša procedūra, lai gan, kur vien skaties apkārt augstākajos reljefa punktos ir izvietotas Izraēlas apmetnes vai militārās bāzes. Rietumkrastā tā ir pierasta situācija, tās ir visur, un allaž atrodas virs tevis. Tā teikt: "Lielais Brālis tevi vēro!"
Soli pa solim deviņas darba stundas pagāja diezgan ātri. Tika pielasīti vairāki maisi ar olīvām, paspēju sarokoties ar vismaz pusi no apkārtnes bērneļiem un nenogurstoši atbildēt uz jautājumiem, kur atrodas Latvija? Kāpēc es neesmu ne Barselonas, ne Real Madrid fans? Kā izskatās sniegs? Vai man ir sava Facebook lapa? Kādēļ man nav nekā kopīga ar Džastinu Bīberu u.c.?
Labs darbs, kas padarīts!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
