Maskavas iela ir viena no garākajām pilsētā. Tā atrodas vietā, kur kādreiz bija dambis, kuru uzcēla 16. gadsimtā. Pēc vairākiem gadsimtiem dambis zaudēja savu sākotnējo nozīmi un tas pakāpeniski pārvērtās par ielu. Šeit ir daudz populāru tūrisma apskates objektu, taču mēs neiesim pa zināmu maršrutu, bet gan ieskatīsimies tur, kur bezrūpīgie tūristi reti ieskatās.
Rīgā Klusajā dārzā 2014. gadā tika atklāts piemineklis "Afganistānas karā kritušajiem Latvijas dēliem". Karā, kas ilga no 1979. līdz 1989. gadam, Padomju armijas rindās bija 3640 latvieši (tajā laikā Latvijas PSR iedzīvotāji), no kuriem bojā gāja 63 un viens pazuda bez vēsts. Šis dārzs atrodas it kā strupceļā, kuru ieskauj dzelzceļš un kapsēta.
Viesu šeit ir maz, šī ir klusa vieta. Apmēram pirms desmit gadiem Rīgas dome bija plānojusi būvēt tuneli, kas savienotu Daugavpils un Ģertrūdes ielas, taču, sākoties krīzei, viss pieklusa. Varbūt pat tā ir labāk. Netālu atrodas "utenis", par kuru dzirdēts daudz pasaku un baumu. Ir cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka 90. gadu vidū šeit slepeni ieradās Bils Geitss, lai apskatītu vietējo hakeru produkciju. Runā, ka te var nopirkt visu - no pistoles līdz lidmašīnai. Īsāk sakot, noteikti melo.
Vairākkārtējās pūles atrast vecāko koku Maskavas forštatē vainagojās ar panākumiem. Koks atrodas pretī mājai Kojusalas ielā 25 netālu no tramvaju depo. Kā man rakstīja galvenais apstādījumu inspektors Viesturs Freimanis, šī liepa ir resnākais koks apkaimē - tās apkārtmērs ir 4,3 metri, taču vecums nav zināms. Mēģināsim paši to noteikt. Kā tagad māca skolās - "Google zina visu". Tā mums piedāvā vairākus veidus koka vecuma noteikšanai. Izvēlēsimies vienkāršāko un aptuvenāko. Apkārtmērs (centimetros) jāreizina ar koeficientu (kas liepai ir 0,7) un mēs iegūstam - 430*0,7=301 gads. Uzreiz liekas, ka tā nevar būt, taču atkal jau "Google" mums stāsta, ka liepas dzīvo 300 - 400 gadus un citas pat visus 1200. Sanāk, ka šis koks ir pieredzējis Pētera grenadieru laikus. Laiks pielikt plāksnīti un vest šeit tūristus.
Man patīk vecās mājas, katrai no tām ir savs neatkārtojams tēls, kuru nevar salīdzināt ar pēdējo desmitgažu vienveidīgajiem sērijveida dzīvokļiem. Mainās iemītnieki, bet tās paliek, mainās māju īpašnieki, bet tās paliek, un nav skaidrs, vai mājas pieder cilvēkiem, vai cilvēki mājām. Paskatieties uz māju, kas atrodas Puškina un Elijas ielas krustojumā - skaistule! Tas, protams, nav jūgendstils, bet tomēr stils. 
Maskavas ielā 56 atrodas pievilcīga māja ar rūdītu fasādi, kurai daudz reižu esmu gājis un braucis garām. Reiz ieskatījos - virs visiem otrā stāva logiem baismīgi "mūļi". Šausmas, tāda kā velnišķīga zīme - ja iesiet kādreiz tai garām, labāk turieties tālāk.
Šajās fotogrāfijās redzams Maskavas un Dzirnavu ielu krustojums atšķirīgos laikos. Dažu māju vairs nav, tas ir saprotams, jo fotogrāfijas šķir gandrīz 80 gadi. Ievērojiet kādu interesantu lietu - mūsdienu fotogrāfijā tramvaja sliedes iet pa Maskavas ielu, bet 1930. gadā sliedes no Dzirnavu ielas iegriežas Maskavas ielā. Vai tiešām mani gaida Nobela prēmija pilsētas vēsturē?
Ikdienas steigā mēs nemanām, kā vecā "Maskačka" pakāpeniski izgaist.
"Šķirba" starp Maskavas un Līksnas ielu. Laiks iet, taču tā nemainās. 
Ūdenssūkņu stacija Maskavas 196 - vienkārši pils. To 1896. gadā uzbūvēja arhitekts Kārlis Johans Felsko. Savukārt torni uzbūvēja 1876. gadā, un tā augstums bija aptuveni 35-40 metri. Ir saglabājusies veca fotogrāfija un zīmējums. Starp citu, kad ūdenssūkņu staciju beidza izmantot tās paredzētajam nolūkam, tornim sāka sāka plaisāt pamati, un to 1934. gadā uzspridzināja. Lūk, kādi bija laiki, mūsdienās pat ne visiem oligarhiem ir tāda māja kā šī ūdenssūkņu stacija. 
Vecā labā "Vārpa". Tiem, kas nezina - tā bija alus darītava. Tās vēsture sākās 1870. gadā, taču mūsdienas tai piedzīvot neizdevās. Ir palikušas tikai sienas, un tās pašas pārdotas izsolē. Šeit var filmēt Holivudas trillerus, īpaši naktīs.
Ja Holivuda vēl nav ieradusies, tad Krievijas kino cilvēki 2011. gadā filmēja Maskavas ielu filmai "Aizmirstais". Nevar nepiekrist - skatīties filmu, kurā redzamas pazīstamas vietas ir interesanti. Kino vispār ir interesanta lieta. Protams, daži pilsētnieki, no rīta ieraugot Staļinu, apmulsuši zvanīja uz domi un policiju, taču noteikti bija arī tādi, kas padomāja - "mūsējie ir pilsētā".
Dažās Maskavas ielas piekrastes nogāzēs ir saglabājušies vecie dzelzs gredzeni, pie kuriem kādreiz pietauvojās tirdzniecības laivas, jo Rīgas ostas teritorija 20. gadsimta sākumā sniedzās līdz pat Doles salai. Pat padomju laikos, kad vēl nebija HES, plostotāji uz nakti šeit pietauvoja savus plostus.
Ēka Maskavas ielā 261. Šeit pēc cilvēku domām cara laikos bijis bērnudārzs vai zemes pārvalde. Mani šī ēka ieinteresēja ar monogrammu uz balustrādes, un es atradu šādu tās atšifrējumu - divi pirmie un divi pēdējie simboli ir cipari 19 un 06, tas ir gads, kad ēka ir celta, lai gan pēdējais simbols tā īsti neatgādina sešinieku. Lielais burts "Т" un mazie "ва" - sabiedrība (Товарищества), kas apzīmē uzņēmējdarbības formu, un "М.С.К." ir rūpnīcas īpašnieka iniciāļi, kas pieder tā laika porcelāna leģendai oligarham Matvejam Sidorovičam Kuzņecovam.
Daudzi Ķengaragā dzīvojošie zina, ka 51. vidusskolai pretī esošais dīķis Maskavas ielā 264 ir vēsturiska vieta. Kā visur raksta, tas pirmo reizi parādījies zviedru kartēs 1668. gadā, taču šīs kartes neviens nav redzējis, un dīķa izcelsme nav zināma. Iespējams, šeit bijusi veca māla ieguves vieta vai vienkārši dabiski radies padziļinājums. Netālu no šīs vietas 19. gadsimtā parādījās Kuzņecova rūpnīca, kuras vajadzībām šeit ieguva mālu. Vietējo to sauc par "Elles dīķi". 
Šodien tā ir atpūtas vieta - var pasēdēt krastā un pat noķert kādu zivi. Manā acu priekšā kāds vietējais makšķernieks izvilka līdaciņu. Uz jautājumu, kāpēc to sauc par "Elles dīķi", vietējie sniedz dažādas atbildes. Stāsta Petrovičs, kas šeit dzīvo jau ilgus gadus. Pierakstīts viņa vārdiem.
"Kāda sieva piezvanīja policijai un teica, ka vīrs esot aizgājis peldēties uz dīķi un nav atgriezies. Glābēji viņu meklējuši, taču nav atraduši, bet viņš patiesībā ar draugiem dzēra un mājās pārradās tikai no rīta. Pagāja kāds laiks, un vīrs reiz gāja peldēt un patiešām noslīka. Visi viņa sievu aiz muguras sāka saukt par "melno atraitni" un nedaudz baidījās no viņas. Reiz mājā bija sapulce, un viņa atnāca un sāka murmināt "visi drīz šajās mājās nomirs, cilvēki lēks ārā pa logiem".
Neviens negribēja viņā klausīties un cilvēki sāka izklīst. Viņa katru vakaru devās uz dīķa krasta un ilgi skatījās ūdenī. Reiz es gāju garām, bet baidījos skatīties viņai virsū. Es iegāju dzīvoklī, lai pa logu paskatītos, ko tā ragana tur dara. Skatos, bet viņas vairs nav, un tajā vietā sēž melna vārna. Es nezināju, ko domāt! Neizskaidrojama mistika. Kādu nakti es pamodos, jo kļuva kaut kā neomulīgi, paskatījos pa logu, un tur viņa pilnmēness laikā lēnām iet iekšā dīķi. Pārmetu krustu, iedzēru 150 gramus, apklāju galvu ar segu un gāju gulēt. Vairs neviens viņu nav redzējis un nav arī mēģinājis meklēt - visiem kaut kā kļuva vieglāk šeit dzīvot. Kopš tā laika to nosauca par "Elles dīķi"".
Tad pienāca vēl kāds vietējais, noklausījās un sāka savu stāstu: "Trīs māsas reiz gāja uz dīķi peldēties, viena bija vecāka un divas jaunākas. Jaunākās sāka strīdēties par to, kura pirmā ies peldēties. Vecākā piedāvāja: "Kura ilgāk noturēsies zem ūdens, tā arī ies pirmā." Tālāk es neklausījos, taču turpinājumu jūs noteikti varat iedomāties.
Blakus dīķim ir panduss, kas ved Daugavā. Neviens neatceras, kad to uzbūvēja. Kam tas paredzēts? Ir dažādas versijas, taču, ja atmet nenopietnās, tad paliek divas. Pirmā - tas paredzēts lielgabarīta kravu pārvietošanai. Pandusu 2011. gadā pārbūvēja un izmantoja 301 tonnu smagas gāzes turbīnas un 252 tonnu smaga ģeneratora transportēšanai priekš TEC-2. Tos pa upi pieveda ar kravas liellaivu, un tad ar speciālu transportlīdzekli izvilka uz Maskavas ielas un veda tālāk uz TEC. Otrā versija - tas paredzēts maksas transportlīdzekļiem vai tanku pārcelšanai pār upi. Taču tad otrā krastā ir jābūt tieši tādam pašam pandusam. Sākumā paskatīsimies "Google satelītu" - kaut kas tur ir, taču nevar īsti saprast. Dodamies uz konkrēto vietu - tā tik tiešām ir pārceltuve. Kādas kaimiņvalsts karavīru kartēs šī vieta noteikti ir atrodama.
Iznīcinātājs "MiG-21" 1979. gada 19. maijā iekrita Daugavā. Tas devās nosēsties uz Rumbulas lidlauku, taču dzinējā ielidoja putns. Piloti paspēja katapultēties, un vējš viņus aiznesa uz Maskavas ielas pusi. Viens no pilotiem piezemējās piecu metru attālumā no alus mucas, kuru tirgoja turpat blakus bijušajai lina rūpnīcai (tagad tur atrodas "Toss" boulings). Aculiecinieki apgalvo, ka apstulbušie vīri pilotam uzreiz aiznesa puslitru alus.
Par to, vai viņš dzēra, vēsture klusē. Mūsdienās ir daudz šī notikuma aculiecinieku, kuriem katram ir savas atmiņas par to dienu. Vieni saka, ka pilots, piezemējoties, salauzis kāju, citi, ka viņš piecēlies un savām kājām devies prom. Kāds apgalvo, ka piloti bijuši divi, kāds - ka tikai viens. Atšķiras arī versijas par virzienu, kādā devās lidmašīna, taču alus mucu atceras visi. Lidmašīna nokrita nedaudz tālāk, gandrīz pretī "Elles dīķim". Laikam jau to nesauc par "Elles dīķi" tāpat vien.
'Maskačaka' un apslēptie dārgumi
Pasaulē nav daudz tik lielu pilsētu kā Rīga, kas pārcietušas neskaitāmus satricinājumus, iebrukumus un nemierus. Gan 1905., gan 1917. gada revolūcijas, divu pasaules karu frontes, pilsoņu karu 1918-1920., 1940-1949. gada represijas, 1941-1943. gada ebreju genocīdu, nemaz nerunājot par vēl agrākiem laikiem. Un katru reizi šie satricinājumi ir cilvēkos izraisījuši vēlmi kaut kā ātri paslēpt to, ko paspējuši paņemt, lai pēc tam atgrieztos un to savāktu. Taču visbiežāk šīs lietas palika tur, kur tās atstātas. Kā teica kāds meklētājs: "Pilsēta ir pārpildīta ar dārgumiem." Taču paņemt tos nav tik vienkārši, jo zeme un ēkas ir privātīpašumi, un visur ir aizliegts rakt. Tāpēc, ja uzzināsim par kādiem atradumiem, tas notiks tikai pēc kāda laika. Zinātāju praktiski vairs nav - atradumi var būt tikai nejauši.
Pastāstīšu pāris stāstu par "Maskačku". Kāds labs draugs, būvnieks, divtūkstošo gadu sākumā atrada divas ar monētām piepildītas metāla konfekšu kārbiņas, uzlaužot grīdas kādā Turgeņeva un Puškina ielu rajona mājā. Uz kārbiņām bija konfekšu ražošanas datums - 1904. gads. Pēc netiešām pazīmēm viņš noteica, ka tās slēptas kaut kad Pirmā pasaules kara laikā. Monētas bija dažādas, taču zelta monētu starp tām nebija. Pārskaitīja - sanāca mazliet vairāk nekā divsimt gabalu. Divas aiznesa uz lombardu, kur viņam uzreiz piedāvāja 150 latus. Par to viņš, protams, man pastāstīja daudz vēlāk, un nauda nebija nākusi viņam par labu, taču tas ir cits stāsts.
Kolēģis man pastāstīja šādu stāstu. Puika būdams, viņš ar vecākiem dzīvoja divstāvu mājā Maskavas forštatē. Mājā dzīvoja piecas vai sešas ģimenes. Kaut kad 70. gados atbrauca kāds vīrietis, sapulcēja ģimeņu vecākos un teica, ka pirms kara šī māja ir piederējusi viņa ģimenei un tajā ir apslēptas dārglietas. Viņš piedāvāja naudu, lai viņš varētu savākt savu mantojumu, taču mājas iemītnieki atteicās, un vīrietim nācās braukt prom. Kā tālāk stāstīja mans kolēģis, mierīgā dzīve beidzās. Līdz tam brīdim visas ģimenes dzīvoja samērā draudzīgi, taču tad visi sāka meklēt apslēptās dārglietas. Visi izsekoja viens otru un baidījās, ka kāds cits atradīs apslēpto mantu. Taču nav ļaunuma bez labuma - pagrabā atrada aizmūrētu telpu, kurā atradās visas mājas apsildes katls. Ar ko šis stāsts beidzās, viņš nezina, jo visticamāk pārvācās uz citu rajonu.
Vēl pirms trīs gadiem avīzēs rakstīja, ka kāds puisītis, spēlējoties kāpņu telpā, zem trepēm atradis burku ar monētām, taču viņam, protams, nācās dalīties ar mājas saimnieku. Ja pareizi atceros, tas bija Katoļu ielā. Dārgumu meklētāju forumos vairākas reizes esmu saskāries ar frāzi "zelta jūdze" - lai kā tas neliktos, tā reiz sauca Maskavas forštates teritoriju, kuru ierobežo Maskavas - Jersikas - Ebreju - Līksnas - Lauvas - Lielā kalna - Jēkabpils - Lāčplēša ielas. Šajā teritorijā atradās "Rīgas geto", un liela daļa vērtīgo atradumu ir tieši no šīs vietas.
Pats varu palielīties tikai ar to, ka bēniņos sarūsējušu cauruļu kaudzē uzdūros divām pirmskara laika pasēm. Es pastāstītu vēl pāris stāstu, taču to laiks vēl nav pienācis. Nodokļu inspekcija un zagļi arī prot lasīt. Apslēptiem dārgumiem nepatīk lieks troksnis, tiem patīk klusums. Cilvēks var meklēt zeltu, bet atrast svinu. Tā ir "Maskačka" un te notiek nopietnas lietas. Čūskas mīt tur, kur apslēpti dārgumi. 
Apskatot šo veco vācu karti, var ieraudzīt Tūļas un Kostromas ielas. Kara laikā tas jau vairs nepastāvēja - abas pazuda 1936. gadā. Pirmā kļuva par Līksnas ielas turpinājumu, bet otra - par Virsaišu.
Kamēr veidoju šo rakstu, ienāca kaimiņš Aleksandrs, izlasīja to un uzreiz sāka stāstīt. Viņa četrpadsmit gadus vecā māte kara laikā nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē. No nometnes viņu pieņēma darbā kādā latviešu saimniecībā, kur viņa strādāja līdz kara beigām. Pēc kara atradās radinieki, un visiem piešķīra istabiņu Ludzas ielā. Kaut kad starp 1946. un 1947. gadu viņa krāsnī atrada zelta gredzenu ar dārgakmeni. Viņa devās uz tirgu un uzķērās uz kādas loterijas - kaut kas ar kāršu atminēšanu. Īsāk sakot, gredzena viņai vairs nebija. Tad kaimiņš atcerējās par tramvaju ar divām kabīnēm, par jau pieminētajiem plostotājiem, par "Бакенщик'a" mājiņu, kas atradās starp Daugavu un Maskavas ielā 252/7 esošo māju. "Бакенщик's" katru dienu ar laivu devās upē un iededza bojas. Naktī devāmies meklēt viņa mājiņas paliekas, taču tās vietā bija vecs sporta laukums.
Lai atrastu vai uzzinātu kaut ko jaunu par savu rajonu, nav obligāti jāmeklē apslēpti dārgumi - jauno var meklēt tur, kur jau simtiem reižu būts. Tā var būt kāda sienas atlūza, veca reklāma vai zīme uz mājas, veca fotogrāfija vai dzirdēts stāsts. Pilsēta sevī slēpj daudz nezināmā, un ikviens no jums var tās stāstā ielikt savu puzles gabaliņu.
P.S. Pilsētas pazinējiem - kas šī par vietu? 
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
