Neraugoties uz to, ka zinātnieki ir spējuši ielūkoties zvaigznājos tālu prom no Saules Sistēmas, un izpētīt dziļākos okeānus, kristietības fenomens joprojām nav izprasts.
Šajā sakarā viens stāsts.
Kādu laiku atpakaļ biju uz ģimenes pusdienām, kur ģimenes galva ir mācītājs ar visai progresīvu domāšanu. Sarunas gaitā izteicu komplimentu vienai grāmatai, kurā izklāstītas filozofiskas, tīri austrumnieciskas idejas par dvēseles nemirstību, reinkarnāciju utt., kuras plašākai sabiedrībai degradētā formā ir zināmas kā "Jaunā Ēra", taču šīs idejas bija jau senas, kad Baznīca un arī mūsu civilizācija vēl bija jauna. Man no mācītāja puses nācās dzirdēt repliku, ka tādas grāmatas ir domātas tikai prātā trūcīgajiem.
Par atbildi es paraustīju plecus, jo katram ir tiesības uz savu viedokli (iekšēji nodomājot - labāk tu nebūtu to sacījis...) un nomainīju sarunas tematu:
- Mums ir zināms, ka katru svētdienu baznīcā tiek atkārtots rituāls. Pēdējais, kuru Kristus veica, pirms tika sists Krustā. Svētais vakarēdiens baznīcā ir pārmantojis ne tikai maizes laušanu un vīna dzeršanu, bet arī grēku atlaišanu. Mācītājs ir pieņēmis apzīmējumu, ar kuru ticis apzīmēts Jēzus "Rabi, Rabi (ebr. – mācītājs), un izpilda Kristus vietā Viņa miesas un asiņu dalīšanu. Bet bija viens cits rituāls, kuru arī Kristus veica saviem mācekļiem tai dienā – tā bija kāju mazgāšana: "un Pēteris sacīja Jēzum: Tu man ne mūžam nemazgāsi kājas! Jēzus atbildēja: "Ja ne, tev nebūs daļas Debesu valstībā" [Jņ13:5-8].
- Kādēļ šis rituāls nav ieviests baznīcā? – es vaicāju, - Kādēļ mācītājs nemazgā draudzes locekļiem kājas, piemēram, katru svētdienu pirms dievgalda? Tad sanāk, ka Baznīca māna ticīgos, solot viņiem mūžīgo dzīvošanu, bet neveicot rituālu, kas to nodrošinātu?
- Nu, bet iesvētībās cilvēks tiek mazgāts, simboliski. – visai nedroši skanēja atbilde.
- Bet tas ir pavisam cits rituāls, - es iebildu. – un vēl tajā vakarā Kristus runāja nevis par to, ka Viņš atlaidīs tagad mācekļu grēkus, jo Viņam jātop drīz "paaugstinātam", bet gan par to, ka: "Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs... [Jņ 14;23]", no kurienes šī doma par grēku atlaišanu? – es turpināju vaicāt.
- Dēļ Kristus augšāmcelšanās, bet mēs varam to iegūt vai saprast tikai, kad esam kristīti. Cilvēks var daudz runāt un spriest, bet viņš neatradīs atbildes uz jautājumiem, lūkojoties uz to tikai no malas. Atnāc uz mūsu baznīcu, nokristies. Dieva brīnums ir jāpiedzīvo, lai to aptvertu. Bībelē ir rakstīts, vai atceries to stāstu, kā divi ļaundari bija sisti krustā blakus Jēzum un viens no viņiem izsmēja Jēzu: "Bet otrs atbildēdams norāja viņu un sacīja: Pats tu, būdams tanī pat sodā, nebīsties Dieva! Un viņš sacīja Jēzum: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā! Un Jēzus sacīja viņam: Patiesi, es tev saku: šodien tu būsi ar mani paradīzē. [Lk 23: 40-43]" Tā kā, pat ļaundaris var saņemt piedošanu un pestīšanu tad, ja viņš patiesi nožēlo savus grēkus.
- Labi, iedomāsimies, ka slepkava nogalina bērna acu priekšā abus viņa vecākus, taču pirms elektriskā krēsla no sirds nožēlo savus grēkus, un ... nonāk Paradīzē. Taču bērns ienīst slepkavu līdz sirds dziļumiem, un šis naids rada viņam dvēseles traumu, un viņš noliedz Dievu, kādēļ nonāk ellē. Vai tas būtu Dieva taisnīgums?
- Dieva ceļi ir neizdibināmi, mēs nezinām, kādēļ tam bērnam bija uzlikts tāds pārbaudījums.
- Jā, nu, protams. Un grēku piedošana vispār, vai tā, atceļot izdarītos noziegumus, izlīdzina cēloņu sekas? Vai grēku piedošana sadziedē upuriem brūces ātrāk? Varbūt izdarām eksperimentu – es iegriezīšu tev rokā, un nožēlošu patiesi, ka esmu tā izdarījis, un paskatīsimies, vai tev roka sadzīs ātrāk. Vai arī – zinātniskas precizitātes vārdā, es iegriezīšu rokā tev, un tavai sievai, tā dziļi, lai būtu uzskatāmāk, un nožēlošu, ka esmu iegriezis viņai, bet nenožēlošu, ka esmu iegriezis tev. Un tad fiksēsim brūces dzīšanas ātrumu jums abiem...
Mācītājs klusēja, tikai viņa acīs gailēja tās dzirksteles, kuras piešķīla liesmu Inkvizīcijas sārtiem, uz kuriem dedzināt nepareizi ticīgos...
Taču tā kā šāda loģiskas pārliecināšanas metode vairs nav spēkā, es turpināju:
- Un vēl mēs varam iztēloties, kā, teiksim, grēcinieks, kleptomāns, kurš regulāri zog, un regulāri nožēlo savus grēkus pie dievgalda – viņš kārtējo svētdienu iznāk no baznīcas ar pārliecību, ka ir piedots, taču Dievam ir apnicis vienreiz atlaist viņa grēkus, nu cik tad var!, bet mācītājs par to nezina, un saka, ka nabaga kleptomāna grēki ir atlaisti, jo viņš taču tik dāsni dalās savā guvumā. Un mums ir situācija, kurā kleptomāns domā, ka viņa grēks vairs nav uz viņa, Mācītājs ir sacījis, ka grēku ir pieņēmis Dievs, taču Dievs grēku nepieņēmis nav. Pie kā tad paliek grēks, vai ne pie mācītāja?
- Tev ir interesanti jautājumi... – pasmaidīja mācītājs.
- Man ir vēl! Kādēļ Baznīca sludina grēku atlaišanu Kristus vārdā, ja Viņš pats neko tādu nav solījis, bet gluži pretējo: "Un ja tevi apgrēcina tava roka, nocērt to: labāk tev kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām ieiet ellē, neizdzēšamā ugunī." [Mk 9:42] Vai arī: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, vai saka: ģeķis! - tas sodāms tiesā [Mt 5:21-22]" Tātad atbildība pat par domām, ne tikai vārdiem vai darbiem. Vai pēc augšāmcelšanās, un nogājis pie Sava Tēva, Kristus būtu mainījis savas domas un nonācis pretrunā pats ar sevi?
Un vēl, piemēram, kādēļ Baznīca saka, ka Jēzus ir Dievs, ja viņš skaidri ir licis saprast, ka viņš neuzskata sevi par Dievu: "Un, lūk, viens sacīja: Labo Mācītāj, kas man labs jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi? Viņš tam atbildēja: Ko tu mani sauc par labu? Viens Dievs ir labs. [Mt 19:16-17]". Piedevām, mums ir vēl viena interesanta Jēzus frāze: "Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es sacīju, jūs esat dievi? (Ps.81,6) [Jņ 10: 33-34]". Kā tas ir savietojams ar Baznīcas dogmu par vienu Dievu un Dievu dēlu, ja Viņš pats noliedz, ka būtu Dievs, un saka, ka mēs visi esot dievi?
- Baidos, ka es nezināšu atbildes uz šiem jautājumiem. - seko klusa atbilde.
Es paskatos uz viņu ar ciešu skatienu un, skaidri izrunādams katru vārdu, noskaldu:
- Tad, kāda velna pēc man būtu jāiet meklēt atbildes uz Baznīcu?
Viņš paskatās uz mani ar acīm, kurās jau ir apdzisušas domas par moku solu, un par atbildi saka:
- Man laikam ir jāatvainojas par saviem vārdiem pirmīt, kad es teicu, ka tā grāmata ir domāta tikai trakajiem...
Tā beidzās pusdienas pie mācītāja.
Vai jūs domājat, ka šis mācītājs ir izmainījis savus uzskatus par Baznīcas dogmām, vai pat nolicis savu talāru un atlaidis draudzi, nespēdams tiem vairs melot? Nekā tamlīdzīga. Cilvēks, nespēdams atrast atbildes uz jautājumiem, uz kuriem nemaz nevēlas uzzināt atbildes – vienkārši aizmirst par jautājumiem.
Un, ja mēs vēlētos saprast, kā ir radušies šie neloģiskie dogmāti, kuri balstīti uz visai apšaubāmām Rakstu interpretācijām, kad paši Raksti ir cietuši no iestarpinājumiem, neprecīziem tulkojumiem un pat apzinātiem sagrozījumiem, tie būtu jāaplūko vēstures kontekstā, un viss kļūs loģisks.
Kristus dievišķošana un Dieva monopolizēšana ir saistāma ar nepieciešamību izskaust citus dievus no Senās Grieķijas un Romas, kā arī šī viena Dieva antropomorfēšana (personificēšana) taču, ja "Viss ir Dievs" un "Dievs ir mīlestība", tad izriet ka "viss ir patmīlība" – ja Dievs Tēvs ir personificēts, jo "viss ir viens". Par kristiešu Dievu kodolīgi ir izteicies Herberts Spensers: "Fidži dieva nežēlība, kurš spīdzina mirušo dvēseles iznīcināšanas laikā, ir maznozīmīga, salīdzinot ar kristiešu Dieva nežēlību, kurš soda cilvēkus ar mokām, kas ir mūžīgas... un piemeklē simtiem Ādama pēcteču paaudzes par nenozīmīgu pārkāpumu, kuru viņi nav izdarījuši. Un nolād visus tos cilvēkus, kuri nevar izmantot vienīgo iespējamo veidu iegūt piedošanu, jo tiem nekad nav bijusi iespēja par to dzirdēt. Un šis veids ir - panākot samierināšanu, ziedojot pilnīgi nevainīgu dēlu, lai apmierinātu nepieciešamību pēc brīvprātīga upura. [Reliģija: retrospektīva un perspektīva"]
Grēku atlaišanas rašanās var tikt saistīta ar Krusta kariem un indulgencēm. Iepriekš grēku atlaišana ebrejiem bija saistīta ar asinsupuri, vai baznīcas tēvi to izdomāja aizstāt ar – asinsnaudu?
Obligātā regulārā baznīcas apmeklēšana kā nosacījums Pestīšanai ir saistāms ar Baznīcas nepieciešamību atjaunot periodiski suģestiju (ticības apliecinājumu) un savukārt ieņemt ziedojumus baznīcas uzturēšanai. Bet: "Un kad lūdziet Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās (baznīcās) un ielu stūros stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! [Mt 6:5]
Taču dogmātu par Svēto trīsvienību baznīca ir "aizņēmusies" no sengrieķu filosofiem, ar steigu pēc tam dedzinot visus viņu darbus, kuriem varēja tikt klāt Aleksandrijas bibliotēkā.
Šāda pieeja var izgaismot daudzus "neizdibināmos Baznīcas ceļus", bet tam ir nepieciešami vairāki sējumi, nevis viens raksts.
Bet ir taču kaut kāds iemesls, kādēļ Kristietība ir spējusi izdzīvot Skarbā Racionālisma laikmetā. Un tā cēlonis laikam ir tas, ka cilvēks nav mehānisms, kādu to vēlās apskatīt un, atvainojiet - padarīt, materiālā zinātne, bet gan organisms, domājoša un jūtoša būtne, kurai ir nepieciešama religare – saikne.
Pagātnes mītu un rituālu apslēptā nozīme bija indivīdu saistīšana ar kolektīvo bezapziņu, pēc Junga. Sava veida sinhronizācija ar grupas dvēseli. Aizejiet uz deju svētkiem ar šādu domu, un tautisko deju raksti jums var pēkšņi kļūt lasāma valoda. Ir mūsu tautas vēsturē viens precedents, kuru nav atkārtojusi neviena cita nācija – kristietības atkal nomazgāšana Daugavā, lai atgrieztos pie savu senču kulta. Mēs acīmredzot caur rituāliem bijām ļoti cieši saistīti ar senču garu. Taču atgriezās Kristietība, uz zobena asmens atnesta, un agrākajās kulta vietās tika uzceltas baznīcas. Un no kanceles sāka sludināt Mīlestības Evanģēliju latīņu valodā, ar rituāliem piesaistot cilvēkus kristietības garam, Kristum. Mīlestība... kas uzspiesta vardarbīgi? Šodien mums ir Kriminālkodekss, ar pantu un brīvības atņemšanu līdz piecpadsmit gadiem par šādi izpaustu mīlestību [159. Pants (2) *], kā nebija tajos laikos.
*Par izvarošanu, ja to izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi izvarošanu, vai ja to izdarījusi personu grupa, kā arī par nepilngadīgā izvarošanu.
Un sludinot kristīgu mīlestību, kas liedz darīt otram, ko nevēlies pieredzēt pats, baznīca ir pasludinājusi sevi par svētu, taču tiesvedības annālēs ir ieraksti, ko mācītāji ir darījuši ar "kaut vienu no šiem mazajiem". Un savukārt mums ir teikts: " Pēc to augļiem jūs pazīsiet tos. Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesvalstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu. Daudzi man sacīs tanī dienā: vai ne Tavā vārdā mēs pravietojām, ļaunos garus izdzinām, un daudz brīnumu darījām?
Un tad es viņiem atbildēšu: Es jūs nepazīstu; ejiet prom manis, jūs ļauna darītāji! [Mt 7:20-23].
Vai pašai Baznīcai nekad nav ienācis prātā, ka nav bez tās īsti neviena cita, uz ko attiecināt augstākminēto? Baznīcas pretenzijas uz svētumu, neraugoties uz tās kalpu darbiem ir absolūti nepamatotas, nedz veselā saprāta, nedz tās Rakstu priekšā.
Bet kas tad ir tas brīnums, kura pieredzēšanu solīja mācītājs? Kā pareizticībā kristīts cilvēks, varu personiski apliecināt mistisku pieredzi kristīšanas laikā, kā arī milzīgo, negaidīto iekšējo pacilājumu pēc tās. Neirofiziologi ir noskaidrojuši, ka reliģiozitāte aktivizē noteiktus smadzeņu centrus, līdz ar to aktivizējot cilvēka "mītisko uztveri" un saikni ar noteiktiem kolektīvās bezapziņas slāņiem. Un idejas par dvēseles dzīvi, garīgu mīlestību, augstākiem spēkiem ļauj cilvēka apziņā ienākt augstākas pakārtotības reālijām, kas dod cilvēkam stimulu pieturēties pie morālām vērtībām. Taču baznīca ar dogmu par grēku atlaišanu to katastrofāli deformē, un cilvēks, nespēdams realizēt savus ideālus pats, sāk meklēt realizēt tos citos.
Bija laiki, kad Reliģija bija Valsts ideoloģija, un mēs tos pazīstam kā Tumšos gadsimtus. Un uz ticības ļaunprātīgas izmantošanas fona radās materiālā zinātne, Baznīcas ārlaulības bērns, kurš noliedz jebko, kas nav aptaustāms.
Vai ir iespējams abas šīs galējības apvienot, lai mēs iegūtu morāli-ētisku sistēmu no vienas puses, kas būtu balstīta uz laboratorijā atkārtojamas pieredzes no otras? Šāda lieta būtu kritiski svarīga, ja vēlamies redzēt pārvaldes modeli, kurā indivīds apzināti un labprātīgi neapiet kopuma intereses.
Ir, kas uzskata, ka reliģija ir lieka, izgriežama kā apendicīts. Tā nebūs taisnība. Dabā nav nekā lieka. Ja kaut kas ir lieks – pēc brīža tā vairs vienkārši nav. Ja cilvēks turpinās iejaukties dabā, viņš vienā brīdī var kļūt tai lieks... Taču, ja Baznīca vēlas izdzīvot saprāta laikmetā, uz kuru, cerams, mēs ejam, tai būs jāsaņem drosme notraust putekļus no gadsimtiem vecojušām dogmām, un uztaisīt revīziju. Cits laiks var prasīt citu pieeju, un mums var būt vajadzīgs cilvēks, kurš spēj būt pats atbildīgs par savu rīcību, un viņam vairs nevajag upurēt Dievu, ar kura asinīm izpirkt savus grēkus. To panākt var tikai kristieši kopā, pieprasot attīrīt viņu ticību. Jaunas ubervispareizticīgākās baznīcas dibināšana starp daudzumu neko nedos. Baznīcai ir jāatsakās no brīnuma, no pārdabiskā, jo nav nekā pārāka par Dabu. Ir tikai pati Daba, citā, augstākā pakārtotībā, kas pakļauj zemākas pakārtotības likumus, kā upe pakļauj strauta plūšanas virzienu. Un faktu gaismā: ko mēs zinām par dabu (un tas nav daudz!) ir jācaurskata Derība par Cilvēku, kurš demonstrēja lielas, taču vēsturē atkārtotas, zināšanas par Dabu. Jo "brīnumu nav, ir tikai zināšanas".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
