'Bezgaiss un naktsmiers pie iedegtas spuldzes' – dzērājšofera desmit diennaktis tuptūzī  (112)

Arnis portālam "Delfi" rakstītajā vēstulē atzīstas, ka braukšana reibumā ir nosodāma, nepareiza rīcība un, ka viņš sevi nevēlas attaisnot. Arnis arī par pārkāpumu piešķirto sodu, proti, četrus gadus ilgu liegumu vadīt jelkādu transportlīdzekli, 1200 eiro naudassodu, kā arī desmit diennaktis īslaicīgās aizturēšanas arestā sākotnēji uzskatījis kā atbilstošu nodarījumam.

"Tomēr tagad, zinot apstākļus izolatorā, jāatzīst, ka šāds sods nav īsti pareizs," uzskata Arnis. Viņaprāt, izolatorā aizturētos personāls neuzskata par cilvēkiem. "Sēdēt vienam pašam diennakti ieslodzītam un praktiski negulējušam ir psiholoģiski ļoti smagi. Brīžiem likās, ka es nespēšu izturēt," atzīstas Arnis. Viņaprāt, nav samērojams sods, ko izcieš ieslodzītie par smagiem noziegumiem un tie, kuri braukuši dzērumā. Kamēr pirmie bauda tādas ērtības kā citu biedru kompānija un iespēja kontaktēties, pieeja televizoram, veikalam, telefoniem, tikmēr otrie – turēti karcerim līdzīgos apstākļos.

"Es ļoti labi saprotu, ka mans nodarījums ir smags, bet kāpēc man bija jāpiedzīvo šādas šausmas? Labāk piespriediet piespiedu darbu, no tā daudz vairāk jēgas būs," raksta Arnis, kurš cer, ka piedzīvotās šausmas viņa dzīvē vairs neatkārtosies. Likumu Arnis pārkāpa 2015. gadā, savukārt piespriestās desmit diennaktis administratīvajā arestā nolēma izciest aizvadītā, 2016. gada, nogalē.

Sazinoties ar īslaicīgās aizturēšanas iestādi, viņš uzzināja, ka līdzi var ņemt dvieli, dušas želeju, šampūnu, skuvekli, skūšanās želeju (putas), dezodorantu, pēcskūšanās krēmu vai balzamu, zobu birsti, zobu pastu, apakšveļu, apģērbu, čības, lasāmvielu, tai skaitā grāmatas, žurnālus, krustvārdu mīklas, pildspalvu vai pat divas. Obligāti jāpaņem pase un tiesas spriedums.

Uzreiz pēc ierašanās īslaicīgās aizturēšanas vietā Arnim konfiscēja ne tikai dezodorantu, zobu pastu, skuvekli, skūšanās želeju, bet arī kurpju un citas šņores no jakas un biksēm. Līdzpaņemtie higiēnas priekšmeti Arnim turpmāk bija pieejami, ja viņš tos palūdza atnest, no rītiem.

"Istabiņa bija 4 līdz 4,5 metrus gara un 1,8 līdz 2 metrus plata. Stūrī atradās kabīnīte ar tualetes podu un izlietni no metāla lējuma. Izlietni lietot bija ļoti neērti, jo pēc ūdens pogas nospiešanas ūdens tecēja vien apmēram trīs sekundes. Ne istabiņā, ne dušas telpā nebija spoguļa. Savu atspulgu varēju ieraudzīt tikai nelielā lodziņa stiklā, kuram priekšā restes. Gulta bija neliela no dzelzs rāmja ar finiera apakšu. Virsū brezenta matracis. Uz tā bija grūti gulēt, jo ķermenis nepārtraukti svīda. Bija arī plāna sega, bet tas neradīja neērtības, jo telpā bija silts, pat karsts. Spilvens nebija pieejams. Pie griestiem piestiprinātajā lampā dega tikai viena spuldze," izolatoru smalki apraksta Arnis.

Nepatīkamākais telpā bijusi ventilācija. To nodrošināja ar gaisa pieplūdi un gaisa nosūci. Siltums nāca no grīdas, kurās speciāli iebūvētas apsildīšanai paredzētās caurules. Arnis piebilst, ka ir strādājis santehnikas jomā un labi zina, ka guļamistabās un citviet, kur cilvēki bauda naktsmieru, siltās grīdas ieklāt nedrīkst. Tās var raisīt nopietnus veselības bojājumus, teic Arnis.

Arni, tāpat kā citos īslaicīgi aizturētos, baroja trīs reizes dienā. Ēdienu vīrietis raksturo kā viduvēju. Dienas rutīna parasti sākusies pulksten 7, kad ieslodzītajiem jānosauc savs vārds, uzvārds, personas kods. Drīz vien ieradās arī ārsts, lai apjautātos par pašsajūtu. Brokastis – no pulksten 9 līdz 10. Līdz pusdienām pulksten 13 ieslodzītie varēja doties "pastaigā" pa speciālu placi slēgtā telpā ar paceltu jumtu. Telpā, kuru Arnis apraksta kā 7 reiz 7 metrus lielu, līdzās vīrietim atradās vēl apmēram desmit cilvēki.

Pēc pastaigas un atgriešanās izolatorā, Arnim vienatnē bija jāpavada turpmākās 23 stundas. Vakariņas pasniedza 18, bet pie miera bija jādodas pulksten 22.

"Pulksteņa mums kamerās nevienam nebija. Laiku zinājām tikai orientējoši, piemēram, es vadījos pēc vakariņām, skaitīju apgaitas. Tās noritēja apmēram reizi pusstundā. Šis bija veids, kā es varēju saprast, kad jādodas pie miera," atminas Arnis. Viņš pauž izbrīnu, gan sarūgtinājumu, ka naktsmieru neizziņoja, bet tas bija jānojauš pašam.

"Pirmās divas diennaktis bija grūtas, jo vēl nebiju noorientējies laikā. Piemēram, man šķita, ka ir jau viens naktī, tomēr bija tikai 21 vakarā," atceras Arnis, piebilstot, ka izolatorā laiks "vilkās" ārkārtīgi lēni, lai arī viņš lasīja grāmatas un minēja krustvārdu mīklas.

Tomēr Arnim visgrūtāk bija cietumā pavadīt naktis. Abas kamerā ierīkotās ventilācijas skaļi dūca, it kā pie pašas gultas būtu ierīkoti divi virtuves dūmu nosūcēji. Vēl kaitinošāka bijusi ieslēgtā gaisma. Vienīgo spuldzi cietumā neizslēdz pat "naktsmiera" periodā.

Arnim izveidojies vērtējums arī par ieslodzījuma vietā strādājošajiem uzraugiem. Viņš tos raksturo kā nelaipnus. "Desmit dienas, kuru laikā viņi man nesa ēst, pateicos viņiem, sakot paldies. Viņi man ne reizi neatbildēja. Savukārt ārsts neizrādīja interesi par Arņa sūdzībām, kas radušās negulēto nakšu dēļ," stāsta vīrietis.

Situāciju saasināja apsargu uzvedība naktīs, kad viņi skaļi smējušies un sarunājušies, skatījušies televizoru, kā arī klaudzinājuši kameru metāla durvis. "Viens otrs to darīja speciāli, jo bija jautrā prātā," apgalvo Arnis. Sūdzēties par notiekošo iestādes priekšniekam šķita neiespējami. "Mēs, ieslodzītie, labi sapratām, ka, ja sūdzēsimies, dzīve kļūs tikai smagāka," skaidro Arnis.

Pazemojumus ieslodzījuma laikā Arnis piedzīvoja arī, mēģinot telefoniski sazināties ar sievu. Vispirms bija nepieciešams uzrakstīt iesniegumu. Apsargi izturējušies izsmējīgi, aizcirtuši kameras lodziņu un paziņojuši, ka zvanīt drīkstot tikai advokātam. Kad nu beidzot veidlapu Arnis tomēr saņēma un aizpildīja, nākamajā dienā ap pulksten 11 centās sazvanīt sievu. Tomēr klausuli viņa nepacēla.

Arnis vērsās pie apsargiem ar lūgumu piezvanīt vakarā. Darbinieki atteica, ka viss atkarīgs no darbu apjoma. "Pienāca vakars, dzirdu, ka ieslēgts televizors, uzraugi savā starpā pļāpā, apspriež kaut kādas filmas. Klauvēju pie durvīm un jautāju, vai drīkst atkārtot zvanu? Atbilde mani pārsteidza. "Mums nav laika, mēs strādājam." aizcirta durvju lodziņu un aizgāja. Dzirdēju caur durvīm, kā sēž un smejas par pārraidi. Mani izbrīna izturēšanās. Es saprotu, ka esam likuma pārkāpēji, bet, vai tāpēc neesam cilvēki?" neizpratnē ir Arnis.

Valsts policijas pārstāvis Dairis Anučins portālam "Delfi" skaidro, ka aizturēto turēšanas kārtība izolatoros, īslaicīgās aizturēšanas vietu iekārtojums, iekšējā kārtība, nodrošināmie sadzīves apstākļi un citas detaļas ir noteiktas vairākos normatīvajos aktos. Valsts policijai tiem jāseko. Balstoties uz Arņa aprakstu, Anučins lēš, ka, visdrīzāk, vīrietis bijis Rīgas reģiona pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas vietā.

Saskaņā ar likumu, administratīvo arestu veic divu gadu laikā no tiesas lēmuma nodošanas izpildei. Arestu izcieš policijas īslaicīgās aizturēšanas vietās. Izciest sodu persona var pieteikties jebkurā īslaicīgās aizturēšanas vietā sev izdevīgā laikā, skaidro VP pārstāvis Anučins.

Viņš arī norāda, ka atšķirībā no Rīgas, citviet Latvijā kamerās soda izcietējs var arī neatrasties viens. "Policijas ieskatā personu atrašanās vienatnē administratīvā aresta gadījumā ir īslaicīga. Tāpēc tās ietekme uz personas psiholoģisko stāvokli vērtējama kā subjektīva," teic Anučins.

Valsts policijā skaidro, ka par to, vai ieslodzījuma vietā ievēro aizturētās personas tiesības, ir atbildīgi gan policijas iecirkņu vai pārvalžu vadītāji, kā arī atbildīgās policijas amatpersonas, arī prokurori un cilvēktiesību institūciju pārstāvji. Aizturēšanas vietā cilvēkam ir tiesības saņemt pienesumus, tikties ar aizstāvi, sūtīt un saņemt korespondenci, tikties ar ar cilvēktiesību aizsardzības institūciju pārstāvjiem.

Līdz šim Valsts policija par personu turēšanas apstākļiem Rīgas īslaicīgās aizturēšanas vietās no cilvēktiesību pārstāvjiem ne reizi nav saņēmusi pārmetumus, informē Anučins.

"Ja persona uzskata, ka policijas darbinieks, kurš atrodas īslaicīgās aizturēšanas vietā un veic uzraudzību, nav pildījis savus pienākumus atbilstoši likuma vai ētikas prasībām, par to var ziņot Valsts policijas Iekšējās kontroles birojam. Personai ir jāraksta iesniegums, kas šajā gadījumā nav pakļaujams amatpersonas kontrolei," skaidro Anučins.

Raksturojot tieši Rīgas īslaicīgās aizturēšanas vietas, Anučins akcentē, ka tajās ir lielākais ievietoto personu noslogojums. Vidēji 40 personas diennaktī. "Personu ievietošana Rīgā norit visu diennakti. Nodrošināt absolūtu klusumu nakts laikā un veltīt pietiekamu nedalītu uzmanību katram aizturētajam ir sarežģīti," teic Anučins.

Policijā arī akcentē, ka normatīvie akti neparedz tiesības īslaicīgās aizturēšanas vietā ievietotajai personai sazvanīties ar radiniekiem, bet maksimālais pastaigas laiks ir stunda. Atļauja veikt zvanus un uzturēties ilgāk ārpus aizturēšanas telpas, ir ieslodzījuma vietas personāla pretimnākšana, akcentē Anučins.

Vaicāts par apstākļiem kamerās, Anučins bilst, ka spoguļi nav pieejami drošības apsvērumu dēļ, tāpat arī ūdens padeve ierobežota, rūpējoties par drošību.

"Attiecībā uz ievieto personu turēšanas apstākļiem un, proti, par apsildāmajām grīdām, ventilāciju un spilgtu gaismu – minētās kategorijas drīzāk ir vērtējamas kā subjektīvas, jo citām personām, tieši otrādi, var būt vēlme pēc gaismas, siltuma un ventilācijas telpās," pauž Valsts policijas pārstāvis.