Foto: DELFI Aculiecinieks
Tuvojoties Lāčplēša dienai, pārcilāju savu fotogrāfiju kolekciju. Atcerējos tos laikus, kad prese ne visai labvēlīgi atsaucās par mūsu armiju. Tas bieži bija netaisni un tāpēc sāpīgi.

Lai atvieglotu obligātā dienesta karavīru dzīvi, centos viņus fotografēt un paslavēt izstādēs un avīzēs.

Gribēju parādīt cilvēkiem karavīrus dažādās situācijās. Dažreiz tas neizdodas un izraisa pretēju reakciju gaidītajai. Tad atliek tikai nopūsties, atvainoties un traukties tālāk. Dzīve ir tik īsa.

Armijas ceremoniālā daļa nereti satur patētiku, ko grūti apvienot vienā fotogrāfijā. Ne jau bieži karavīram fonā gadīsies dekors ar Latvijas karoga krāsām, kā nedaudziem laimējās uzņemt pie Brīvības pieminekļa 2001. gadā. Tad notika restaurētā Brīvības pieminekļa atklāšanas ceremonija. Uz šāda fona goda sardzes kareivis izskatījās satriecoši. Ne jau velti bija izlaista pastmarka ar līdzīgu tematiku.

Tieši tāpēc radās doma pamēģināt to atkārtot bataljonā. Par laimi, toreizējā bataljona vadība bija iegādājusies karogu, kas sasniedz sešu metru garumu. Tas tad arī kalpoja par fonu toreizējiem Goda sardzes rotas karavīriem. Datorgrafika tad bija grūti pieejama un dārgs prieks. Bet dažas fotogrāfijas savam priekam izdevās iegūt.

Bataljona karavīri bija pateicīgi toreizējai Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai par viņu sadzīves apstākļu uzlabošanu. Tā tapa fotogrāfija, kas tika viņai aizsūtīta. Viņa bija vienīgā prezidente, kas sarīkoja pieņemšanu Goda sardzes rotas karavīriem un viņu mātēm Rīgas pilī.

No karavīra sagaidīt smaidu (ja fotogrāfs nav skaista meitene) ir neiespējami. Piemēram, dodas sargkareivis uz instruktāžu. Viņš iet caur deju kopas "Bramaņi" rindām. Dejas partneri pēkšņi paceļ savas meitenes virs galvas. Jaunais lauku puisis, apjukumā un priekā raugoties uz meiču daiļumiem, smaida nepārprotami samulsis.

Karavīra smaids nereti bija redzams nodarbībās ar Šampētera skolēniem, kad kārtējo reizi notika "Kara spēles", kuras tik aizrautīgi aizsāka liela Latvijas patriote un toreizējā skolas direktore Maruta Šimanska.

Tieši tāpēc, māšu lepnumam un līgavu priekam, tapa simtiem fotogrāfiju karavīru defilē treniņos, kaujas mācību un atpūtas laikā.

Parādīt karavīru neparastā pozā un situācijā nenozīmē viņu pazemot. Tas domāts, lai cilvēki redzētu, ka mūsu karavīri nav lelles, bet dzīvi, drosmīgi, skaisti un jautri cilvēki.

Ko par godu gaidāmajai Lāčplēša dienai arī no sirds vēlu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!