Gunta Rozīte: Valsts pārvalde un Nacionālās drošības koncepcija  (24)

Mans viedoklis ir, ka Latvijā nav pietiekami atdalīta izpildvara no likumdošanas varas. ASV, Lielbritānijas, Francijas u.c. valstu piemēri, kad vēlēšanu rezultātā pie varas nonāk kāds politiskais spēks un veido valdību, nav tiešā veidā attiecināms uz Latviju, jo tur, pirmkārt, reāli ir divi politiski spēki vai prezidentālā vara, otrkārt, izpildvarai ir balanss starp tiesībām un atbildību.

Tagad Latvijā koalīcijas padomi, kas nav paredzēta Satversmē, vada premjerministrs, tās darbā bieži piedalās ministri, bet par atsevišķu ministriju darbu viņš cenšas atbildību deleģēt atsevišķām partijām. Tas dažreiz tiek izmantots, lai diskreditētu kādu partiju.

Padomē tiek pieņemti lēmumi, kā balsot par "atslēgas" jautājumiem Saeimā, un bieži tas ir obligāts balsojums koalīcijas deputātiem. Parasti jau koalīcijas padomē tiek lemts arī par dotajiem uzdevumiem MK un par uzdevumu izpildes kontroli. Vai tad tā ir izpildvaras atdalīšana no likumdošanas varas, ja MK pārstāvji ar premjerministru priekšgalā dod sev uzdevumus un paši, ar Saeimas pozīcijas deputātu atbalstu, to izpildi kontrolē?

Latvijā vajadzētu dot iespēju premjerministram veidot profesionālu MK, kad primārā prasība ministram būtu spēja vadīt ministriju, būt vienam no labākajiem konkrētās ministrijas vadītājiem. Ministrs attiecīgi veidotu komandu uzdevumu izpildei. Tad attiecības starp ministru un pārējiem ministrijas ierēdņiem būtu balstītas galvenokārt uz spējām strādāt komandā, bet ne uz politisko piederību vai simpātijām.

MK sagatavo valsts ilgtermiņa, vidēja termiņa plānu un gada budžeta projektus, kurus detalizēti apspriež un pieņem Saeima, tad MK pilda šos dokumentus un pirmkārt gada budžetu. Par izpildi premjerministrs regulāri sniedz pārskatu Saeimā, bet premjerministrs un atsevišķi ministri pilnībā atbild par visu ministriju darbu. Premjerministrs varētu optimizēt MK struktūru: gan ministriju skaitu, gan ministriju atbildības jomu sadali.

Koalīcijai jāveidojas Saeimā, kur diskutē pozīcijas un opozīcijas partijas, rādot savu nostāju vēlētājiem konkrētā jautājumā.

Paredzu, ka daudzi Saeimas deputāti un lasītāji teiks, ka tas nav nopietni, jo politiskās partijas sola realizēt savas programmas un to var izdarīt tikai caur izpildvaru. Domāju, nebūtu nekādu pretrunu, ja valstij svarīgi lēmumi tiktu pieņemti Saeimā, kā tas notiek parlamentārajās valstīs, bet ne MK vai atsevišķās ministrijās, kā tas ir tagad. Valsts zaudē simtiem miljonu latu, un nav neviena atbildīgā.

Padomāsim un atbildēsim uz dažiem jautājumiem:
1. Vai politiskās partijas neveido programmu un nesola pilnu izpildvaras atbildības spektru? Kā tad tiks skaidrota programmas neizpilde ministrijās, kas nav partijas atbildībā?
2. Vai dažreiz vienas vai otras partijas prestiža graušanai neizmanto tās atbildībā esošo ministru kritiku? Katras ministrijas darbā ir pozitīvie un negatīvie momenti, un bieži uzsvari tiek likti tendenciozi.
3. Vai nav sasaistes starp ministriju aktivitātēm dažādos reģionos ar pašvaldību vadītāju tajos politisko piederību?
4. Vai netiek izmantots ministriju administratīvais resurss, un dažreiz ne tikai tas, savas partijas interesēs?
5. Vai ministriju darbs tiek objektīvi vērtēts, kādi ir kritēriji? Tagad redzam, ka premjerministrs un daudzi politiķi vispār negrib šo jautājumu skatīt.
6. Vai bieži partijas pamet valdību, ja nespēj nodrošināt kādas ministrijas darbu?

Domāju sarakstu var turpināt, bet aicinu lasītāju pašam padomāt un tad izteikt savus priekšlikumus gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem momentiem profesionālā MK veidošanā un reālai izpildvaras atdalei no likumdošanas varas. Viena piebilde. Pirmskara Latvijā Saeimas priekšsēdētājs apturēja savu darbību politiskajā partijā, no kuras tas tika ievēlēts Saeimā.

Vēl daži jautājumi:
1. Vai biežā valdības maiņa rada iespēju ierēdniecības varai pār politiskajiem procesiem?

Daži varianti. Pirmkārt, ja ministrs nav pietiekami kompetents un viņam nav pieredzes lielu kolektīvu vadībā, ir liela varbūtība, ka ministrs pakļaujas ierēdniecības varai.

Otrkārt, ja ministrs ir spēcīgs un pieredzējis vadītājs, vai politiskajam spēkam, kas virzījis cilvēku ministra amatam, ir savi plāni, bieži - slēpti sabiedrībai, tad var notikt konflikts starp ministru un augstāko ierēdniecību.
Ja būtu profesionāls MK, šo problēmu būtu mazāk un lielāka varbūtība – laba ministra un ministrijas ierēdniecības sadarbība.

2. Vai birokrātijai ir liela nozīme valsts pārvaldē? Kādas ir valsts varas attiecības ar to?

Pārlieku liela. Latvijā tagad runā par ministriju skaita optimizēšanu, bet to nevar izdarīt, jo pozīcijas partijas savās interesēs grib paturēt vai iegūt kādas noteiktas ministrijas ministra amatu un administratīvo resursu.

Ja būtu profesionāls MK, tad premjerministrs varētu optimizēt tā struktūru, par mērķi izmantojot Saeimas apstiprinātā budžeta izpildi Latvijā.

Daži skaitļi, kas raksturo tagadējās valsts pārvaldes efektivitāti. Kādēļ daudzās pozīcijās mēs atpaliekam no citām valstīm, bet esam vadošā valsts vispārējo valdības dienestu tēriņos uz vienu iedzīvotāju ~ 600$, ja vispārējie valdības izdevumi 2012. gadā bija ~ Ls 605 miljoni, bet katru gadu pieaug un 2015.gadā ir plānoti jau ~775 miljoni latu, bet, piemēram, izglītībai, zinātnei, aizsardzībai plānotie izdevumi tiek samazināti. Tas ir tabulā, kuru iesniedza FM Saeimai. Internetā var atrast informāciju, ka vienam valsts ierēdnim Latvijā nodokļu maksātāji tērē 3220$, bet ASV tie ir 2$, Krievijā 42$ utt. Kā arī tāds fakts, ka Latvijā uz 1000 iedzīvotājiem ir 40 ierēdņi.

Varbūt informācija, kas atrodama internetā, nav precīza, tad vajag premjerministram to paskaidrot. Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi saprast, kādēļ Latvijā, piemēram, aizsardzībai tērē tikai 0,9% no IKP, kad NATO ĢS rekomendācija ir iedalīt aizsardzības budžetam 2% no IKP, un, galvenais, tas ir noteikts Latvijas likumos. Likumi ir jāpilda, vai tie ir jāmaina, ja nevar izpildīt.

2% aizsardzībai ir oficiāli rekomendēts NATO valstīm, to uzsvēra premjerministrs savā ziņojumā Saeimai un tas ir ierakstīts mūsu normatīvajos aktos. Tas ir līdzīgi kā Latvija cenšas pildīt un pilda Māstrihta kritērijus.

Vārds aizsardzība NATO kontekstā ļauj, pat tikai pareizi saliekot naudu pa kontiem, palielināt aizsardzības budžetu. Piemēram, visus valsts tēriņus kiberaizsardzībai un IeM, pirmkārt, policistu apmācībai un izglītībai plānoto naudu, pārvietot uz aizsardzības budžetu, bet tērēt šiem mērķiem.

1. Vai sabiedrības neuzticība valsts pārvaldei ir pamatota?

Ir dažādi cilvēki, un ir dažāda viņu attieksme pret morāles un ētikas jautājumiem. Slikti ir tas, ka, neatdalot izpildvaru no likumdošanas varas, izpildvarai rodas iespēja manipulēt ar atbildību par sliktu darbu.

Tagad ir ievēlēta 11. Saeima, tās uzticība ir ļoti zema, bet vai tas ir objektīvi? Domāju, ka nē. Latvijā nav labi izstrādātas sistēmas, kurā būtu ievērots tiesību un atbildības balanss.

Domāju, Saeimā deputāti strādā dažādi - gan labi, gan slikti, gan vidēji. Jautājums ir kritērijos un objektīvā vērtēšanā. Plašsaziņas līdzekļi, NVO parasti saņem finansējumu no izpildvaras, un bieži neoficiāli tiek noteikts, kas ir labi un kas ir slikti, ieskaitot atsevišķus cilvēkus. Tas tiek pasniegts Latvijas iedzīvotājiem, un tādējādi veidota atbilstoša viņu uztvere un izpildvaras, likumdošanas, kā arī tiesu varas vērtējums.

Viens piemērs par pareizas vai nepareizas vadības principu ievērošanu, izstrādājot, izvērtējot un apstiprinot Valsts aizsardzības koncepciju. Tā bija situācija, kad izpildvara caur koalīcijas padomi lēma par obligāto pozīcijas deputātu balsojumu. Tika sajaukta loģika, un Saeima pildīja izpildvarā lemto. Cienījamie lasītāji, mēģināsim izvērtēt informāciju, kas ir pieejama, un tad veidot savu viedokli ar loģisku pamatojumu.

Saeimā 2012.gada maija sākumā tika iesniegta apstiprināšanai Valsts aizsardzības koncepcija (VAK) un deputātiem tika piedāvāts bez iespējām diskutēt un ieviest grozījumus VAK saturā apstiprināt to.

Francijā, pirms apstiprināja tāda līmeņa dokumentu drošības un militāro stratēģiju vai "Balto grāmatu", organizēja 40 konferences un seminārus ar savu un ārvalstu ekspertu iesaisti šajā darbā, Francijas prezidents uzmanīgi sekoja dokumenta apspriešanas gaitai. Cits ir KF piemērs, kad bijušais KF parlamenta vadītājs pateica tagad par spārnoto kļuvušo frāzi "Parlaments nav vieta diskusijām".

Var jau atcerēties dokumentu izstrādes secību un loģiku, ka VAK izstrādi vajadzētu balstīt uz Nacionālo drošības koncepciju (NDK), kuru vajadzēja MK izstrādāt un Saeimai pieņemt līdz 2012.gada 1.oktobrim, bet tas līdz šai dienai nav izdarīts. Kas par to atbildēs? Šā gada 31.janvāra Saeimas plenārsēdē premjerministrs uz šo jautājumu neatbildēja.

Uzsākot diskusijas par ministru darba izvērtējumu, gan analizējot vēlētāju biežāk uzdotos jautājumus, es nāku pie atziņas, ka ir nepieciešamība izvērtēt valsts pārvaldes problēmas. Es piedāvāju dažus jautājumus un priekšlikumus pārdomām. Būtu pateicīga, ja to pareizi uztvertu lasītājs un piedāvātu savu redzējumu šo problēmu risināšanai vai saņemt konstruktīvu kritiku rakstā izteiktajiem priekšlikumiem.