Iļana Bukura: Maldināt – izdevīgi vai vienkārši neprofesionāli?

Taču pārsteidz un pat biedē raidījumu noskaņa. Cilvēki, kam būtu jāzin, kas patiesībā notiek nelabvelīgajās ģimenēs, bērnu namos un visā šajā ārpusģimenes aprūpes sfērā kopumā, turpina klusēt, it kā lielākā problēma, ar ko nākās sadzīvot bērnu nama bērnam, ir trauku mazgāšanas iemaņas trūkums.

Raidījuma dalībniekiem, ja vien tiem patiešam pietiek kompetences izprast Latvijas pašreizējo situāciju, saliekot visus ciparus un faktus kopā, būtu pilnā balsī jābrēc pēc palīdzības. Tiem būtu jāgriežas pie savas priekšniecības ar lūgumu steidzīgi sakārtot likumdošanu, lai beidzot varētu patiešām sākt strādāt ar nelabvēlīgām ģimenēm. Un vienlaicīgi jalūdz cilvēkus nākt talkā glābt valsti no draudošās sociālās katastrofas. Tā vietā mēs dzirdam, ka sabiedrībai tiek piedāvāts kļūt par audžuģimeni, kas savā būtībā ir visbeztiesiskākā, neefektīvākā un dzīvot nespējīgākā neinstucionālā bērna ārpuģimenes aprūpes forma.

Raidījuma dalībnieks, Bērnu ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministra biroja vadītājs, Viesturs Kleinbergs šajās radio parraidēs, kas veltītas audžuģimenēm, maldina sabiedrību, radot iespaidu (bet vienā no raidījumiem arī atklātā tekstā sludinot), ka audžuģimenes esot vienīgā iespēja bērnam piedzīvot ģimenisko vidi, ja bioloģiskā ģimenē tāda iespēja ir liegta. Jaunais speciālists vai nu nezina, ka Latvijā vēl pirms audžuģimeņu kustība sāka savas gaitas, civillikumā bija atrunātas un darbojās tādas ārpusģimenes aprūpes formas, kā aizbildnība un adopcija. Vai arī Kleinberga kungs piedalās valsts līmenī uzsāktā un apzināti virzītā projektā, kas nodarbojas ar to, lai sabiedrībai piedāvātu institūcijām visērtāko aprūpes formu, proti, audžuģimeni.

Tā iemesla dēļ, ka audžuģimene tika dibināta kā īslaicīga bērna aprūpes forma, audžuvecākiem nav nekāda teikšana attiecībā uz bērna nākotni. Taču praksē bērni pavada audžūģimenē daudz ilgāku laiku, par to, kas būtu pieļaujams, lai šķiršanas gadījumā viņam nerastos smaga psiholoģiska trauma. Bet audžuvecākiem, kas ir likumdošanas ķīlnieki, joprojām visi lēmumi, plāni un ieceres, attiecībā uz bērna skološanu un brīvā laika pavadīšanu ir jāsaskaņo ar bāriņtiesu. Arī tiesā bērnu pārstāv nevis audžuvecāki, bet institūcija. Tādos gadījumos, kā vardarbība pret bērnu viņa bioloģiskajā ģimenē (ja bērnam pietiks dūšas izstāstīt to saviem audžuvecākiem), audžuģimenei nebūs tiesības ierosināt nekādu kriminallietu, ja bāriņtiesa, to nevēlēsies. Nerunājot vispār par tādiem gadījumiem, ka bāriņtiesas pārstāvji var jebkurā brīdī, pieņemot attiecīgu lēmumu, bērnu no audžuģimenes izņemt, lai viņu ievietotu citā audžuģimenē vai atgrieztu pie bioloģiskiem vecākiem.

Ja audžuģimene uzskatīs, ka bērns nevar atgriezties pie īstās mātes, jo vide, kurā tā uzturas, joprojām apdraud bērna drošību, bāriņtiesa tik un tā rīkosies pēc saviem ieskatiem. Bērnam šī šķiršanās no audžuģimenes var nodarīt kārtējo traumu, taču ja bāriņtiesai būs izdevīgāk to atgriezt bioloģiskajā ģimenē, tad arī šajā gadījumā audžuvecākiem nebūs nekādas teikšanas.

Neskatoties uz to, ka Latvijas Civillikuma 245. pants skaidri un gaiši pasaka, ka "Aizbildņa amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla", pārsteidz tas, cik konsekventi mēdji un valsts institūciju pārstāvji turpina klusēt par tādām bērna aprūpes formām kā aizbildnība, kura, vispirms, ir ilglaicīga bērna aprūpes forma, un tāpēc tā būtu daudz adekvātāka un lielākā mērā nekā audžuģimene kalpotu bērna interesēs, un adopcija, kas būtu ideāla katra bērna gadījumā, ja tām ir liegts augt savā bioloģiskajā ģimenē. Rodas iespaids, ka mūsu speciālistiem trūkst izpratnes par to, ko viņi īsteno un kur iegulda spēkus un līdzekļus.

Vai arī visā šajā sistēmā ir kāds, kam būtu ļoti izdevīgi, lai cilvēki būtu pēc iespējas vairāk kontrolējami, bet rūpju bērni izmaksātu pēc iespējas mazāk (sabiedrībai būtu jāzin, ka aizbildņa pabalstu maksā valsts, bet audžuģimenes attalgojumu jāgādā pašvaldībai, kurai mūžīgi tās naudas trūkst). Īsāk sakot, mēs vai nu neprotam vai negribam darboties bērna interesēs. Un ņemot vērā ciparus, ko min Kleinberga kungs (proti, gandrīz 10 000 bērnu, kam nav iespējams augt bioloģiskā ģimenē), kā arī faktus, kas liecina par to, ka situācija bioloģiskajās ģimenēs netiek pietiekāmi pārraudzīta (divarpus gadus veca bērna izvarošana), mums būtu ļoti nopietni jāpārdomā, ko mēs darām un uz ko aicinām sabiedrību.

Iļana Bukura