Iļana Bukura: Nežēlīgs eksperiments ar bērniem

Šāds lēmums – runāt kā ir – izriet no fakta, ka klusē tie, kam šajā gadījumā būtu jārunā. Nu, protams, viņi (bērnu tiesībsargājošo organizāciju darbinieki) jau runā. Bet tā maigi, tā mierīgi. Lai neviens neapvainojas, bet patiesībā – lai neviens neko nesaprastu. Lai sistēma arī turpmāk varētu eksistēt tādā pašā indiferentā režīmā, proti, autopilotā.

Bet bērnu ciešanas ir īstas. Par tām nevar runāt maigi un mierīgi, tā, lai neviens neapvainojas. Un nerunāt par tām būtu vispār noziegums. Lai nevienu nemaldinātu attiecībā uz to, ka gādīgiem vecākiem taisās atņemt bērnus, precizēšu, ka runa ir par tādiem vecākiem, kas tiešām neliekas par savu bērnu ne zinis, un par tādiem bērniem, kas tiešām tiek katru dienu sisti, turēti pusbadā, iebiedēti un visādi citādi mocīti. Ja instances atkal gribētu iebilst, ka šādiem apgalvojumiem nav pamata, un situācija tiek kontrolēta, tad katru reizi, kad gaismā nāk kāds gadījums, kur tiek izvarots vai piekauts mazs bērns, visu šo instanču darbiniekiem būtu jāiet cietumā līdz ar varmāku, jo patiesībā situācija netiek kontrolēta.

Sociālie darbinieki un bāriņtiesas priekšsēdētāji, kad tos uzrunā kā cilvēkus, principā saprot situācijas dramatiskumu un atzīst, ka vairums gadījumos bērni būtu tūlīt pat jāizņem no bioloģiskām ģimenēm, jo katra nākamā stunda, ko bērns tur piedzīvo, var būt liktenīga. Bet vadības uzstādījums bija un paliek: „Maigi un mierīgi, satraukumam nav pamata. Turpiniet strādāt ar māti”. Bez šaubām izklausās pareizi, civilizēti un pilnībā saskaņā ar Eiropas regulām. Taču tas, kas sūta sociālos un bāriņtiesas strādāt ar mātēm nevar nezināt, ka metodes un līdzekļi, kas tiek pielietoti šādā darbā, vispirms, nav pietiekami, bet, ja pavisam godīgi, tad tās nestrādā nemaz. Un atkal, ja kāda no institūcijām gribētu iebilst, tai būtu jāprezentē pētījums, kas saturētu statistiku par to, cik daudz mātes šāda darba rezultātā ir kļuvušas par adekvātām un gādīgām, cik daudz no viņām pilnībā pārstājušas lietot alkoholu, cik daudz ir pārcēlušās uz dzīvi uz citu vidi un uzturas apstākļos, kas neapdraud bērna veselību un dzīvību. Tāpat būtu ļoti vajadzīgs pētījums, kas precīzi pateiktu, cik daudz mātes, kurām ir pārtrauktas vai atņemtas aprūpes tiesības uz vienu no bērniem, saglabā šīs tiesības uz nākamiem bērniem un veiksmīgi tiek galā ar mātes pienākumiem citu bērnu gadījumā. Taču pētījumā būtu jāaplūko arī situācija pēc septiņiem gadiem. Tad tas atklātu, ka arī nākamie bērni lielākoties tomēr tiek pamesti, mocīti un nepietiekami aprūpēti. Un ar laiku bāriņtiesai nākas atņemt mātei tiesības arī uz šiem bērniem, tāpat, kā pirms vairākiem gadiem uz pirmo vardarbībā cietušo bērnu.

Viss jau būtu jauki, un atskaitēs tiks ierakstīts, ka visus šos gadus ar māti tika strādāts. Bet, vai tiešām strādāts? Vai zinot to, ka māte ir reproduktīvā vecumā un ļoti iespējams, ka viņai atkal un atkal dzims bērni, sociālais dienests uzrauga šo sievieti pastiprinātā režīmā? Ar pastiprināto režīmu es nebūt nedomāju viena apciemojuma mēnesī vietā divus. Bet gan savāktas ziņas par to, kur māte uzturas, kādā vidē tā dzīvo, kādu dzīves veidu piekopj. Gadījumā, ja sieviete atkal paliek stāvoklī, sociālam dienestam jābūt pārliecinātam, ka tā deviņus mēnešus nelietos alkoholu, netiks dauzīta, un citādi nekaitēs bērna veselībai. Viņai būtu arī regulāri jāapmeklē ginekologs, lai pārliecinātos par gaidāma bērna veselību. Tikai šie rādītāji var liecināt par to, ka sievietes apziņā ir notikušās būtiskas izmaiņas, kas ļaus tai nākamo bērnu audzināt citādi.

Savukārt, ja sociālais dienests nav strādajis ar šo māti tādā intensīvā režīmā, tad tas nevar būt drošs, ka nākamajam bērnam šī māte būs piemērota aprūpētāja. Bet atļaut visam notikt pašplūsmā, gaidīt uz brīnumiem, cerēt uz labu, bet nedarīt neko, lai palīdzētu mātei tikt galā ar sevi un savu dzīvi, vienlaicīgi kladzinot, ka labākā vieta bērnam būtu viņa bioloģiskā ģimene – ir nepieņemami.

Cik ilgi bērni ies šo ceļu kopā ar saviem neadekvātiem vecākiem, līdz brīdim, kad tiks konstatēts, ka izmaiņas mātes uzvedībā tomēr nav notikušas? Vai ļausim tiem piedzīvot atbildīgo institūciju bezdarbību (nepietiekamu darbu) ar viņu mātēm veselu gadu? Trīs gadus? Varbūt veselus desmit? Kad beidzot bērns tiks izņemts, tas būs pagalam nomocīts, iebiedēts, nelaimīgs, nevienam nevajadzīgs cilvēks, pamests uzaugt institūcijās un atgriezties pēc pilngadības sasniegšanas tajā pašā vidē, no kurienes viņš tika izņemts (jo dzīvojamo platību viņam nodrošinās dzimtā pagastā, acīm redzot, lai saites ar bioloģisko ģimeni būtu stiprākas).

Bāriņtiesu algotiem psihologiem būtu jāzina, ka bērna attīstība ļoti intensīvi notiek tieši pirmajos dzīves gados, tad arī veidojas viņa apziņa un spējas. Ja bērns savā pirmajā dzīves gadā atrodas apstākļos, kas liek viņam justies nedroši, ja viņam patoloģiski trūkst emocionāla kontakta ar māti (vai cilvēku, kas viņu aprūpē), ja netiek nodrošinātas viņa primārās vajadzības, tad varbūtība, ka viņš kļūs par garīgi un fiziski atpalikušu cilvēku (ja vien vispār paliks dzīvs), ir milzīgi liela.

Ļaujot bērniem iet šo audzināšanas ceļu kopā ar saviem neadekvātajiem vecākiem, mēs liedzam tiem iespēju pilnvērtīgi attīstīties, mēs noskatāmies, kā tie pamazām kļūst par rūpju bērniem, kas piepilda palīgskolas, internātus, kolonijas un cietumus, kas tiek uzturēti no valsts (proti, mūsu pašu) līdzekļiem. Mēs pieļaujam šo vardarbīgo eksperimentu, kad pilnīgi normāli bērni kļūst par invalīdiem pa tiem diviem, trim, desmit gadiem, ko bāriņtiesas ļauj tiem pavadīt savā bioloģiskajā, bet nelabvēlīgā ģimenē, gaidot, kamēr ar māti notiks brīnums, un kādā rītā tā pamodīsies un pēkšņi spēs rūpēties par savu bērnu. Mēs runājam par valsts ekonomikas uzlabošanu. Bet atstājam novārtā šos bērnus, kuri tādēļ, maz ticams, ka kādreiz kļūs lielas pievienotās vērtības radītāji. Visdrīzāk viņi paliks par papildus slogu mūsu sociālajam budžetam uz visiem laikiem. Dažkārt mēs vienkārši nolemjam viņus nāvei.

Tikai ļoti bagāta valsts var atļauties glābt bērnu kopā ar māti. Mūsu valstī, būtisko sistēmas nepilnību dēļ, būs jāizvēlas, kuru mēs glābsim, māti vai bērnu. Un varbūt, ka situācija ir jau tik dramatiska, ka nevaram palīdzēt ne vienam, ne otram. Taču joprojām tas būtu viens solis uz priekšu, ja institūcijas beidzot atzītu, ka netiek galā, tai vietā, lai ietiepīgi klusētu, maldinot sabiedrību, ka situācija tiek kontrolēta.

Iļana Bukura