Iļana Taivāne: Latviešu valoda – vai ierēdņiem augstākā līmenī?  (12)

Izlasot šo pantu līdz galam, sirds kļūst pavisam mierīga. Likumdevējs ir parūpējies, lai par valsti gādātu lojāli Latvijai, rīcībspējīgi indivīdi aktīvā vecumā. Jādomā, ka prasība par latviešu valodas zināšanām, pie nosacījuma, ka persona ir Latvijas pilsonis ar augstāko izglītību, ir vairāk formāla. Un tomēr praksē pēdējā laikā nākas sastapties ar faktu, ka grūtības var sagādāt pat samērā vienkāršs teksts, rakstīts latviešu valodā drukātiem burtiem.

Tā arvien biežāk no ierēdņiem, kas ieņem vadošus amatus bērnu un ģimenes politikas sfērā, varam dzirdēt, ka adopcija ir bērna interesēs. Ar šo apgalvojumi tiek pamatoti arī paredzamie grozījumi Civillikumā daļā par ārpusģimenes aprūpi. Galvenie pārmetumi aizbildņiem, kurus ar bērniem nesaista radniecības saites, no Likumprojekta izstrādātājiem – Tieslietu ministrijas (TM), kā arī no Labklājības Ministrijas (LM) un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadības ir pamatoti ar apgalvojumu, ka šie aizbildņi savus aizbilstamos neadoptē. Tātad tiek prezumēts, ka adopcija lielākā mērā atbilst bērna interesēm nekā aizbildnība. Arī sabiedrībā lielā mērā ir iesakņojies priekšstats par to, ka bez vecāku gādības palikušam bērnam vislabākā iespēja ir adopcija.

Taču raugoties uz likuma tekstu, redzam, ka bez vecāku gādības palikušam bērnam ieceļams aizbildnis (Civillikuma 222. pants). Tātad Likumdevējs ir izšķīries par to, ka bērna viennozīmīga interese ir aizbildnība. Šis aprūpes formas atbilstību bērna interesēm nevajag pārbaudīt. Tā ir primāra bez vecāku gādības palikušā bērna izvēle, vērtība pati par sevi. Un šeit nav nekādu pretrunu pēc būtības, jo aizbildnis atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus (CL 252.pants), nodrošina tā pārstāvību visos darījumos un prāvās (CL 264.pants), kā arī gādā par viņu pašu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu (CL 255.pants), bet par viņa mantu – ar tādu pašu rūpību un apzinību, ar kādu viņš kā labs saimnieks pārvalda savas paša lietas (CL 269.pants).

Grūti iedomāties, ka ierēdnim ar augstāko juridisko izglītību, kas ieņem arī vadošu amatu savā nozarē, varētu sagādāt grūtības 222.panta redakcija un vārds "aizbildnis" sajuktu ar vārdu "adoptētājs", kurš bērnam būtu jāsagādā pēc iespējas ātrāk. Taču vēl lielāks klupšanas akmens, izrādās, ir Civillikuma 162. panta teksts, kas viennozīmīgi nosaka to, ka nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs. Varētu noticēt, ka saikļi "ja" un "jo" varētu sajukt, lasot ar roku rakstītu tekstu. Taču Civillikums ir tapis 1937.gadā un varbūtība, ka godātie bērnu politikas veidotāji ar to iepazīstas tīstokļa redakcijā nevis drukātā formātā ir tuvu nullei. Līdz ar to rodas jautājums, vai runājot par adopciju, ka labāku izvēli bērnam, ierēdņi apzināti nomaina "ja" uz "jo", lai sanāktu, ka tā automātiski, pati par sevi ir bērna interesēs, vai arī tas ir elementārs robs viņu latviešu valodas zināšanās?

Domājams, visiem, kuri pārvalda latviešu valodu, kļūst skaidrs, ka tas, kas nav atļauts ir aizliegts. Proti, ja zīme pie iebraukšanas pagalmā vēsta, ka mašīnas tur var novietot tikai ar attiecīgām atļaujām, tad tas nozīmē, ka autovadītājam vispirms būtu jāpārbauda, vai viņam šī atļauja ir. Gluži tāpat ir ar adopciju. CL 162.pants nosaka, ka tā pēc būtības ir aizliegta. Un vienīgais gadījums, kad tā ir atļauta, ir tad, kad tā atbilst bērna interesēm. Tas nozīmē, ka katrā konkrētā gadījumā šī konkrēta bērna intereses būtu jāvērtē, pirms varētu apgalvot, ka viņu var nodot adopcijai.

Kāpēc attiecībā uz adopciju eksistē šis vispārīgais aizliegums ar vienu vienīgu izņēmumu? Tāpēc, ka adopcija vispirms tiek īstenota nevis bērna, bet adoptētāju interesēs. Starptautiskie tiesību akti viennozīmīgi nosaka, ka bērnam ir jāaug ģimeniskā vidē. Ģimene ir primāra bērna interese. Taču nekur nav teikts, ka bērna interesēs būtu nogriezt visas saites ar bioloģisko ģimeni. Gluži otrādi, bērnam ir tiesības uz savu vārdu, uzvārdu un savas identitātes saglabāšanu (Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8.pants). Savukārt, adopcijas gadījumā likums paredz iespēju bērnam piešķirt adoptētāju uzvārdu, bet gadījumos, kad bērns un adoptētājs ir dažādas tautības, priekšroka tiek dota adoptētāja tautībai, pieļaujot iespēju mainīt bērnam arī vārdu (CL 172.pants). Lieki teikt, ka gadījumā, kad adoptētājs ir cittautietis, tiks sarauta saite ar bērna dzimto valodu, tādā veidā galīgi liedzot bērnam viņa tiesības uz identitātes saglabāšanu.

Ņemot vērā to, cik lielā mērā adopcija iepretim aizbildnībai potenciāli apdraud bērna pamattiesības, ir tikai loģiski, ka likumdevējs nav sajaucis nevienu saikli esošajos normatīvajos aktos. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 31.pantā, valsts atbalsts adopcijai ir ierobežots ar nosacījumu, proti "Lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija". Līdz ar to ir dīvaini dzirdēt no ierēdņiem, bet jo vairāk – saņemt no bāriņtiesām (!) jautājumus aizbildņiem, par to, vai viņi plāno savus aizbilstamos adoptēt. Aizbildnis, kas jau nodrošina bērnam augšanu ģimeniskā vidē, kā arī ir bērna interešu pārstāvis, nevar būt nolikts izvēles priekšā – adoptēt savu aizbilstamo pret viņa interesēm vai zaudēt to, ja bāriņtiesas priekšsēdētājam, gluži tāpat kā augstākminēto institūciju vadītājiem, ir acīmredzamas problēmas ar latviešu valodas pārvaldīšanu, un viņš uzskata, ka likums nosaka, ka adopcija jau pati par sevi ir bērna interesēs, un tāpēc tiecas uz to ar visu savu sirdi un dvēseli, neraugoties nedz uz aizbildņa argumentiem, nedz uz likuma burtu.

Šajā brīdī lielākā sabiedrības daļa parasti atminas par mantošanas tiesībām, kas ir ļoti svarīgas tiesības, jo ir saistītas ar bērna materiālo stāvokli. Aizbildņiem tiek pārmests, ka bērnu neadoptējot, viņi tam liedz tiesības iegūt savā īpašumā viņiem piederošu mantu. Taču arī šeit tiek piemirsts par bērna interesēm un to vērtēšanu katrā konkrēta bērna gadījumā. Tā, bērnam, kas netika adoptēts, bet izauga, piemēram, aizbildnībā, saglabājas tiesības mantot no bioloģiskiem vecākiem. Jā, tie ir bijuši nepiemēroti vecāki, bet tieši tāpēc bieži vien viņu īpašumi nav apgrūtināti ar kredītiem (salīdzinājumā ar apzinīgiem adoptētājiem), kā arī dzīves ilgums kaitīgu ieradumu dēļ ir ievērojami īsāks. Tāpēc lai viennozīmīgi teiktu, ka adopcijas gadījumā bērns saņemtu lielāku materiālu labumu, vajadzētu atkal izvērtēt konkrētu gadījumu. Un atcerēsimies, ka aizbildnībai izbeidzoties un bērnam sasniedzot pilngadību, pašvaldībai (papildus likumā garantētām tiesībām uz bioloģisko vecāku īpašumu) ir pienākums bērnam sniegt materiālo palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā (Likuma Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā 25.2 pants). Un vai nav tā, ka pēkšņas latviešu valodas grūtības tai likuma daļā, kas attiecas uz adopciju, ierēdņus un bāriņtiesu piemeklē tieši tajā brīdī, kad viņi atceras par šo savu pienākumu?

Līdz šim prasība par valsts valodas pārvaldīšanu tika saprasta, kā personas spēja pilnīgi brīvi sazināties, izvērsti diskutēt par dažādām tēmām, veidot sarunu atbilstoši situācijai, variēt valodas izteiksmes līdzekļus, pilnībā izprast dažāda satura, sarežģītības un stila tekstus, uztvert zemtekstu un nozīmes nianses (Ministru kabineta noteikumu Nr.733 17.6.pants). Taču ļoti iespējams, ka VBTAI un LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta vadītājas vārdu pārvaldīt izprot, kā pilnīgu varu par valodu, proti, kā gribu, tā lasu, un ko gribu, to saku. Līdz ar to, lai par Valsts civildienesta likuma 7.panta pirmās daļas otro punktu turpmāk nerastos dažādas interpretācijas iespējas, būtu lietderīgi to grozīt, izsakot to precīzāk. Savukārt, Civillikuma 235. un 236.pantu, kuru Tieslietu ministrijas izstrādātā un Labklājības ministrijas virzītā Likumprojekta piedāvātā redakcija ierobežo bērna tiesības uz ģimeni, atstāt negrozītus.