Foto: AP/Scanpix
Mums ir skaidrs, par ko Latvija un Eiropa satraucas visvairāk Ukrainas notikumu kontekstā, taču vienlīdz interesantas var izvērsties sarunas ar parastajiem ukraiņiem par to, kas viņus ieinteresējis saistībā ar latviešiem.

Strādājot Ukrainas galvaspilsētā, pēc tam Krimā un austrumu reģionos (Doņeckas, Zaporižžjas, Dņipro apgabali, Azovas piekraste u.c.), vācot materiālus reportāžām un grāmatai "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts", kā arī uzstājoties dažādās ukraiņu televīzijas un radiopārraidēs, aizvadītajos nu jau trijos gados pamazām uzkrājušies tipiskākie diskusiju temati par to, ko parastie strādnieku šķiras Ukrainas pilsoņi jautā sastaptajam Latvijas pilsonim.

Sekojošā fikcionalizētā saruna starp ukraiņu aktīvistu (UA) un latviešu viesi (LV) ir vispārināts kopsavilkums daudziem desmitiem un varbūt pat simtiem līdzīgu sarunu trīs gadu garumā.

UA: Mēs esam pateicīgi visām trijām Baltijas valstīm par visu, ko jūs mums palīdzat! Bez jūsu atbalsta, kā arī bez Polijas, Kanādas un Amerikas palīdzības Krievija mūs jau sen būtu sarāvusi gabalos.

LV: Jā, pie mums darbojas pat vairākas aktīvistu komandas. Grupa "SOS Ukrainai" gandrīz katru mēnesi ved neletālā veida palīdzību Brīvprātīgā Korpusa (Labējā Sektora dibināts militārais formējums) karotājiem uz Ščastji pie Luhanskas, citreiz arī bataljonam Aidars. Latvijas Ukraiņu Kongress vāc medikamentus un visu ko citu. Ukrainas konfliktā cietušo ārstniecības fonds vāc naudu, lai par latviešu samestiem ziedojumiem organizētu ievainoto Ukrainas karavīru ārstniecību Latvijā. Ir vēl daudzi, kas nemaz negrib, lai ziņas par viņu labdarību izskanētu publiski.

UA (pēc neizbēgamajiem pateicības vārdiem): Bet mūs vienlaikus māc ziņkārība: kāpēc NATO nedod Ukrainai jaunākos ieročus? Kāpēc mums ved tikai neletālo palīdzību? Situācija ir tāda, ka mēs savu valsti varam aizstāvēt tikai ar ieročiem — un jūs taču visi to saprotat! Kāpēc jūs mums viņus nedodat?

LV: Tāpēc, ka jums tie jau ir!

UA (īstā, neviltotā neizpratnē): Kā?! Mūsu armija 2014. gadā bija pusplika, nepaēdusi un bez ieročiem! Tiesa, tagad jau ir pavisam otrādi: atjaunots obligātais militārais dienests, paralēli dienē profesionālie "kontraktnieki", NATO instruktori apmāca mūsējos, SBU ķer teroristus…

LV: Atšķirībā no Baltijas valstīm, Ukrainā ir savs militāri rūpnieciskais komplekss. Jūs paši ražojat praktiski visu, kas vajadzīgs valsts aizsardzībai — sākot ar pistoli un automātu, turpinot ar tankiem, mīnmetējiem, bruņumašīnām un lielgabaliem, un beidzot ar pasaulē lielāko lidmašīnu AN–225 Mrija. Dot jums ieročus no NATO arsenāliem situācijā, kurā jums pašiem ir attiecīgās rūpnīcas, kas ražo līdzvērtīgu bruņojumu, būtu reāli nesaprotams absurds! Pie kam tas grautu Ukrainas ekonomiku: ja jums kaut ko iedod bez maksas, bez darba paliek tie desmittūkstoši cilvēku, kas strādā attiecīgajās bruņojuma rūpnīcās. Latvija to pieredzēja deviņdesmitajos citā sfērā: no Rietumiem mums saveda iekšā kaudzes ar "humpalu" drēbēm. It kā cēls mērķis — palīdzēt nabagiem. Bet iznākumā praktiski sagruva visa apģērbu ražošanas nozare Latvijā. Izdzīvoja tikai nedaudzas rūpnīcas. Bez darba palikušie Ogres Trikotāžas darbinieki bija spiesti tagad paši valkāt "humpalas"… Tā kā NATO nav devusi jums ieročus bez maksas, jo viņu iedošana Ukrainai nodarītu faktiski lielāku kaitējumu nekā neiedošana!

UA: Bet mums vajag jaunāko bruņojumu! Mūsējais nav moderns un nav mūsdienīgs!

LV: Kā tad nav? Nez kāpēc Harkivas Mališeva rūpnīcā ražotos tankus un BTRus eksportē uz Indiju, Āfriku, Dienvidameriku utt., bet Antonova rūpnīcas lidmašīnas lido pa visu pasauli. Dņipro Južmaš ražo kosmiskās raķetes, un ar Zaporižžjas Motor Sič dzinējiem lido pat jūsu ienaidnieki! Kremenčukas KrAZ jaunie bruņumašīnu modeļi ir modernāki nekā dažs labs no tiem, kas ir NATO armiju rīcībā. Bez tam — armijai nevajag jaunāko bruņojumu, bet efektīvāko. Ne katrs jauns aparāts sevi attaisno daudzu gadu ekspluatācijā. Vecie, pārbaudītie modeļi bieži vien ir labāki. Un tas attiecas ne tikai uz armiju. Piemērs: Ukrainā ir cilvēki, kas prasa jaunu konstitūciju — jau kādu piekto versiju 25 gadu laikā. Tikmēr pie mums Satversmei drīz būs 100 gadi, un pa visiem gadiem ir bijis tikai viens vecs čekists, kurš mēģināja rakstīt jaunu Satversmi, nevis uzmanīgi papildināt esošo!

UA: Toties tagad mums ir Antikorupcijas birojs, tāpat kā pie jums!

LV: Pie mums Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveide, ilgtermiņā izvērtējot, ir izrādījusies kļūda. Kopš KNAB izveides pirms 15 gadiem korupcija valstī kopumā ir tikai pieaugusi. Cietumā nonākuši pat paši KNAB darbinieki! Savukārt birojs lielāko enerģiju ir tērējis iekšējiem strīdiem un personāla ķīviņiem. Priekšniekus nomaina ar skandāliem. Nevienā no tām valstīm, kurās korupcijas apkarošana nostādīta labā līmenī (Skandināvijas valstis, Vācija, Šveice, ASV, Britu salas utt.), nepastāv atsevišķs dienests tikai un vienīgi korupcijas apkarošanai. Ukrainai ļoti paveiksies, ja pie jums Antikorupcijas birojs uzrādīs labākus darba rezultātus.

UA: Okupanti ieņēmuši mūsu smagās rūpniecības centru — Donbasu, sagrābuši visas antracīta šahtas, izlaupījuši un aizveduši uz Krieviju rūpnīcu iekārtas, kur vien tikuši klāt. Naftas iegulas lielākoties palikušas Krimā. Kur mēs nopelnīsim? Ložņāsim pa Karpatu mežiem ar cirvi?

LV: Mežs ir brīnišķīga bagātība — ne tikai kā daba savvaļā, bet arī kā saimniecisks resurss! Lūk, pie mums Baltijā praktiski vienīgais lielais dabas resurss ir mežs, un mēs, to apstrādājot un pārstrādājot, dzīvojam vidēji trīsreiz labāk nekā strādnieku šķira Ukrainā.

UA: Kā tad. Mežu vienreiz nocērt, un viss.

LV: Toties tas nav jābaro, jālaista un jāved pie vetārsta. Tas pats vairojas un pats aug klāt! Pie mums ilgtspējīga mežistrāde dažādi tiek veicināta. Ejam uz to, lai koksni pārstrādātu vairāk savā valstī, nevis tikai eksportētu izejmateriālus. Turklāt meža nozarei nav pilnīgi nekādi kaitīgie izmeši — ja kas nobirst no vezuma, tas turpat sapūst. Pie mums lietderīgi izmanto pat skaidas un mizas. Dedzinām un ražojam elektrību, siltumu, lai būtu jāmaksā mazāk Krievijai par gāzi.

UA: Ukrainā pilnīgs vājprāts ar zāļu cenām. Sevišķi pēc Kremļa iebrukuma. Dakteri nespēj iedot cilvēkiem visas zāles, savukārt nopirkt aptiekā nespējam visus medikamentus un vitamīnus. Tantiņas pat validolu nevar atļauties.

LV: Un tas ir ļoti pareizi. Medikamenti nemaz nav jārij saujām, savukārt vitamīni jāuzņem ar kvalitatīvu pārtiku! Eiropā cilvēki ārstējas ar pareizu dzīvesveidu, sportošanu, veselīgu uzturu, dzīves režīma plānošanu, stresa mazināšanu. Zāļu patērēšana bezjēgā netiek veicināta un iet mazumā. Ārsti zāles pacientiem uz rokas nedod vispār — tikai tiem, kas guļ slimnīcā. Tabletes un jo īpaši homeopātiskās "pārtikas piedevas" jāpērk pašiem, un tas dod pozitīvu efektu, jo hipohondriķiem tādā veidā nemaz nav pietiekams naudas daudzums, lai sapirktu un sarītos bezjēdzīgas devas ar medikamentiem. Savukārt tādas zāles, kas ir dzīvības un nāves jautājums, slimniekiem Latvijā kompensē no valsts vai pašvaldības budžeta. Kas attiecas uz validolu, tad to nav jālieto vispār nemaz. Validols ir kaut kas līdzīgs piparmētru konfektei. Veselībai dod precīzi nulli. Bet jums, ukraiņiem, tuvāko desmitgažu laikā būs jāatvadās no paraduma ēst savu nacionālo ēdienu — speķi — teju katru dienu. Tauku ēšana veselībai kaitē tikpat ļoti kā separātisms!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!