Gan Rietumos, gan Austrumos cirkulē populāra sazvērestības teorija par Aļaskā izvietoto, ASV militāro resoru pakļautībā esošo un slepeno augstfrekvences jonosfēras izpētes programmu HAARP, kurai piedēvētas spējas izraisīt dabas katastrofas (plūdus, zemestrīces, viesuļvētras, orkānus) dažādos pasaules reģionos. Protams, HAARP iespējas šajās teorijās ir pārspīlētas, taču nav dūmu bez uguns. Nav bijis gadījuma, kad HAARP izraisītu zemestrīci ģeoloģiski stabilā reģionā. Taču ar līdzīgām metodēm var pastiprināt vai citādi modificēt dabas katastrofu tur, kur tai jau ir ģeoloģiski nosacīti priekšnoteikumi. Tas ir t.s. svārstību rezonanses efekts, kāds jau sen novērots, piemēram, uz tiltiem. Ja pār tiltu vienā solī maršē karavīru rota, un ja viņu soļu frekvence nonāk rezonansē ar tilta dabiskajām svārstībām, šis tilts var sabrukt.
Līdzīgi ir ar krāsainajām revolūcijām. Nekādi sazvērnieki no malas nevar izraisīt revolūciju stabilā, laimīgā sabiedrībā, kas vienojusies radošos un solidāros savas zemes attīstības centienos. Taču iniciatīvu revolūcijā var pārtvert tur, kur tai jau ir nobrieduši visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Par to liecina kaut vai "Krievijas revolūcija" 1917. gadā, kurā iniciatīvu veikli pārtvēra zināmu Vācijas un ASV aprindu finansēta boļševiku saujiņa. Revolūcija tā laika Krievijā notiktu neatkarīgi no boļševiku iejaukšanās, bet bez tās revolūcijai būtu pavisam cits iznākums.
Jau Buša administrācija pēc 2001. gada izstrādāja t.s. The Greater Middle East (Paplašinātie Vidējie Austrumi) projektu, ko vēlāk modificēja un mēdz saukt arī par The New Middle East (Jaunie Vidējie Austrumi) projektu. Šis projekts paredz režīmu nomaiņu musulmaņu valstīs plašā joslā, kas aptver 3 kontinentus: sākot no Marokas Āfrikas Ziemeļrietumos, beidzot ar Centrālāzijas republikām – līdz Ķīnas un Krievijas robežām. Informācija par šiem plāniem lasāma arī Wikileaks nopludinātajos dokumentos. Lūdzu, neticiet man un veltīgi nemeklējiet manas saites ar Maskavu, bet paši uzmeklējiet informāciju par šiem projektiem internetā – no Rietumu avotiem!
Bušs šo režīmu nomaiņas projektu iesāka ar militārām invāzijām Afganistānā un Irākā, kas nu ir ieilgušas jau 10 gadus un tiek uzskatītas par neveiksmīgām. Taču paralēli noticis plašs "mīksto revolūciju" sagatavošanas darbs, ko vadījis NED (National Endowment for Democracy).
Protams, NED ar demokrātiju nav ne mazākās saistības. Varbūt starp ierindas darbiniekiem ir pa kādam zilacainam ideālistam, bet NED direktoru padomē atrodam labi pazīstamos "vanagus": bijušo aizsardzības ministru, CIP direktora vietnieku un Carlyle Group pārstāvi Frenku Karluči, atvaļināto NATO ģenerāli Vesliju Klārku, Afganistānas invāzijas arhitektu Zalmaju Khalilzadu, Madlēnas Olbraitas kolēģi US Policy toward Reform in the Arab World darba grupā un ultra-impēriskā projekta Project For a New American Century līdzdibinātāju (kopā ar Diku Čeiniju un Donu Ramsfeldu) – Vinu Veberu u.c.
Par paraugu Jauno Vidējo Austrumu projektam ņemta Centrālās un Austrumu Eiropas valstu pārņemšana 1988. – 1991. gados. Lai arī ASV administrāciju atbalstītajos autoritārajos Vidējo austrumu režīmos patiešām bijis daudz ieilgušu nejēdzību, par galveno stimulu nemieru sērijas izraisīšanai parūpējās ASV dominētā globālā sistēma.
Starptautisko baņķieru un spekulantu alkatība pasauli iegrūdusi Otrajā Lielajā depresijā. Tā vietā, lai novērstu depresijas cēloņus, globālā elite un tai paklausīgie neoliberālie režīmi nolēma glābt krīzes vaininieku – dolāra hegemonijā bāzēto starptautisko banku un spekulatīvo fondu sistēmu, kas bija uzpūtusi nekustamo īpašumu un t.s. derivātu burbuli. Divos gados bankrotējušās banku sistēmas glābšanai izmantoti vairāki desmiti triljonu dolāru, no kuriem apmēram 8.8 miljardi eiro izspiesti no Latvijas. Tikko notikušajā baņķieru elites saietā Davosā šie finanšu teroristi no pasaules valstīm pieprasījuši vēl 100 triljonus dolāru (visas pasaules gada kopprodukts ir apmēram 60 triljoni dolāru)!
Kur šī nauda, kas bagātīgi sadrukāta un baņķieriem izdalīta, pasaules valstīm uzņemoties jaunus parādus, paliek? Nekāda reālās tautsaimniecības kreditēšana taču nenotiek, gluži otrādi – valstis un iedzīvotāji tiek pakļauti arvien bargākiem finansiāliem spaidiem, izglābtās parazītbankas sagrābj vēl funkcionējošus uzņēmumus, visās valstīs strauji aug bezdarbnieku armijas.
Pavisam vienkārši – izglābtās bankas nolēmušas no brūkošā dolāra masas atbrīvoties, masveidā iepērkot reālas vērtības: zeltu, naftas, pārtikas un citu derīgu resursu nākotnes kontraktus. Tieši ar to izskaidrojams zelta, sudraba, naftas un pēdējā laikā arī pārtikas produktu cenu straujš pieaugums starptautiskajā tirgū. Otrs faktors, kas ietekmē tieši pārtikas cenu celšanos, ir valdību bagātīgi subsidētā labības audzēšana pārstrādei spirtā, kuru savukārt paredzēts izmantot kā piedevu degvielai. Spirta ražošana degvielai, ko stimulē arī ES oligarhija, tiek pamatota ar vairākām viltus teorijām: globālo sasilšanu ogļskābās gāzes izmešu iespaidā un naftas maksimuma jeb Peak Oil teoriju, kas prognozē naftas resursu ātru izsīkšanu. Aiz šīm viltus teorijām viegli atrodama vecā labā Maltusa teorija par zemes resursu izsīkšanu un nepieciešamību samazināt cilvēku skaitu, proti, veikt cilvēku genocīdu.
Un tieši Vidējo Austrumu valstis ir atkarīgas no pārtikas produktu importa lielos apmēros! Strauji pieaugot pārtikas cenām starptautiskajā tirgū, minētā reģiona valstīm draud bads. Otrs bada faktors ir SVF uzspiestais režīms, kas šīm valstīm liedz subsidēt nepieciešamākās pārtikas preces. Un tieši tāpēc cilvēki izgājuši ielās ne vien Tunisijā un Ēģiptē, bet arī citās Vidējo austrumu valstīs. Varam diezgan droši prognozēt, ka nemieri pārsviedīsies arī uz Rietumeiropu, kurā, starp citu, dzīvo miljoni iebraucēju no Vidējie Austrumiem. Tādā nozīmē notikumi Ēģiptē patiešām var signalizēt globālu revolūciju pret ASV dominēto globālo laupīšanas sistēmu.
Taču viss nav tik vienkārši. Vai jums nešķiet dīvaini, ka enerģiskie protestētāji Atbrīvošanas laukumā Kairā vairākas nedēļas pieprasīja prezidenta Mubaraka atkāpšanos (H.Mubaraks no amata atkāpās 11.februārī; red. piez.), taču šiem protestētājiem nnebija nekādu citu prasību, nedz mērķu, ja neskaita abstraktus lozungus par demokrātiju un brīvību? Arī opozīcijas pārrunās ar režīma pārstāvjiem runāts tika vienīgi par labojumiem konstitūcijā, kas mainītu vēlēšanu kārtību.
Tieši tā, arī Latvijas dziesmotajā revolūcijā bija līdzīgi: skaistas runas par komunistu noziegumiem, prasība pēc abstraktas brīvības un demokrātijas, prasība labot konstitūcijas 6. pantu par kompartijas monopolu, bet nekādas konkrētas programmas valsts turpmākai attīstībai (to labo vēlmju sarakstu, ko dēvēja par LTF programmu, vēlāk aizmirsa). Šāds idejiskais vakuums atstāj plašas iespējas vēlākām manipulācijām revolūcijas nākamajā fāzē, par ko uz savas ādas labi pārliecinājās arī Latvijas iedzīvotāji.
Atšķirībā no 1980. gadu revolūcijām, kad par vienojošo un koordinējošu informācijas avotu kalpoja ASV Kongresa finansētās raidstacijas "Amerikas balss" un "Brīvā Eiropa", kā arī pašdarinātie informatīvie izdevumi (vēlāk arī žurnālistu materiāli dažās vietējās avīzēs, TV un radio), tagad krāsaino revolūciju norisē liela nozīme ir starptautiskajiem TV kanāliem, internetam un mobilo telefonu sakariem. Arvien lielāku nozīmību gūst t.s. "interneta kultūra", kas sevišķi piesaistījusi jaunākās paaudzes. Varam runāt pat par masveida atkarību no interneta un citiem masu mēdijiem, kas aprīkoti ar ekrāniem. Taču pakavēsimies pie "interneta kultūras".
Patstāvīgi domājošs cilvēks internetā var atrast daudz vērtīgas informācijas un nodibināt vērtīgus kontaktus, taču lielākoties interneta lietošana nesniedzas tālāk par anonīmiem, toksiskiem komentāriem zem primitīviem, fragmentizētiem vienas tēmas artiķeļiem, bezmērķīgas čatošanas un tviterošanas, kas aprobežojas ar aprautiem teikumu fragmentiem un emociju ikoniņām. Tā ir cilvēka radošo spēju degradācija, kas robežojas ar savstarpēju tracināšanu, sakāvniecisma sludināšanu un negatīvām emocijām. Bet tieši šāds bezmērķīgs nihilistu pūlis ir vispateicīgākais materiāls dažādām manipulācijām, tai skaitā krāsaino revolūciju organizēšanai. Arī revolūcijai Ēģiptē ir tikai viens mērķis – padzīt Mubaraku, bet kas pēc tam, kādi ir revolūcijas konstruktīvie mērķi?
Atceros, cik indīgi bija vairums anonīmo komentāru zem materiāla par telšu pilsētiņas iemītniekiem Brīvības ielā, kuri nežēlīgā aukstumā bija pieteikuši bada streiku, lai modinātu Latvijas sabiedrības sirdsapziņu. Šādās anonīmās vārdu kaujās kaut kā pazūd veselīgs patriotisms un pati cilvēcība. Vēl vairāk – katrs patriotisms tiek izsmiets, tam tiek meklēti zemiski motīvi. Anonīmi inkvizitori taujā, kas ideju autorus finansējis, kā labā viņi strādā? Internetā tiek piesmiets viss, kas līdzsvarotiem cilvēkiem ir svēts. Interneta kultūra ir nihilisma un augstākā cinisma kultūra. Internetā anonīmi cilvēki izgrūž visu negatīvāko, kas viņos sakrājies reālajā dzīvē.
Taču arī šiem nihilistiem, kuriem svešs patriotisms un savas tautas nacionālās intereses, kuri vairs nav spējīgi iedziļināties tekstos un idejās, bet noliedz visu, gribas dzīvot un pat labi iekārtoties. Viņus neuztrauc tas, ka valsts cieš no globālās aplaupīšanas, viņi grib vēl vairāk globalizācijas, lai paši uzmestos par starpniekiem starp labu dzīvi sološajiem ārvalstu onkuļiem un savu tautu, kuru viņi uzskata par idiotu baru. Amerikā vai Rietumeiropā viņi nebūtu nekas, bet Ēģiptē vai Latvijā globālisti viņiem var sagādāt iespējas ērtai dzīvei, pretī prasot sadarbību savas valsts izlaupīšanā. Nu tāds viegls darbiņš kādā valdības aģentūrā, kas bīda globālistu projektus, vai ārvalstu bankā, lai savus tautiešus ievilinātu parādu verdzībā, vai mēdijos, lai savus tautiešus muļķotu ar partiju brendiem.
Piemēram, Mubaraka administrācijā ir miljoniem darba vietu, iekšlietu struktūrās vien ap pusotru miljonu. Gāžot Mubaraku, šīs struktūras tiks attīrītas no Mubaraka kadriem un aizpildītas vai pat paplašinātas ar neitrāli smaidošiem, internetbāliem un "pareizi runājošiem" (neko būtībā nepasakošiem) "demokrātu" kadriem. Vai tas nevar būt sapnis valstī, kurā valda masu bezdarbs? Vai tā nihilistam nav gana laba izdevība, kuru var viegli nopelnīt, pāris nedēļas Atbrīvošanas laukumā paklaigājot par demokrātiju, piedaloties masu skatos un reizēm kaut ko pasakot Al Jazeera tiešraidē? Vai tieši tas nav noticis arī Latvijā?
Pagājuši tie laiki, kad valsts apvērsumus organizēja diplomātisko institūciju aizsegā iesūtīti specdienestu aģenti tumšās brillēs, kas vervēja ziņotājus, dalīja dolārus, uzpirka amatpersonas, armijas virsniekus un laikrakstu redaktorus, šantažēja utt. Pēdējais tāda veida apvēsums notika 1953. gadā (Staļina nāves gadā), kad CIP operatoru grupa organizēja demokrātiski ievēlētā Irānas premjerministra Muhameda Mosadeka gāšanu un Pahlavi iecelšanu šaha tronī. Latviešu lasītāji par šo apvērsumu var izlasīt Džona Perkinsa grāmatā "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze". CIP operatori, protams, vēl tiek izmantoti, taču tie ir neērti, jo atmaskošanas gadījumā var izcelties nepatīkams starptautisks skandāls, jo CIP ir oficiāla ASV valsts struktūra. Turklāt tagad vairs nekas nav īpaši jāuzpērk, jo SVF režīmam pakļautajās valstīs gandrīz viss jau pieder ārvalstniekiem.
Es šoreiz gribu uzslavēt apvienību VL!, kuras deputāti nesen Saeimā ierosināja pieņemt likumu, kas ļautu uzzināt Latvijā darbojošos masu informācijas līdzekļu patiesos īpašniekus. Protams, "vecākie brāļi" tūlīt steidza VL! neprāšus apsaukt. Jā, zināt gan būtu labi, taču tas nav iespējams...
Tāpat mēs nezinām, kam īsti pieder "zviedru bankas" un lielveikalu tīkli, kas finansē mūsu zinātniekus, kas nopircis un pēc kādām programmām strādā mūsu ārsti, kam pieder CSDD tehniskās apskates punkti, kas kontrolē mūsu ostas, kas finansē mūsu nevalstiskās organizācijas, kā tiek sadalītas Latvenergo naudas plūsmas, pēc kādiem apsvērumiem tiek izstrādātas mūsu skolu apmācības programmas, no kā atkarīgi atbildīgos amatos ieceltie, bet arī parādos nonākušie "valstsvīri", kas un kāpēc finansē politiskās partijas utt. Jā, mēs varam pēc zināmām pazīmēm nojaust, ieklausīties baumās vai minēt, bet īsti tomēr nezinām. Arī šķietami valstiskas iestādes, piemēram, Latvijas Banka, nav pakļauta Latvijas valdības vai parlamenta kontrolei (palasiet LB likumu), bet kāds tomēr tās kontrolē un nosaka prioritātes. Pat Latvijas valdība katru savu soli un pozīciju saskaņo, pārskaņo un nemitīgi koriģē atbilstoši tam, ko teiks vai aizrādīs SVF misija, Pasaules Bankas misija, Eiropas Komisija un vēl neskaitāmas institūcijas, kas noteikti nav Latvijas pilsoņu vēlētas vai atbildīgas Latvijas pilsoņiem. Arī Saeimu saista parakstītie memorandi, līgumi, frakciju un finansētāju disciplīna. Lūk, tāda demokrātija, Satversmē ierakstītā neatkarība un tautas suverenā vara.
Janvāra sākumā Latviju aplaimoja uzspēlēta patriotisma vilnis – 20 gadi janvāra barikādēm. Skanēja patriotiskas runas par neatkarību, godināja nez no kurienes uzradušos varoņus, slavēja neesošu panākumus. Arī presē (neatkarīgi no mēdija piederības) tika ielikta to dienu atceres hronika, aizvien jaunas liecības. Vien krieviskā prese atgādināja, ka virs barikādēm plīvojuši arī Krievijas karogi, ka pie Ministru kabineta ēkas bijis milzīgs lozungs krievu valodā – "Krievi, zem Krievijas karoga stājieties mums blakus!".
Tomēr īstas svētku sajūtas nebija, jo – kur gan tā brīvība un neatkarība, kā arī politiķu savulaik solītais "Eiropas līmenis" 5 – 10 gados? To juzdama, Elita Veidemane NRA slejās pat meta pārmetumus saviem nepateicīgajiem tautiešiem (skat. E. Veidemanes rakstu "Riebums pret brīvību"). Šādas ilgstošas kognitatīvās disonanses (stāvoklis, kad realitāte neatbilst ideoloģiskajiem lozungiem), kā arī interneta kultūras rezultāts ir vispārējs nihilisms un sakāvniecisms.
Nihilisti spēj uzburt vienīgi bezmērķīgu dumpi, bet aizkulisēs paliek struktūras, kurām ir savi nākotnes plāni, kas tiks īstenoti pēc tam, kad Atbrīvošanas laukums iztukšosies un satraucošās runas globālajos mēdijos pierims. Ēģiptē ir viena struktūra, kas reāli var pārņemt varu. Tā ir "Musulmaņu brālība" – samērā radikāla reliģiski politiska sunnītu novirziena masu organizācija, kas izgājusi garu cīņas rūdījumu un kuras aktīvisti gadu desmitiem nodarbinājuši Mubaraka cietumu sistēmu. Viņi spēj uzvarēt arī absolūti brīvās vēlēšanās. Vai tāds bija nemieru organizētāju plāns?
Kāda būs Ēģiptes nākotne "Musulmaņu brālības" vadībā? Iespējami vairāki scenāriji. 10 līdz 20% ēģiptiešu ir kristieši. Kā viņi jutīsies "Musulmaņu brālības" pārvaldītā valstī? Vai sadalīs Ēģipti pēc Sudānas parauga? Vai palikusī Ēģiptes daļa būs gana radikāla sunnītu valsts, kas sāks īstenot ASV plānu sagraut šiītu režīmu Irānā? Kādas būs radikālo sunītu pārvaldītas valsts attiecības ar Izraēlu? Kā mainīsies Ziemeļāfrikas valstu iesāktā sadarbība ar strauji plaukstošo Ķīnu? Vai tieši Tuvajos Austrumos veidojas priekšnoteikumi Trešajam pasaules karam?
Tātad viela pārdomām ir. Ne tikai Ēģiptes, bet arī Latvijas gadījumā, jo ar mums var manipulēt tikpat viegli. Kamēr paši nekļūsim gudrāki un izvēlēsimies kļūt par suvereniem noteicējiem (īsteniem saimniekiem) savā zemē.
Jānis Kučinskis
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
