Tikai nopietni tajā iedziļinoties, redzi, ka starp likuma pantiem trūkst loģikas, trūkst risinājuma, trūkst sakarības starp pantiem, kā arī ir jāizdomā vairāki noklusēti risinājumi, kas izsauc daudzus jautājumus, uz kuriem likumā nevar atrast atbildes, ja nelasi to starp rindām.

Vēlēšanu likums neatbilst tiesiskas valsts principiem, nenodrošina taisnīgas vēlēšanas.

100 Saeimas locekļus var ievēlēt tikai pieci vēlētāji un vēlēšanas ir notikušas. Te nu arī ir tas arhaisms, kas ir jāizlasa starp rindām. Protams, šāda abstrakta vēlēšanu dalība nemēdz būt, bet teorētiski iespējama. Fakts ir tāds, ka vēlēšanas ir notikušas pie jebkāda vēlētāju skaita.

Tu neesi apjautis, ka, ja vēlēšanās piedalās kaut tikai pa vienam balsotājam apgabalā, kuri nobalso par deputātu kandidātu kvotām apgabalos, vēlēšanas ir notikušas, 100 Saeimas deputāti ir ievēlēti. Teiksi: "Tā tas nevar varbūt, tas taču absurds!"

Tieši tā, tas ir absurds. Netici, izlasi likumu, varbūt sapratīsi, bet lasi to vismaz piecas līdz desmit reizes. Lasi arī "starp rindām", piedomā, citādi nevarēsi atrast konkrēti atbildi uz jautājumu par to, cik vēlētājiem ir jāpiedalās vēlēšanās, lai uzskatītu, ka vēlēšanas ir notikušas vai nenotikušas. Vēlēšanas ir notikušas, ja ir ievēlēti 100 Saeimas locekļi, tas ir viss.

Saistībā ar iepriekš teikto ir svarīgi saprast, ka draudi neiet uz vēlēšanām vai ka tās vajag ignorēt, patiesībā neko nevar ietekmēt. Vai patiešām, pakļaujoties tādiem musinājumiem, mēs varam nodarīt nopietnu kaitējumu sev, sabiedrībai un valstij?

Visi šie aicinājumi saistībā ar balsošanu vēlēšanās drīzāk izskatās kā provokācija. Nav izslēgts, ka šādā līmenī spriež cilvēki, kuri ir politiski neinformēti, neizprot politisko sistēmu. Apzināta nepiedalīšanās vēlēšanās, vienaldzība pret savas valsts politiskajām norisēm ir sava veida nodevība, bezatbildība.

Nav šaubu, ka likumā būtu bijis jāparedz elementāri nepieciešama norma, kas nosaka, ka, ja vēlēšanās nepiedalās, piemēram, vairāk nekā puse no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos skaita vai citādi, atzīstams, ka vēlēšanas nav notikušas. Tad arī varētu spriest, vai ir vērts piedalīties vēlēšanās, vai tās ir iespējams ignorēt, lai piespiestu mainīt likumu.

Vēlēšanu likumā paredzēta dziļi slēpta viltība, kas ir plusu likšana vai svītrošana

Vēlēšanu likuma 23. panta 2. un 3.daļā var lasīt: "Vēlēšanu zīmē pretī kandidātu uzvārdiem vēlētājs pēc savas izvēles var izdarīt atzīmi "+", neizdarīt atzīmi vai svītrot kandidāta vārdu vai uzvārdu. Atzīmi "+" pretī kāda kandidāta uzvārdam vēlētājs izdara, ja viņš īpaši atbalsta šā kandidāta ievēlēšanu. Ja vēlētājs neatbalsta kādu no šajā vēlēšanu zīmē esošajiem kandidātiem, viņš svītro šā kandidāta vārdu vai uzvārdu. Vēlētājs var ielikt aploksnē arī negrozītu (bez atzīmēm) vēlēšanu zīmi".

Šī likuma procedūra izskatās patīkamā spēlīte ar deputātu kandidātu sarakstiem, piešķirot tiesības izsvītrot kandidātus, kas it kā nozīmē nobalsot pret kādu no tiem. Nekā nebija! No saraksta neizsvītrosi nevienu. Tu vari ar svītrojumu deputātu kandidātu vienīgi pabīdīt sarakstā par vienu vietu uz leju, ne vairāk. Tā, ka sarakstā parasti ir vairāk deputātu kandidātu nekā paredz kvotas šajā apgabalā, var gadīties, ka ar daudziem svītrojumiem izdodas deputātu kandidātu nobīdīt ārpus ievēlamo deputātu kvotas, bet uz "rezerves sola" paliek viss saraksts.

Otra pozīcija, kurā likums tev iedod vēl vienu patīkamu spēlīti, ir tāda, ka balsojot tev ir tiesības kādam vēlamam kandidātam vai rada gabalam, ģimenes loceklim ierakstīt plusu (+). Tas nozīmē nobalsot ar divām balsīm, tu par viņu nobalso un sarakstā par vienu pārbīdi uz augšu.

Vienlaikus deputātu saraksta listē, kuru tu gatavojies iemest vēlēšanu urnā, tev ir atļauts izsvītrot visus citus kandidātus, vai tikai vienu. To, kurš sarakstā ir pirms "tava" kandidāta. Kas tur slikts? Patīkami! Nekas nav slikts, bet līdz ar šo "Zīgerista banānu" tu esi piekrāpts. Neticami?

Šādas manipulācijas neko nopietnu nedod rezultāta ietekmēšanā. Plusu likšana vai svītrošana šī likuma apstākļos ir slazds vēlētājiem. Tas ir veids, kā viņus pievilināt nobalsot par nevēlamu partiju, ar to rādot iespaidu, ka tev ir iespējas ietekmēt rezultātu. Padomā, cik gan liela jēga tādām manipulācijām salīdzinājumā ar to, ka tev sajauc galvu un atņem brīvu, neietekmētu izvēli.

Diemžēl, kā redzam, daudz ko no teiktā par plusu un mīnusu likšanas afēru vēlētājs neaizdomājas. Vairākums vēlētāju to nesaprot. To nesaprot pat zinoši cilvēki. Manam viedoklim būs daudz pretinieku.

Jāsaprot, ka "noķert zivi" vai ievilināt velētāju nobalsot par manu partiju var tikai tad, kad ir izvēlēta pareiza, vilinoša ēsma. Šī ēsma ir aicinājums likt plusus vai svītrot. "Labums" manipulācijās ar sarakstiem, proti, pabīdot uz augšu vai uz leju vienu vai otru deputātu kandidātu, ir salīdzinoši niecīgs, jo viss partijas sarakts paliek "dzīvs", nesatricināms.

Vēlēšanu likumā šīs manipulācijas iestrādātas ļoti viltīgi, bet it kā "ļoti vajadzīgas". Vai vispār ir tiesiski pieļaujams, ka vienam kandidātam vēlētājs piešķir divas balsis, liekot plusu?

Piemēram, savulaik pirms Saeimas vēlēšanām kāda politoloģe, nesaukšu vārdā, iespējams, neapzināti un nesaprotot, ko tas nozīmē, Latvijas Radio uzrunāja vēlētājus un aicināja apmēram tā: visās partijās ir labi cilvēki, svītrojiet "sliktos", lieciet plusus "labajiem". Es varētu piekrtist, bet. Ja ir tādi labie deputātu kandidāti, tad lai viņi mūk projām no sliktajām partijām.

Tas ir tas pats, kā varas vadoņu aicinājums likt naudu "Bankā Baltija", jo tad dabūsiet lielos procentus un atgūsiet naudas maiņas zaudējumus. Tā bija finansu bedre bezdibeņa malā.

"Latvijas Avīzē" reiz bija publicēts tā saucamais spilgtais citāts, kur Ingrīda Ūdre lielījās: "Jūs mani svītrojāt, ha, ha, un Saeimā ievēlējāt manu partiju "ZZS". Partiju, kurai draudēja politiskais bankrots. Painteresējieties, kādus amatus ieņem šie vēlēšanu sarakstā uz leju nobīdītie kandidāti, kādas ir viņu algas."

Praktiski šādam balsojuma bija jānotiek vienīgi partiju sapulcēs, kad izvirza deputātu kandidātus sarakstu sastādīšanai, nevis maldināt vēlētājus, kad no šādas darbības "sausais atlikums" ir tuvs nullei.

Arī Vēlēšanu reformas jurists reiz Latvijas Televīzijas raidījumā "Kas notiek Latvijā?" pierādīja un skaidroja, ka puse no deputātiem, kas, šķiet, bija no Vidzemes saraksta un izsvītroti, ir Saeimā. Svītrojot "sliktos", patiesībā iekriti un nobalsoji par nevēlamo partiju.

Tā izpaužas šo manipulāciju aplamība. Likums ļauj svītrot deputātu kandidātus, bet neparedz deputātu kandidātus vai partiju izslēgt no saraksta.

Šie plusi un mīnusi varētu būt pieļaujami apstāklī, ja likums paredzētu izsvītrošanas sekas un vēlētājam jau iepriekš tās būtu zināmas. Tādā gadījumā balsojums būtu apzināts. Vēlētājam, kā jau minēju, likums neļauj izsvītrot deputātu kandidātu no saraksta, bet šo aspektu likums noklusē. Tas nozīmē, ka likums maldina vēlētāju ar svītrošanas procedūru, kurai ir fiktīva, divdomīga nozīme.

Vienlaikus, lai vēlētāju pievilinātu balsot par šo vai citu partiju, sarakstos ieraksta sabiedrībā pazīstamās personas vai otrādi – nepopulāras personas. Ar viltīgu domu, ka šo "slikto" personu no saraksta it kā bvar izsvītrot, "lai netiek Saeimā".

Domājot, ka nu es tam "blēdim parādīšu" un viņš Saeimā netiks, no rīta pamosties un redzi, ka izsvītrotais ir Saeimā. Kāpēc tā? Vienkārši! No saraksta izsvītrot nav atļauts. Tas ir jāsaprot pašam, lasot "starp likuma rindām". Tava vēlētāja griba ir aizskarta. Faktiski tu esi likumīgi piesmiets.

Pārliecinies, ja netici. Piemēram, visi 100 % vēlētāju nobalsoja par kādu partiju. Visi visus 100 % kandidātus šajā sarakstā pēc kārtas izsvītroja. Urnā iemeta iemeta visu izsvītroto deputātu kandidātu partijas listi. Ja saraksts pārvar 5 % balsu barjeru, tad visi izsvītrotie būs ievēlēti Saeimā. Ja saprati domu, tad teiksi, ka šādam likumam nav loģikas.

Protams, ka nav. Nekādu loģiku vai sekas šajā Vēlēšanu likumā neatradīsi, jo likums neparedz "kvotas" kandidātus izslēgt no saraksta.

Savukārt deputātu kandidātu izvēlei ir mazsvarīga nozīmes. Partijas savus deputātu kandidātus, ja arī neiekļuva Saeimā, izvirza labi apmaksātos amatos. Pie tam deputāti nokļūstot jaunā politiskā vidē, sistēmā, faktiski pazaudē patstāvību, ir spiesti kalpot "īkšķa" politikai, balsošanas mašīnas disciplīnai. Personības, kuras meklējām, ejot pie vēlēšanu urnām, vairs lomu nespēlē. Tāpēc turpinām kladzināt, ka, kolīdz deputātu ievēlēja, tā vēlētājus aizmirsa. Ja Saeimā būs vairāk partiju un/vai vairāk atsevišķu deputātu, tās vairs tik viegli nevarēs ietekmēt no malas, sarunāt balsojumus, kad tas vajadzīgs korporatīva likuma pieņemšanai.

Šajā sakarā kāds komentētājs internetā raksta: "Es nebalsošu ne par vienu no partijām, ne par vienu, kurā būs kāds no līdzšinējo partiju esošajiem vai bijušajiem darboņiem. Jānāk pilnīgi CITIEM CILVĒKIEM! Bet līdzšinējie gesheft meister ir jātiesā!"

"Jaunie", "citi cilvēki", manuprāt, būtu partijas, kuras vēl nav bijušas pie varas. Šo partiju noliegšana mūs ieved zem tās pašas vēlēšanu propagandas himnas, ka nav ko likt vietā, nav par ko balsot. Nemetīsim viņus "zemē" un nemeklēsim kristāltīros, jo tādi vēl nav dzimuši

Turklāt, ja partija kopā par visiem deputātu kandidātu sarakstiem saņēmusi mazāk par 50 % pozitīvo punktu, tad likumā bija jāparedz šo partiju izslēgt no deputātu vietu iegūšanas un/ vai vismaz kandidāti zaudē iespēju kļūt par deputātu no rezerves soliņa.

Likums sajauc balsošanas principu – kurā gadījumā vēlētājs balso par personībām un kurā par partiju

Sākoties vēlēšanu maratonam, gandrīz ikviens vēlētājs nonāk dilemmas priekšā: ko likt vietā, par kurām personībām balsot? Ik dienu dzirdam sarunas par personībām. Vairākums vēlētāju nemaz nevērtē, par kuru partiju balsot, bet vērtē personas. Pārsvarā nobalso par tām, kuras zināmas. Vairākums vēlētāju pavirši lasa vēlēšanu sarakstus, tajos meklējot populārus cilvēkus.

Uzskatu, ka ar nolūku vai arī "šizofrēniski" muļķīgi ir sajaukti divi vēlēšanu procedūras jēdzieni: balsošana par personībām un balsošana par partijām. Vien retais saprot, kā rīkoties vēlēšanu kabīnē un jau pašos pamatos rupji kļūdās. Vēlētājam ir dotas iespējas balsot par partijām, personības ir otršķirīgas.

Raugoties no Vēlēšanu likuma, vēlētajam no visu partiju sarakstu klāsta vienīgi vai vispirms jāatlasa partija, par kuru balsot. Nevis jāmeklē populāras personības pa visiem pieejamajiem partiju sarakstiem. Ja šo principu neievēro, tad izvēle var būt kļūdaina. Vēlēšanu laikā esi apjucis un nejūti gandarījumu, ka ar savu klātbūtni esi ko sniedzis.

Bieži cilvēkam nav priekšstata, nav informācijas par to, kura partija ir piemērotākā. Meklējot populārus cilvēkus pārdesmit sarakstos, apjūk un nobalso pretēji savai vēlmei.

Vēlētājs it kā saprot un it kā ir pārliecināts ka esi nobalsojis par to partiju, kuras sarakstu iemeti vēlēšanu urnā. Dažbrīd tas nav tik vienkārši. Vēlēšanu sarakstā vēlētājs atrod vai jau iepriekš zina kādu "slikto" kandidātu un grib izsvītrot, domādams, ka balso "pret". Tomēr nobalsot "pret" partiju, kandidātu nav iespējams. Nožēlojami, ka tas tā ir.

Vēlētāju atbalsta 5 % barjera Latvijas apstākļos ir nedemokrātiska un ierobežo vēlētāju gribas izpausmi

"Deputātu vietu sadalē nepiedalās tie viena nosaukuma kandidātu saraksti, kuri kopā pa visu Latviju saņēmuši mazāk par pieciem procentiem no nodoto balsu kopskaita ... "- nosaka Saeimas vēlēšanu likuma 38. pants. Identiski noteikumi ir arī pašvaldību vēlēšanās.

Šāda spēkā esoša vēlēšanu likuma norma, manuprāt, ir provokatīva, negodīga un nedemokrātiska. Mēģināsim situāciju modelēt skaitļos. Pieņemsim, ka vēlēšanās piedalās 100 000 vēlētāju, bet uz vēlēšanām neatnāk 50 000 potenciālo vēlētāju – slinkuma pēc vai protestējot.

Piemēram, vēlēšanās piedalās divpadsmit partijas. Sešas no tām pārvarēja 5 % barjeru, tādējādi no 100 000 vēlētāju nosacīti ieguva 66 400 vēlētāju atbalstu. Atbilstoši likumam sadala visas 100 deputātu vietas. Savukārt sešas partijas, kuras ir pārvarējuša ne vairāk kā 4,99 %, vai arī ieguvušas mazāk balsu, vai kuras atbalsta 33 600 vēlētāju, vai viena trešā daļa no visiem vēlēšanās piedalījušos skaita, šīm partijām pienāktos 33 deputātu vietas. Tādējādi 33 600 vēlētājiem nodrošinot viņu gribu un tiesības pārstāvēt Saeimu ar ievēlētiem deputātiem.

Tomēr šos 33 600 vēlētāju balsu likums piesavina, nozog un "uzdāvina", "pārdod" pirmajām sešām "lielajām" partijām. (Lielas, jo uzpirktas, apmaksātas, naudīgas, dāsni apmaksā masu medijus un maksimāli reklamējas, izmantojot gan legālus, gan nelegālus līdzekļus).

Viena trešā daļa vēlētāju, šajā piemērā 33 600 vēlētāju, nav balsojuši par sešām pirmajām partijām un nevēlas, lai tās gūtu manu, tavu, mūsu atbalstu. Viena trešā daļa vēlētāju ir vēlējušies "nobalsot" pret tām, taču viņu balsos atdod nevēlamajām partijām.

Manā skatījumā tā ir likumā iestrādāta prettiesiska, diskriminējoša attieksme, kas norāda, ka likumdevēja attieksme grauj tiesiskas valsts principus, jo saistīta ar vēlētāja gribas piesavināšanos. Es pat varētu sacīt rupjāk: tā ir likumā iestrādāta politiska afēra.

Es nerunāšu par to, kāds ir citu valstu Vēlēšanu likums, jo katrai valstij ir sava vēsture, tradīcijas un demokrātijas pakāpe, ko nevar salīdzināt un kopēt.

Aizvadītajās vēlēšanās, piemēram, nostrādāja masu mediju ciniskais aicinājums nebalsot par "sīkpartijām", pazaudēsiet balsi. Likumā šāda sadalījuma, apzīmējuma nav. Balsi jau nepazaudēja, likums vienkārši atņēma jums vēlēšanu tiesības, balsis "pārdeva" citiem. Esat apkrāpti vārda īstajā nozīmē. Ja nepiedalīsieties vēlēšanās, rezultāts būs vēl traģiskāks.

Latvijas Republikas Satversmes 6. pantā noteikts, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Jebkuram labi saprotams, ka partiju apsaukāšana par "sīkpartijām" ir neētiska, nedemokrātiska, pazemojoša, diskriminācija nav pieļaujama.

Tomēr ne reizi vien esam saskārušies ar to, ka televīzijā un citos masu medijos, kas sniedz partiju bezmaksas reklāmu, piemēram, debatēs, tiek pateikts, ka "mazās" vai "sīkās" partijas uz debatēm neaicinās. Tādējādi tiek pateikts, ka tās Saeimā neiekļūs. Tas ir pretrunā ar tiesiskas valsts principiem.

Apzīmējums "sīkpartijas" vai "mazās" partijas jau kļuvis par lamu vārdu, bet tikai viena iemesla dēļ, proti, tāpēc, ka tām ir maz naudas, tās nesaņem valsts dotācijas, tās nemaksā vai maksā maz par reklāmu, nepasūta reitingus. Tām nav naudas publikācijām. Nemaksā masu mediju labajā un kreisajā kabatā. Šādu prettiesisku precedentu valsts pārvaldes iestādes nenosoda, kaut minētā attieksme vērtējama kā rupjš Satversme un vēlēšanu tiesību pārkāpums. Arī likums šo apstākli neaplūko. Vēlēšanu likums ar vieglu roku 33 deputātu vietas atdod "lielajām" partijām.

Liela daļa no, piemēram, tiem pašiem 50 000 vēlētāju, ietekmējoties no reklāmas, ka par "sīkpartijām" balsojot, pazaudē balsi, vēlēšanās nepiedalījās, palika mājās. Praktiski tādā veidā viņi balsoja "pret" Saeimā esošām partijām. Taču no teiktā izriet, ka viņu "pazaudētās" balsis pieder partijām, kuras nepārvarēja 5 % barjeru. Ja 33 600 "sīkkpartiju" balsīm jāpieskaita vēl 50 000, tad ar 83 600 balsīm uzvarējuši būtu "mazo" partiju atbalstītāji.

No manis teiktā lasītāji var pārliecināties, kādas anomālijas un tiesiskas valsts principu graušana iestrādāta Vēlēšanu likumā. Tūdaļ būs pārmetumi, ka likums ir likums. Kas ieraktīts likumā, tas "likumīgi un pamatoti" (?).

Uz Vēlētāju tiesību aizskārumu norāda arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, 2006. gada 3. novembrī blakus lēmumā lietā Nr. SA-5/2006 departaments secina, ka "Vienlīdzīgu vēlēšanu princips vispirms paredz, ka visu politisko spēku un individuālo kandidātu iespējas ir vienlīdzīgas. Tas attiecas uz kandidātu sarakstu vēlēšanu kampaņu, plašsaziņas līdzekļu pieejamību tiem …". Tomēr tas vēlēšanu likuma autorus, vēlēšanu organizētājus un rīkotājus neskar.

Praksē un no iepriekš minētā secināms, ka vēlēšanu tiesību vienlīdzības principi nepārtraukti tiek pārkāpti. Gan Vēlēšanu likumā, gan realizējot tiesības uz reklāmu un valsts kompensāciju.

Tāpat vēlēšanu vienlīdzības princips, manuprāt, tiek pārkāpts arī Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā.

Piemēram, Saeimas četras partijas saņem 119 458 eiro katra, bet pārējās partijas, kas nav Saeimā, no šīs "siles" tiek atstumtas, lai likumīgi un pamatoti nebūtu līdzekļu reklāmai un netiktu Saeimā.

Spriediet kā gribat, bet netaisnība ir acīmredzama. Pareizi teica bijušais Finanšu ministrs Andris Vilks savā intervijā, ko precīzi nocitēt nevarēšu, bet galvenā doma bija tāda, ka varas partijas Saeimā nelaidīs "partijas no malas".

Vai arī turpmāk masu mediji, tostarp televīzija varēs darboties tā, it kā Satversme, citi likumi un Senāta spriedumi uz tiem neattiecas, paziņojot, ka atsevišķas partijas Saeimā neiekļūs vai ka tās ir "mazas" un tāpēc debatēs nepiedalīsies?

Jebkurā gadījumā, ja cilvēks nevēlas balsot par Saeimas partijām, atliek vienīgais variants, proti, balsot kaut vai ar "protesta balsojumu" par jebkuru partiju, kura ir ārpus Saeimas, kaut riskējot, ka "pazaudēs balsi". Šiem vēlētājiem nav citas izvēles, tādēļ vismaz jāizmanto šis protesta balsojums vai jābalso par partiju, kura ir sakompromitējusies vismazāk.

Ja likumdevējam nepietiek politiskās gribas izslēgt 5 % barjeru, lai mazinātu spriedzi sabiedrībā, tādējādi nosakot, ka vēlētāji reāli nevar ietekmēt vēlēšanu procesu, tad jāparedz vismaz vēlētājiem iespēja izmantot "grozāmos sarakstus". Tas nozīmē, ka vēlētājs savā sarakstā var izsvītrot nevēlamos kandidātus, kā arī vietā ierakstīt jebkuru citu deputātu kandidātu, kas iekļauts vēlēšanu komisijas izsniegtajos citu deputātu kandidātu sarakstos. To nodrošina arī 1925. gadā izsludinātais Vēlēšanu likums.

Mēs pārliecinājāmies, ka pašreizējais Vēlēšanu likums ir viltīgs, negodīgs, tumšs un šizofrēniski "saraustīts". Tā pantos ir "norautas" nobeiguma pozīcijas, tas nenodrošina patiesu vēlētāju gribas izpausmi, vēlētāju līdztiesības principu, tāpēc ir jāmaina.

Nav par ko balsot – tā ir pret valsti vērsta provokācija, velētāju musināšana

Mums vienmēr iegalvo, ka ir risks pazaudēt balsi. Vienmēr jau ir, par ko balsot. Velētājiem savus deputātu kandidātu saraktus piedāvā vairāk nekā desmit partijas. Protams, daļa populāru un spējīgu cilvēku nevēlas piedalīties partiju deputātu kandidātu sarakstos. Viņi nevēlas izbaudīt to zemisko attieksmi un nomelnošanu, kas tiek vērsta pret katru, kurš mēģina kritizēt varu. Pret katru, kurš iet politikā, lai demokrātiski mainītu vai ietekmētu esošo varu.

Personību nomelnošanu plaši izmanto konkurenti. Dažādi nelabvēļi cenšas nodarīt kaitējumu ne jau tik daudz šīm personībām, bet kaitējumu valstij. Tādējādi publisko izteikumus, ka "nav, par ko balsot", ka " neiešu uz vēlēšanām", vai arī, ja ja "balsosi par mazām partijām", "pazaudēsi balsi".

Jājautā, vai, ja atbalstīsi nevēlamās partijas, galvu un sirdsapziņu nepazaudēsi? Kolīdz parādās kāda personība, kura kritizē varu, izrāda interesi palīdzēt Latvijai, tūlīt tiek aplieta ar gūzmu dubļu vai lamu vārdiem, tiek apsaukāts par "nelieti", kā arī apvainots par to, ka "raujas pie siles".

Šādu "sutu" saņēma arī "Reformu partija", jo īpaši cienījamais Valdis Zatlers. Šādas zemiskas nomelnošanas kampaņas bieži vien parauj līdzi arī lielu daļu sabiedrības. Bieži cilvēki nevērtē personību sasniegumus, neiedziļinās politiskajos procesos vai balstās tikai uz negatīvo uzplūdu virtuvi.

Dažādu iemeslu dēļ no politikas ir izstumtas, noniecinātas vairākas personības. Netiek novērtēts viņu ieguldījums. Pašlaik sistemātiski noniecina partiju "Vienotība". Tomēr, atšķirībā no citām partijām, neesmu manījis, ka tā būtu iesaistīta kriminālos korupcijas skandālos.

Iekšējās ambīcijas un "nemieri" tajā, iespējams, nāk no ārējās ietekmes, ar "piecīšu" vai "sesīšu" skandāla uzkurināšanu. Tam ir jau pazīstams rokraksts, ko varēja novērot pret partiju LSDSP un "Reformu partiju". Šādi un citādi iekšējie "nemieri" daudz lielākā apjomā ir citās partijās. Atliek vien domāt, kamdēļ reitingu aptaujās un komentāros tās saudzētas, jo sevišķi "Saskaņa".

Jā, Latvijas krīzes laikā Vienotība kopā ar "Nacionālo apvienību" un ZZS pieņēma vairākus, tā saucamos, "nepopulāros lēmumus", izglāba valsti no bankrota. No tā uz laiku cieta lielas iedzīvotāju masas. Par to uztraucās daudz iedzīvotāju, bet, vai ievērojāt, ka pie notikušā nevaino NA un ZZS, bet tikai "Vienotību".

Neiedomājamas aplamības, jo visus "nepopulāros lēmumus" saskaņoja un atbalstīja kopīgi koalīcijas.

Tāpēc ir pamats domāt, ka melu kampaņu pret "Vienotību" realizē pret Latviju vērsti spēki, arī "kapeiku" struktūras (jauna terminoloģija no interneta, kurus dēvē arī par "troļļiem"), kaut nav jānovērtē par zemu melu kampaņā Ventspils valdošie "vēji" un partiju konkurence, oligarhijas stīgu aizskaršana, kas kādreiz bija "Vienotības" dienas kārtībā.

Ja runājam par personībām, tad atļaujos nosaukt tādas cienījamas personības, nešķirojot pa partijām, kā Valdis Zatlers, Aigars Štokenbergs, Valdis Kristovskis, Jānis Bordāns, Juris Bojārs, Guntars Krasts, Roberts Ķīlis, Guntis Belevičs, Ingrīda Circene, Ingūna Rībena un vairāki citi, kuri tika izstumti, aizgāja malā vai pārgāja no vienas partijas citā. Lasītājiem ir iespēja sarakstu papildināt.

Kur ir izeja no Vēlēšanu strupceļa?

Ļoti žēl, ka daļa no mums ik pa laikam nedomājam, nevēlamies analizēt, par ko un kādā veidā balsojam.

Es piekrītu Alvim Hermanim, ka vēlēšanās, lai kaut cik pareizi nobalsotu, būtu jāļauj piedalīties vēlētājiem tikai ar augstāko izglītību. Kaut arī minēto vēlēšanu "afēru" iestrādes Vēlēšanu likumā cilvēkiem pat ar augstāko izglītību liedz izvērtēt un uztvert daudzās anomālijas. Nemaz nerunājot par tiem, kuri ar politiku nenodarbojas un ļaujas, lai politika viņus ietekmē.

Tādu ir daudz. Iespējams, vairākums. Noteikti tie, kuri vēlēšanu dienā paliek mājās. Vēlēšanu likums ierobežo vēlētāja tiesības un ieved strupceļā tādā veidā, ka rada vienaldzību un apātiju. Sajūtu, ka neko nevar ietekmēt. Daudzi vēlētāji rītā pēc vēlēšanām jūtas šokēti un sūrojas, ka atkal ievēlētie tie paši "blēži". Kaut tādam viedoklim, ka ievēlēti blēži, nav pamata. Šāds teiciens skan kā sazvērestības teorija.

Pagājuši vairāk nekā divdesmit seši gadi un nav notikusi nekāda virzība uz Vēlēšanu likuma revīzijas pusi. Saeimas partijām laikam šis likums ir ļoti pa prātam. Tātad pagaidām nav pārliecības, ka tagadējās Saeimas partijas grozīs un pieņems tādu Vēlēšanu likumu, kas ienesīs "svaigumu" politiskajā sistēmā. Jāpiekrīt iniciatoriem internetā, kuri mudina visas pūles veltīt tam, lai ierosinātu referendumu par 1925. gadā izsludinātā Vēlēšanu likuma atjaunošanu. Tas manā skatījumā ir nenovērtējami demokrātiskāks un godīgāks par pašreizējo Vēlēšanu likumu.

Ieviest demokrātiskas vēlēšanas un likvidēt partiju monopolu varētu 1925. gada 9. jūnijā izsludinātais Vēlēšanu likums

Uz to būtu jāiet ar tautas referendumu, lai cik nedemokrātisks un smags šis referendums. Neviena partija, kas jau ir Saeimā, nav ieinteresēta tautai atdot varu ārpus partiju grupām, lai 100 pilsoņi varētu izvirzīt savu deputātu kandidātu vai izsvītrot kādu un vietā ierakstīt citu no deputātu kandidātu saraksta, ko vēlēšanu komisija izsniedz katram vēlētājam.

Lasītāji šo, 1922. gada (izsludināts un papildināts 1925. gadā) Vēlēšanu likumu var sameklēt internetā un pavērtēt, izteikt savus vērtējumus, kā būtu, ja to atjaunotu.

Paredzu, ka ne tikai līdz Saeimas vēlēšanām, bet vēl līdz pašvaldību velēšanām ir laiks grozīt kaut vai šo pašu Vēlēšanu likumu, tajā skaitā ieviešot "grozāmos sarakstus" (ak, bail, ka var zaudēt ietekmi?).

Ja grozījumi Vēlēšanu likumā netiks pieņemti. Manuprāt, velētāji izdarīs secinājumus un izlems, kā šoreiz var ietekmēt vēlēšanas vai pamainīt politisko sistēmu, proti, izbalsojot "vecās" partijas. Nevajadzētu cerēt, ka tad Saeimā paliks "vecie vēži tikai citā kulītē".

Tātad vēlētājam secinājums ir viens: aktīvi jāpiedalās vēlēšanās, pie tam arī tādēļ, ka Latviju turpina šķelt etniska rakstura partijas un citi neminētie apdraudējumi.

Spēkā vecais sauklis – "visi uz vēlēšanām", "vēlēšanu dienā palikt mājās nav pieļaujams!"