Lasītājs: 100 gaišās galvas – ne tās, kas tumsā spīd  (13)

Dažus politiķus es patiešām cienu, bet tikai dažus, un tā gadījies, ka viņi vienmēr dažādos sarakstos. Izdarījis savu nedarbu, jo par darbu es to nosaukt kaut kā negribu, katrreiz cenšos aizmirst par savu saikni ar politiku. Es labāk simpatizēju savai sievai un veltu uzmanību ģimenei, bet ne veidojumam, pie kura radīšanas esmu it kā atbildīgs.

Man arvien ir nesaprotama viena no lielākajām Latvijas mistērijām, kā tautas acīs labs ķirurgs, mācībspēks, cienījams lokālas pašvaldības darbinieks, baudāms aktieris vai mūziķis un vesela virkne godājamu ļaužu uzreiz pēc Saeimas sliekšņa pārkāpšanas vienā sekundē pārtop par tautas nicinātiem nodevējiem. Vai patiešām esmu aiz sliekšņa atstājis vēl lielākus mūdžus? Ja ģimenes dakterim neuzticētos 75% viņa pacientu, viņam atņemtu licenci un iesēdinātu par prettiesisku nodarbošanos. Saeimas gadījumā ir kaut kā citādāk. Individuāli Saeimas deputāti pat nav ļauni. Viņi lielākoties ir izlēmīgi un uz pozitīvu rezultātu orientēti cilvēki, bet kad sanāk kopā... Daļu pazīstu personīgi un labprāt ar viņiem iedzert alu vai pat ietu izlūkos. Taču ir viena vaina - es nedzeru. Bet skaidrā mani kaut kas attur doties tajā virzienā.

Droši vien citu izvēle, meklējot 100 valsts gaišākās galvas, ir racionālāka par manis piekopto taktiku. Tāpēc pieļauju, ka 100 valsts spožākie prāti tomēr ienāk Saeimā. Kopš viņu apstiprināšanas par deputātiem mēs varam un, liekas, ka mums ir pienākums aizmirst visu to labo, ko viņi darījuši, mēs varam sākt viņus lamāt. Varam zākāt visus, īpaši tos, par kuriem nemaz neesam balsojuši. Varam lamāt arī tos, kurus paši esam ievēlējuši. Toties prasīt atbildību no sevis ievēlēta deputāta... Kā lai to tā maigi pasaka - šāda iespēja nav pat butaforiska. Tās vienkārši nav. Var jau aizbildināties, ka Saeimas kārtības rullis to paredz, taču vai tas paredz, ka "tantiņa no Bauskas" vai "tjotja Ļuba no Ludzas" to bez sponsoru palīdzības arī spēs izdarīt? Tā ir tiesiska fikcija, jo vēlētājam nav dokumentāla pierādījuma, ka par šo cilvēku balsoja tieši viņš. Kāpēc deputātam jātic un jāieklausās ūjinātājos uz ielas? Tie taču varbūt vienkārši garāmgājēji no Serbijas. Tikpat labi tie var būt citplanētieši, kuri balsoja par citu sarakstu, vai vēl trakāk - viņi izsvītroja deputāta vārdu no vēlēšanu listes, un viņš Eiroparlamenta vietā ir spiests mērot ceļu uz Saeimu šo nožēlojamo Jūdas grašu dēļ.

Kaut kas fundamentāli nepareizs ir Saeimas kārtības rullī. Kā Skutelis savā radījumā teica "Saeimas bukletā". Ja es esmu pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus vai veiksmīgi noslēdzis darījumu, man kā personai vai uzņēmējam pienākas sods vai bonuss. Tieši man, bet ne Vovam, kurš bērnībā mēģināja man atņemt košļeni un citiem neprata paskaidrot, kāpēc viņam zila acs. Ja kāpju kaimiņa dārzā, man jārēķinās, ka varu saņemt sāls šāvienu pakaļā, jo ir noteiktas robežas, kur ir mans un kur kaimiņa. Saeimas gadījumā nav tiesisku robežu un pat konkrētu definējumu cilvēku kopām, kuras lemj un vada mūsu valsti uz gaišāku nākotni. Esošais tiesiskais regulējums nodrošina, ka mēs varējām, varam un varēsim lamāt citu ģimeņu locekļus, bet pieprasīt atbildību no savējiem ne. Pieņemsim, ja ar manu gādību ievēlēta Āboltiņa, es nevaru kā vēlētājs aiziet pie viņas un teikt, ka saskaņā ar kārtības rulli, vai kā to dokumentu citādi sauc, tev man ir jāpaskaidro, kāpēc tu tā darīji? Ja viņa stāsta man muļķības, ik pa brīdim ūjina un knibinās degunā, esmu tiesīgs uzrunāt citus Āboltiņas, bet ne Timotiņas vēlētājus, un kopā ar viņiem lemt par sava deputāta likteni.

Esmu par manasbalss.lv iniciatīvu likvidēt Latvijas deputātiem iespēju atturēties no balsojuma. Ar šo iniciatīvu es saprotu Saeimas pašattīrīšanās procesa uzsākšanu, kad notiks atbrīvošanās no gļēviem un neizlēmīgiem cilvēkiem, kuri pat nevar pateikt, vai pie tās situācijas, kādā dzīvojam, ir arī viņu līdzdalība. Esošā kārtība ļauj teikt pārliecinošu - es atturos. Ja kāds domā, ka atturēšanās poga ir jāatstāj, tad es uzstāju, ka tā jāattiecina uz plašākām iedzīvotāju masām. Piemēram, ja ceļu policistam izdzirdot ātrumpārkāpēja atbilde uz jautājumu, kāpēc Jūs lidojāt ar 190 kilometriem stundā, izdzirdot atbildi - atturos, turpmāk būs jānobučo autobraucēja roka, zemi jāpaklanās, jāiedod piecītis un jānovēl laimīgs ceļš, bet ne jāizraksta soda kvīts.

"Viens likums viena taisnība visiem" rakstīts uz Ministru kabineta sēžu zāles sienas. Ceru, ka tas nav melots. Citādāk būtu taču aizkrāsojuši. Ceru, ka Saeimā, kas lemj par uzrakstiem gan uz sienām, gan ruļļiem un bukletiem ar, ir pulcējušās 100 gaišās galvas, ne tās, kas tumsā spīd, bet tās, kas ir spējīgas domāt, pamatot savas domas un rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu.