Foto: DELFI Aculiecinieks
Šādas domas man iešāvās prātā 11. novembrī pie Brīvības un Oskara Kalpaka pieminekļa, kad ieklausījos karavīru runās un ieskatījos viņu acīs.

Pamatojumi tam ir vairāki. Valsts pastāvēšanas ilgums. Tautas dusmas pret politiķu daļu, kas nav spējuši darīt laimīgus Latvijas cilvēkus. Svarīgākais - karavīru paaudze, kas ir mūsdienu Latvijas armijā.

Valsts pastāvēšanas ilguma piemērs ir Somija. Daļēju autonomiju ar savu deputātu palātu somi ieguva jau 1809. gadā. Latvija savu grūto neatkarības ceļu sāka tikai 1918. gadā, kas beidzās ar 1919. gada 11. novembra uzvaru.

Aneksēta Latvija tika 1940. gada 17. jūnijā. Tomēr tā turpināja pastāvēt kā valstisks veidojums ar sapni par brīvību. To pierāda leģionāru cīņas Otrā pasaules kara laikā. Nosacīti Latvijas valsts mūsu prātos eksistē jau 95 gadus. No tiem 45 gadus kā neatkarīga un brīva valsts. Laiks strādā Latvijas labā, un tas ir pateicis savu: Latvija ir un būs valstisks veidojums.

Tautas neapmierinātība ir vēl viens garants, kas neļautu pieņemt lēmumu par Latvijas padošanos jebkuram agresoram. Cilvēku grupa, kas to plānotu, piedzīvotu ko tādu, kur janvāra grautiņi liktos kā nevainīga bērnu spēle.

Tomēr galvenais garants ir mūslaiku karavīri. Tie nav bijušie cariskās Krievijas virsnieki, kas apzinājās tās armijas spēku un "mūžīgās tiesības". Tie nav "sarkanie pulkveži", kā to centās iestāstīt uzpirktie prokrieviskie mediji, dezertieri un Latvijas tautas kangari.

Mūsdienu kareivji, instruktori un virsnieki ir dzimuši brīvā Latvijā. Viņi zina asiņaino brāļu un tēvu savstarpējo slepkavošanas cenu. Pats galvenais - karavīri ar savu piemēru ir nesuši Latvijas valstiskumu tālu aiz valsts robežām. Nekad Latvijas vēsturē virsnieki un kareivji nav nostiprinājuši uzticību ar tik lielu skaitu upuru un asiņu Afganistānā, Irākā un Bosnijā. Tieši šī cena un pasaules karavīru solidaritāte attiecībā pret Baltijas valstīm ir likušas NATO spēkiem reāli izstrādāt rīcības un aizsardzības plānu, kas tika izspēlēts šā gada starptautiskajās militārajās mācībās.

Īsā sarunā kāds no Latvijas armijas veterāniem man teica: "Pēdējās naglas Krievijas agresīvo grupējumu cerību zārkā iedzīs vairākas lietas. Tās būtu. Visas tautas vēlēts prezidents. Tikai latviešu valodas bērnudārzi un skolas. Baltijas valstu bataljons. Arī obligātā militārā dienesta atjaunošana ar sešu mēnešu apmācības kursu un uzticības zvērestu. Tas būtu galvenais atbalsts profesionālai armijai un Zemessardzei kā armijas rezervei. Svarīgākais ir izbeigt savstarpējos nacionālos ķīviņus, kas ir izdevīgi tikai atsevišķām partijām, bet ne Latvijas valstij."

Šo reportāžu ir iesūtījis reģistrēts 'DELFI Aculiecinieka' autors, kurš par katru publikāciju saņem noteiktu skaitu DELFI dālderus. Sūtiet foto, video reportāžas 'DELFI Aculieciniekam' - aculiecinieks@delfi.lv vai reģistrējieties, pelniet DELFI dālderus un tieciet pie vērtīgām balvām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!