Krievu kultūra ir filma "Likteņa ironija jeb vieglu garu" (Ирония судьбы, или С лёгким паром!) Jaungada priekšvakarā – tā neapnīk, to varu pat citēt, atkal un atkal skatīties, smieties par tikai krieviem raksturīgo smalko humoru (kas pamatā balstās uz vārdu spēlēm, jo krievu valoda ir bagāta), dzīvot līdzi bezgala romantiskajam sižetam un noliekt galvu izcilo krievu aktieru priekšā. (Filmas "Vieglu garu" vietā katrs var ielikt vēl veselu lērumu krievu kino filmas no "zelta fonda" un tikpat labi arī dažu labu mūsdienu darbu).
Tās ir krievu romances, kuru vārdi un mūzika, ja vien tajos pa īstam ieklausās, var iespert pa dvēseli pat visbezjūtīgākajam un ciniskākajam cilvēkam pasaulē. Romances manā izpratnē ir krievu mīlestības spilgtākā izpausme, skumju un laimes izdziedāšana un ticība nebeidzamām cerībām.
Tie ir Krievijas kori (bērnu, meiteņu, vīru, jauktie), kas uzstājās Rīgā Pasaules Koru olimpiādes laikā burtiski pirms nedēļas.
Tā ir Puškina dzeja, kuru Latvijas Radio 4 reiz kādā sestdienas naktī lasīja radio aktieris. Sirreāla sajūta – sēdēju virtuvē pie galda, dzēru tēju, ēdu tomātmaizi, grozīju radio pogu un nejauši tam uzdūros. Dzejas lasījums nohipnotizēja pat neapjautu uz cik ilgu laiku.
Tie ir Mariņinas kriminālromāni. Tie kādu laiku, manās acīs būdami maznozīmīgi (pēc manas tā laika saprašanas)stāvēja vecmāmiņas bibliotēkā, līdz pati tos sāku aizrautīgi lasīt.
Tas ir prātam neaptveramais krievu balets, kuru var skatīties un tikai minēt, cik darba, cik mums nesaprotamu pūļu ielikts šajos māksliniekos, lai ko tādu sasniegtu.
Tie ir krievu operdziedātāji – Anna Ņetrebko, kura kopā ar mūsu Elīnu Garanču izpilda pasakaināko Lakmé de Delibes (Ziedu duets) versiju, kādu jelkad esmu dzirdējusi!
Tās ir vecās labās (piemēram, Ну погоди) un arī mūslaiku (piemēram, Маша и Медведь ) labestīgās un pat pieaugušam prātam smieklīgās multenītes.
Tā galu galā ir Jūlija Visocka (Юлия Высоцкая), kuras rosīšanos pa virtuvi (un teātra skatuvi) apbrīnoju.
Varētu vēl turpināt un turpināt...
Un cik nožēlojami šobrīd noskatīties, ka krievu kultūra lielākajai daļai sabiedrības tiek piedāvāta un, pats trakākais, arī sāk asociēties tikai ar "Jaunā viļņa" personāžiem un plastmasas mākslu.
Kāds teiks, ka tas ir konkurss jaunajiem dziedātājiem? Muļķības! Jauno, iespējams, talantīgo censoņu cerību pilnās uzstāšanās patiesībā ir otršķirīgas.
Fonogrammas, skandāli, butolīna izdaiļotas sejas, plastisko operāciju pārcietušie kautķermeņi, kas velkas pa sarkano paklāju, jaunas mīļākās veciem večiem un sažuvušas slavenības ar jauniem ieeļļotiem mīļākajiem, pārsauļojušies oligarhi goda viesu rindās un "mākslas baudītāji" VIP zonās, dzerot tūkstošiem vērtu šampanieti – tas viss nepārprotami ir plāna vidū, prožektoru un objektīvu fokusā, auditorijas uzmanības centrā.
Bet tā nav krievu kultūra. Vismaz tā vēl gribas cerēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
